Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

Piedod, Pīta. Piedod, ka nevarēju tevi izglābt. Izglābt? Sagraujot spēka lauku, es drīzāk atņēmu viņam pēdējo iespēju izdzīvot, nolēmu viņu nāvei. Varbūt tad, ja mēs visi būtu spēlējuši pēc noteikumiem, viņam ļautu dzīvot.

Virs manis bez brīdinājuma parādās helikopters. Ja būtu kluss un tuvumā būtu kāds zobgaļsīlis, es būtu dzirdējusi, kā džungļi sastingst un aizkliedzas putns, ziņojot par Kapitolija lidaparāta parādīšanos. Bet sprādzienos manas ausis nespēja izšķirt kaut ko tik smalku.

No helikoptera apakšas tieši virs manis nolaižas spīles. Metāla zobi paslīd zem manis. Gribas kliegt, bēgt, izlauzties ārā no dzelzs skavām, bet esmu sastingusi un bezpalīdzīga, un nespēju neko kā vien cerēt, ka nomiršu, pirms nokļūšu nagos ēnainajiem stāviem, kas gaida augšā. Mana dzīvība tiek saudzēta nevis tāpēc, lai kronētu kā uzvarētāju, bet gan tāpēc, lai mana nāve būtu tik lēna un publiska, cik vien iespējams.

Ļaunākās izbailes piepildās, kad pirmais, ko ieraugu helikopterā, izrādās galvenā Spēļu rīkotāja Plūtarha Hevensbī seja. Esmu pilnīgi sagandējusi viņa skaistās Spēles ar viltīgi izdomāto pulksteni un uzvarētāju sacensību. Par tādu izgāšanos Plūtarham nāksies ciest, un droši vien arī viņš zaudēs dzīvību, bet vispirms noskatīsies, kā mani soda. Viņš pasniedzas man pretī, un es jau domāju, ka man sitīs, bet viņš izdara vēl kaut ko ļaunāku — ar īkšķi un rādītājpirkstu aizspiež manus plakstus un liek iegrimt tumsā, kur esmu vieglāk ievainojama. Tagad ar mani varēs izdarīt jebko un es to pat neredzēšu.

Sirds sitas tik stipri, ka no izmirkušā ķērpju apsēja apakšas sāk sūkties asinis. Prāts kļūst miglains. Varbūt tomēr varēšu noasiņot līdz nāvei ātrāk, nekā mani paspēs atdzīvināt. Domās nočukstu paldies Džoenai Mei— sonei par lielisko brūci un zaudēju samaņu.

Kad pa pusei atgūstos, jūtu, ka guļu uz polsterēta galda. Kreisajā rokā iedurtas kaut kādas caurulītes. Mani mēģina noturēt pie dzīvības, jo tā būs uzvara, ja es nomiršu klusi un vienatnē, joprojām gandrīz nespēju pakustēties — ne atvērt plakstus, ne pacelt galvu. Bet mazliet varu pakustināt labo roku. Tā lokās pa manu ķermeni kā spura, nē, kaut kas mazkustīgāks — mētājas kā nūja. īsti nekoordinēju savas kustības, un nav nekādu pierādījumu, ka man vēl būtu pirksti. Bet es tikmēr vicinu roku, līdz izdodas izraut caurulītes. Kaut kas sāk pīkstēt, bet nespēju palikt nomodā, lai redzētu, ko pīkstoņa izsauks.

Nākamajā reizē, kad atgriežos no nemaņas, rokas ir piesietas pie galda un caurulītes ir atpakaļ savās vietās. Bet es varu atvērt acis un mazliet pacelt galvu. Atrodos plašā telpā ar zemiem griestiem un sudrabainu gaismu. Telpā viena otrai pretī ir divas rindas gultu. Dzirdu elpas vilcienus, droši vien tie ir pārējie uzvarētāji. Tieši pretī redzu Bītiju, kas ir pieslēgts kādiem desmit dažādiem aparātiem. Ļaujiet mums mirt!es domās kliedzu. Spēcīgi atsitu galvu atpakaļ uz galda un atkal krītu bezsamaņā.

Kad beidzot pamostos pa īstam, saišu vairs nav. Paceļu roku un redzu, ka man ir pirksti, kas atkal kustas pēc manas pavēles. Pieceļos sēdus un turos pie polsterētā galda, līdz telpa kļīist skaidri saskatāma. Kreisā roka ir apsieta, bet caurulītes nokarājas no statīviem blakus gultai.

Esmu viena, izņemot Bītiju, kurš joprojām guļ man priekšā un kuru uztur viņa daudzie aparāti. Kur tad ir pārējie? Pīta, Finiks, īnobārija un… un… bija vēl viens, vai ne? Vai nu Džoena, vai Čafs, vai Bruts — viens no viņiem vēl bija dzīvs, kad sākās bombardēšana. Esmu pārliecināta, ka mūs visus gribēs iztaisīt par biedinājumu. Bet kurp viņi ir aizvesti? Pārvesti no slimnīcas uz cietumu?

— Pīta… — es čukstu. Es tik ļoti vēlējos viņu pasargāt. Joprojām esmu apņēmusies to darīt. Tā kā man neizdevās sagādāt viņam drošu dzīvi, tad tagad man ir viņš jāatrod, jānogalina uzreiz, kamēr Kapitolijs nav izvēlējies kādu mokošu paņēmienu viņa nāvei. Noslidinu kājas no galda un palūkojos apkārt, meklēdama ieroci. Uz galda netālu no Bītija gultas stāv vairākas adatas sterilos plastmasas iesaiņojumos. Nevainojami. Man vajadzēs atrast telpu un precīzu dūrienu viņa vēnā.

Brīdi vilcinos, domādama, vai nebūtu jānogalina Bītijs. Bet, ja es to izdarīšu, sāks pīkstēt monitori un mani noķers, pirms tikšu pie Pītas. Klusībā nosolos atgriezties un Bītiju nonāvēt, ja vien varēšu.

Izņemot plānu naktskreklu, man mugurā nekā nav, tāpēc iebāžu adatu aiz apsēja uz rokas. Pie durvīm nav sargu. Es, bez šaubām, esmu vairākas jūdzes zem Treniņu centra vai kādā Kapitolija cietoksnī, un iespēja izbēgt nemaz nepastāv. Tam nav nozīmes. Es netaisos bēgt, tikai pabeigt uzdevumu.

Žogos pa šauru gaiteni līdz metāla durvīm, kas ir mazliet pavērtas. Aiz tām kāds ir. Izņemu adatu un sažņaudzu to plaukstā. Piespiedusies pie sienas, ieklausos balsīs aiz durvīm.

— Septītajā, Desmitajā un Divpadsmitajā ir pārrautas komunikācijas. Bet Vienpadsmitajā viņiem ir izdevies pārņemt transportu, tāpēc var cerēt, ka izdosies izsūtīt vismaz nedaudz pārtikas. Plūtarhs Hevensbī. Tā šķiet. Kaut arī ar vinu esmu runājusi rikai vienu reizi. Kāda piesmakusi balss uzdod jautājumu.

— Nē, piedod. Nekādi nevaru tevi aizvest uz Ceturto. Bet es esmu devis īpašu rīkojumu viņu no turienes izvest, ja tas būs iespējams. Neko vairāk darīt es nevaru, Finik.

Finiks. Sasprindzinu prātu, lai saprastu viņu sarunu — saprastu, kā tāda var norisināties starp Plūtarhu He— vensbī un Finiku. Vai viņš kapitoliešiem būtu tik tuvs un mīļš, ka nodarījumus attaisnos? Vai arī viņš tiešām nenojauta, ko Bītijs gribēja izdarīt? Plūtarhs Hevensbī izmoka vēl kaut ko. Kaut ko ļoti izmisīgu.

— Nemuļķojies. Tas būtu vissliktākais, ko tu varētu darīt. Tad viņu noteikti nogalinātu. Kamēr tu esi dzīvs, saudzēs arī viņas dzīvību — vina būs ēsma, — noskalda Heimičs.

Heimičs! Ar blīkšķi atsitu vaļā durvis un iesteberēju telpā. Heimičs, Plūtarhs un krietni cietušais Finiks sēž pie klāta galda, bet neviens neēd. Pa noapaļotajiem logiem ieplūst dienas gaisma, un tālumā es redzu koku galotnes mežā. Mēs lidojam.

— Vai esi beigusi laupīt sev sajēgu, sirsniņ? — Heimičs noprasa nepārprotamā aizkaitinājumā. Bet, kad es klūpu uz priekšu, viņš panāk pretī un sagrābj manas plaukstu locītavas un notur mani kājās. Viņš uzmet skatienu manai rokai. — Tu tātad gribēji ar adatu uzveikt Kapitoliju? Redzi, tieši tāpēc neviens tev neļauj neko plānot. — Neizpratnē pablenžu uz viņu. — Met zemē! — Jūtu, kā viņš arvien ciešāk saspiež labās plaukstas locītavu, līdz esmu spiesta atlaist adatu. Viņš iekārto mani krēslā blakus Finikam.

Plūtarhs noliek man priekšā bļodiņu buljona. Maizīti. Ieliek rokā karoti. — Ēd, — viņš saka daudz laipnāk, nekā runāja Heimičs.

Heimičs nosēžas man tieši priekšā. — Katnis, es paskaidrošu, kas tur notika. Negribu, ka tu uzdod jautājumus, kamēr neesmu pabeidzis. Vai tu saproti?

Es truli pamāju. Un tad viņš man pastāsta.

Jau sākot ar bridi, kad izsludināja Spaidus, radās plāns izdabūt mūs no arēnas. Uzvarētāji no Trešā, Ceturtā, Sestā, Septītā, Astotā un Vienpadsmitā apgabala par to vairāk vai mazāk zināja. Plūtarhs Hevensbī jau vairākus gadus ir pagrīdes biedrībā, kas grib gāzt Kapitoliju. Viņš gādāja par to, lai starp ieročiem atrastos stieple. Bītijam bija uzdots izspridzināt spēka laukā caurumu. Maize, ko mēs saņēmām arēnā, nozīmēja bēgšanas laiku. Apgabals, no kura tā nāca, norādīja uz dienu. Trešā diena. Maizīšu skaits bija stunda. Divdesmit četras maizītes. Helikopters pieder Trīspadsmitajam apgabalam. Bonijai un Tvi— lai no Astotā apgabala, kuras es satiku mežā, bija taisnība par tā eksistenci un aizsardzības spējām. Pašlaik mēs ar lielu likumu dodamies uz Trīspadsmito apgabalu. Un lielākā daļa Panemas apgabalu pa šo laiku ir pilnībā sacēlušies.