Sūzena Kolinsa: Spēle ar uguni

Labā ziņa ir tāda, ka esmu uz pareizā ceļa un ievainojums galvā nav mani tik ļoti apdullinājis, lai nezinātu, kurā virzienā doties. Bet sliktā ziņa ir tāda, ka stieple atgādināja par tuvojošos negaisu. Es vēl dzirdu kukaiņus, bet vai tie jau sāk pieklust?

Skrienot turos kādu metru pa labi no stieples, lai varētu orientēties, bet ļoti sargājos tai pieskarties. Ja kukaiņu čirkstoņa tiešām sāk pagaist un tūlīt kokā iespers pirmā zibens šautra, tad visa strāva nāks lejā pa stiepli un jebkurš, kas tai pieskarsies, mirs.

Manā redzeslokā parādās koks ar zeltā izrakstīto stumbru. Palēninu gaitu un mēģinu iet zagšus, bet tik vien spēju kā noturēties stāvus. Meklēju kādu zīmi no pārējiem. Neviena nav. Te neviena nav. — Pīta? — klusinām saucu. — Pīta?

Atsaucas kluss kunksts, un es apcirtusies ieraugu stāvu, kas guļ zemē mazliet augstāk pa nogāzi. — Bītij! — izsaucos. Piesteigusies viņam klāt, nometos ceļos. Kunksts laikam bija neapzināts. Viņš ir bezsamaņā, kaut arī nav redzami nekādi citi ievainojumi, izņemot brūci apakšdelmā pie elkoņa iedobes. Pagrābju turpat tuvumā augošu ķērpju vīkšķi un aplieku ap viņa roku, vienlaikus cenzdamās atmodināt. — Bītij! Bītij, kas te notiek? Kas tevi sagrieza? Bītij? — Es viņu purinu tā, kā nekādā gadījumā nevajadzētu purināt ievainoto, bet nezinu, ko lai vēl iesāku. Viņš atkal iekunkstas un īsi paceļ roku, lai atgaiņātos.

Pamanu, ka viņam rokā ir nazis, šķiet, tas pats, kas iepriekš bija Pītam un tagad ir vaļīgi satīts stieplē. Pārsteigumā pieceļos un paceļu stiepli, un redzu, ka tā tiešām ir piestiprināta kokam. Tikai pēc mirkļa atceros otro, daudz īsāko stieples gabalu, ko Bītijs satina ap zaru un atstāja zemē, pirms sāka ievīstīt koku. Man likās, ka tam ir kāds sakars ar elektrību, ka viņš to nolika malā, lai izmantotu vēlāk. Bet tā nemaz nebija, jo tajā gabalā ir savi divdesmit vai divdesmit pieci metri.

Samiegtām acīm cieši veros uz augšu un ieraugu, ka esam tikai dažu metru attālumā no spēka lauka. Augstu labajā pusē, tāpat kā no rīta, ir nodevīgais kvadrātiņš. Ko Bītijs izdarīja? Vai viņš tiešām mēģināja iedurt nazi spēka laukā tā, kā Pīta izdarīja sagadīšanās pēc? Un kas ir ar to stiepli? Vai tas bija viņa rezerves plāns? Vai viņš gribēja iespert ar zibeni spēka laukam, ja neizdotos elektrizēt ūdeni? Ko vispār tā varētu panākt? Neko? Daudz ko? Vai mēs visi izceptos? Laikam jau spēka lauks arī pamatā sastāv no enerģijas. Tas, ko redzējām Treniņu centrā, bija caurspīdīgs. Šis te kaut kādā veidā atspoguļo džungļus. Bet esmu jau redzējusi, kā tas pašķiras — tad, kad tajā iecirtās Pītas nazis vai es iešāvu bultu. īstā pasaule ir tepat blakus.

Man ausīs nezvana. Vainīgi tomēr bija kukaiņi. Tagad to zinu, jo knikstoņa žigli apklust un es vairs nedzirdu neko citu kā vien džungļu trokšņus. No Bītija nav nekāda labuma. Nevaru viņu dabūt pie samaņas. Es nevaru viņu izglābt. Nezinu, ko viņš gribēja panākt ar nazi un stiepli, un viņš nespēj to paskaidrot. Ķērpju apsējs uz manas rokas ir pievildzis asinīm, un nav nekādas jēgas sevi muļķot. Man tā reibst galva, ka jau pēc dažām minūtēm zaudēšu samaņu. Man ir jātiek prom no tā koka un…

— Katnis! — Sadzirdu Pītas balsi, kaut arī viņš vēl ir tālu. Bet ko gan viņš dara? Pīta noteikti ir sapratis, ka pašlaik visi mūs vajā. — Katnis!

Es nevaru viņu pasargāt. Es nevaru pakustēties ne ātri, ne tālu, un manas spējas šaut labākajā gadījumā ir apšaubāmas. Es daru vienīgo, ko varu, un mēģinu novērst uzbrucēju uzmanību no viņa un atvilināt tos pie sevis. — Pīta! — iekliedzos. — Pīta! Es esmu te! Pīta! — Jā, atvilināšu visus tuvumā esošos uzbrucējus pie sevis, prom no Pītas un pie koka, kas drīz būs ierocis pats par sevi. — Es esmu te! Es esmu te! — Viņš nepaspēs. Ne jau ar protēzi un naktī. Viņš nemūžam nepaspēs laikā. — Pīta!

Tas nostrādā. Dzirdu viņus tuvojamies. Divus. Viņi laužas cauri džungļiem. Man sāk ļimt ceļi, un es sa— brūku blakus Bītijam, balstīdamās uz papēžiem. Paceļu loku ar uzvilktu bultu. Ja viņus nogalināšu, vai Pīta tiks galā ar pārējiem?

Inobārija un Finiks sasniedz koku, kurā spers zibens. Viņi neredz mani sēžam augstāk nogāzē ar ziedes nomaskēto ādu. Tēmēju īnobārijai kaklā. Ja paveiksies, tad nogalināšu viņu un Finiks paslēpsies aiz koka tieši tad, kad spers zibens. Un tas notiks kuru katru brīdi. Kukaiņu klikšķi ir gandrīz apklusuši. Tagad es varu viņus nogalināt. Es varu nogalināt viņus abus.

Atskan vēl viens lielgabala dārds.

— Katnis! — Pīta ieaurojas. Bet šoreiz neatbildu. Bītijs vēl vārgi elpo man blakus. Mēs ar viņu drīz mirsim. Finiks un Inobārija mirs. Pīta ir dzīvs. Ir izskanējuši divi lielgabala šāvieni. Bruts, Džoena, Čafs. Divi no viņiem jau ir pagalam. Pītam paliks tikai viens pārstāvis, ko nogalināt. Un tas ir labākais, ko varu darīt. Viens ienaidnieks.

Ienaidnieks. Ienaidnieks. Vārds atsauc kādu nesenu atmiņu. Liek man kaut ko atcerēties. Heimiča sejas izteiksme. "Katnis, kad būsi arēnā…" Viņš drūmi, nosodoši glūn. "Kas irr Dzirdu savu balsi, kas kļūst skarbāka, sabožoties par neizteikto apvainojumu. " Vienkārši atceries, kas ir tavs ienaidnieks," Heimičs saka. " Tas arī viss."

Heimiča pēdējais padoms. Kāpēc lai man būtu vajadzīgs atgādinājums? Es vienmēr zinu, kas ir ienaidnieks. Tas, kurš mūs mērdē badā un moka, un nogalina arēnā. Tas, kurš nogalinās visus manus mīļos.

Nolaižu loku, sapratusi, ko viņš gribēja teikt. Jā, es zinu, kurš te ir ienaidnieks. Un tā nav Inobārija.

Beidzot es skaidri saprotu, ko Bītijs gribēja darīt ar nazi. Ar drebošām rokām noslidinu stiepli no asmens, aptinu to ap bultu tieši virs spalvām un nostiprinu ar treniņos mācītu mezglu.

Pieceļos un pagriežos pret spēka lauku, nostājoties pilnīgi atklāti, bet man ir vienalga. Raizējos tikai par to, kurp tēmēju, kur Bītijs būtu triecis savu nazi, ja varētu izvēlēties. Pavēršu loku pret viļņojošo kvadrātu, trūkumu, to… kā viņš to toreiz nosauca? Uz plaisu bruņās. Es palaižu bultu vaļā un redzu, kā tā ietriecas mērķī un pazūd, aizvelkot līdzi zelta pavedienu.

Mani mati saslienas stāvus, un tajā pašā brīdī sper zibens.

Balta dzirksts uzšaujas augšup pa stiepli, un vienā mirklī kupols uzliesmo žilbinoši zilā gaismā. Mani atmet atpakaļ zemē, mans ķermenis ir ļengans un paralizēts, un acis ir plati ieplestas, kad man virsū sāk snigt kaut kādas pūkas. Es nespēju aizsniegt Pītu. Es pat nevaru aizsniegt savu pērli. Es pūlos vēl saskatīt kaut ko skaistu, ko paņemt līdzi.

Pirms sākas sprādzieni, es ieraugu zvaigzni.

Liekas, ka viss eksplodē vienlaikus. Zeme uzsprāgst un nolīst atpakaļ smilšu un augu daļiņu lietū. Kokus ieskauj liesmas. Pat debesīs izplaukst koši gaismas ziedi. Nesaprotu, kāpēc bombardē debesis, bet tad aptveru, ka Spēļu rīkotāji rīko uguņošanu, uz zemes ir sākusies īstā iznīcība. Ja nu kādam neliktos gana interesanti skatīties postažā uz zemes un uz atlikušajiem pārstāvjiem. Vai arī varbūt, lai izgaismotu mūsu drausmo galu.

Vai kādam vispār ļaus izdzīvot? Vai Septiņdesmit piektajām Bada Spēlēm būs uzvarētājs? Varbūt arī ne. Galu galā šie Ceturkšņa Spaidi ir domāti, lai… ko prezidents Snovs tur nolasīja no kartītes?

"…lai atgādinātu dumpiniekiem, ka pat stiprākie no viņiem nespēj uzveikt Kapitoliju…"

Pat stiprāko no stiprajiem negaida triumfs. Varbūt jau no paša sākuma bija izlemts, ka šīm Spēlēm nebūs uzvarētāja. Vai arī varbūt viņiem lika rīkoties mana pēdējā nepakļaušanās izpausme.