Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

Es sargāju ar sagatavotiem ieročiem, un man visu laiku ir nelāga nojausma, ka te kaut kas notiek un ka tam ir sakars ar Pītu. Meklēdama sava nemiera avotu, atsaucu atmiņā visu, ko esam darījuši, kopš izskanēja gongs. Finiks atvilka Pītu no viņa platformas. Finiks atdzīvināja Pītu, pēc tam kad no saskaršanās ar spēka lauku viņam apstājās sirds. Megsa metās miglā, lai Finiks varētu nest tikai Pītu. Narkomāne nostājās viņam priekšā, lai atvairītu pērtiķa uzbrukumu. Cīņa ar karjeristiem norisinājās ļoti strauji, bet Finiks taču neļāva Bruta šķēpam trāpīt Pītam, kaut arī tas nozīmēja, ka viņš dabūs kājā Inobārijas nazi? Un tagad Džoena liek viņam zīmēt uz lapas karti, lai viņš neriskētu doties džungļos…

Nav nekādu šaubu. Man galīgi nesaprotamu iemeslu dēļ daži no uzvarētājiem cenšas glābt Pītas dzīvību visiem iespējamiem līdzekļiem, pat upurējot paši sevi.

Apstulbstu. Pirmkārt, tas ir mans pienākums. Otrkārt, tas nav loģiski. No šejienes var izkļūt tikai viens no mums. Kāpēc viņi ir izvēlējušies sargāt Pītu? Ko Heimičs viņiem tādu būtu varējis sastāstīt, ko viņš tādu deva pretī, ka viņi Pītas dzīvību tur lielākā vērtē nekā savējo?

Zinu, kādi ir mani iemesli glābt Pītas dzīvību. Viņš ir mans draugs, un es tādējādi metu izaicinājumu Kapitolijam, izjaucot viņu drausmīgās Spēles. Bet, ja mani ar Pītu nekas nesaistītu, kāpēc lai es gribētu viņu glābt, kāpēc lai es viņu uzskatītu vērtīgāku par sevi pašu? Protams, viņš ir drosmīgs, bet mēs visi esam bijuši gana drosmīgi, lai izdzīvotu Spēlēs. Viņam ir laba sirds, to ir grūti nepamanīt, bet vienalga… Un tad es atceros, ko Pīta spēj daudz labāk par mums pārējiem. Viņš spēj izteikties. Abās intervijās viņš pilnīgi aizēnoja citus.

Un varbūt tieši labās sirds dēļ viņš spēj dabūt savā pusē pūli — nē, valsti — ar vienu vienīgu teikumu.

Atceros, ka pati uzskatīju: tieši tādām spējām vajadzētu piemist mūsu revolūcijas līderim. Vai Heimičs būtu par to pārliecinājis pārējos? Ka Pītas mēlei pret Kapitoliju būs daudz lielāka vara nekā jebkura cita fiziskajam spēkam? Nezinu. Man tomēr liekas, ka no dažiem pārstāvjiem tas būtu par daudz prasīts. Piemēram, kurš tad nepazīst Džoenu Meisoni? Bet kāds cits izskaidrojums iespējams viņu apņēmīgajiem pūliņiem sargāt viņa dzīvību?

— Katnis, vai tev ir tā rene? — Finiks jautā, liekot man atgriezties īstenībā. Pārgriežu vīteni, ar ko rene ir piesieta pie manas jostas, un pasniedzu viņam metāla stobriņu.

Un tajā brīdī sadzirdu kliedzienu. Kāds kliedz tādās bailēs un sāpēs, ka asinis sastingst dzīslās. Un tik pazīstami! Nometu stobriņu, aizmirstu, kur esmu un kas ir gaidāms, es tikai saprotu, ka man ir pie viņas jātiek, man ir viņa jāpasargā. Kā ārprātīga skrienu balss virzienā, nemaz neuzmanīdamās, aplauzdama vīteņus un zarus — visu, kas mani kavē tikt pie viņas.

Pie manas mazās māsas.

Kur vina ir? Ko ar vinu dara? — Prima! — es iesaucos. — Prima! — Par atbildi atskan tikai vēl viens mokpilns kliedziens. Kā viņa te nokļuva? Kāpēc viņa ir Spēlēs? — Prima!

Vīnstīgas cērtas man sejā un rokās, un ložņaugi ķersta kājas. Bet es tuvojos viņai. Tuvojos. Nu jau esmu pavisam tuvu. Pār seju gāžas sviedri un sūrst skābes atstātajās dzīstošajās brūcēs. Elšu, mēģinādama izvilkt kādu labumu no siltā, miklā gaisa, kurā, šķiet, vispār nav skābekļa. Prima izdveš tik vārgu, gaistošu skaņu, ka es pat nevaru iedomāties, kas viņai ir nodarīts, lai tādu izdabūtu.

— Prima! — Caur augu biežņu izlaužos nelielā klajumā, un skaņa atkārtojas tieši virs manis. Virs manis? Strauji atmetu galvu. Vai viņa ir uzvilkta kokos? Izmisusi pētu zarus, bet neko neredzu. — Prima? — lūdzoši jautāju. Es viņu dzirdu, bet nevaru ieraudzīt. Māsas nākamais kunksts ir dzidrs kā zvana škinda, un nav ne— kādu šaubu, no kurienes tas nāk. Tas nāk no neliela, cekulaina, melna putna, kas tup zarā kādus trīs metrus man virs galvas.

Pļāpusīlis.

Nekad agrāk neesmu redzējusi pļāpusīli; man likās, ka tie vairs neeksistē. Atspiežos pret koka stumbru, saķeru sāpošo vietu sānos un nopētu putnu. Mutautu, priekšteci, tēvu. Domās redzu zobgaļstrazdu, apvienoju to ar pļāpusīli un tiešām saprotu, kā viņi varēja sapāroties un radīt manu zobgaļsīli. Putnā nav nekā tāda, kas norādītu, ka tā ir mutācija. Nekā, izņemot drausmīgi ticamo Primas balsi, kas plūst no tā rīklītes. Apklusinu putnu ar bultu kaklā. Tas nokrīt zemē. Izrauju bultu un — drošs paliek drošs — vēl apgriežu radījumam kaklu. Tad aizmetu pretekli džungļos. Nekāds izsalkums mani nepiespiestu to ēst.

Tas nebija īsts. Tieši tāpat kā mutētie vilki pagājušajā gadā patiesībā nebija mirušie pārstāvji. Tas ir tikai sadistisks Spēļu rīkotāju triks.

Finiks izlaužas izcirtumā un ierauga mani tīrām bultu ar ķērpju vīkšķi. — Katnis?

— Viss kārtībā. Man ir labi, — atsaucos, kaut arī patiesībā nepavisam nejūtos labi. — Man likās, ka dzirdu savas māsas balsi, bet… — Mani pārtrauc asinis stindzinošs kliedziens. Tā ir cita balss, nevis Primas, varbūt kādas jaunas sievietes. Es to nepazīstu. Bet Finiks reaģē uzreiz. Viņš nobāl, un es redzu, kā viņa acu zīlītes šausmās ieplešas. — Finik, pagaidi! — izsaucos un pasniedzos viņu nomierināt, bet viņš jau ir prom. Viņš ir prom un meklē upuri tikpat bezprātīgi, kā es nule meklēju Primu. — Finik! — saucu, bet zinu, ka viņš neatgriezīsies un negaidīs, kamēr visu paskaidroju. Tāpēc vienkārši sekoju viņam.

Kaut arī viņš skrien ļoti ātri, viņu nav grūti izsekot, jo aiz viņa paliek skaidri redzama nomīdīta taka. Bet putns ir vismaz puskilometra attālumā un lielāko gabalu ceļš ved kalnā, tāpēc, nonākot tur, esmu palikusi bez elpas.

Finiks riņķo ap milzīgu koku. Tā stumbrs ir vairāk nekā metru caurmērā, un zemāk par sešiem metriem zaru nav vispār. Sievietes kliedzieni nāk no kādas vietas lapotnē, bet pļāpusīli redzēt nevar. Finiks arī kliedz, atkal un atkal: — Enij! Enij! — Viņš ir galīgi pārbijies un nekādi nav ietekmējams, tāpēc daru to, ko darītu jebkurā gadījumā. Uzrāpjos blakuskokā, atrodu pļāpusīli un nošauju to ar bultu. Putns nokrīt lejā un piezemējas Finikam pie kājām. Viņš to paceļ, lēnām apjēgdams notiekošo, bet, kad es nošļācu lejā pie viņa, izskatās vēl vairāk izmisis nekā iepriekš.

— Ir labi, Finik. Tas ir tikai pļāpusīlis. Ar mums spēlējas. Tas nav pa īstam. Tā nav tava… Enija.

— Nē, tā nav Enija. Bet tā bija viņas balss. Pļāpusīli atdarina to, ko dzird. Kur viņi dabūja tos kliedzienus, Katnis?

Jūtu, ka pati nobālu, aptverot, ko viņš grib teikt. — Vai, Finik, tu taču nedomā, ka…

— Jā. Domāju gan. Tieši tā es domāju.

Iztēlojos Primu piesprādzētu pie galda baltā istabā, un maskās un virsvalkos tērpti stāvi izspiež no viņas šādas skaņas. Kaut kur viņu spīdzina vai spīdzināja, lai tās dabūtu. Mani ceļi saļimst, un es atslīgstu zemē. Finiks mēģina man kaut ko pateikt, bet es viņā neklausos. Tad sadzirdu vēl vienu putnu kaut kur pa kreisi. Un šoreiz tas kliedz Geila balsī.

Finiks saķer manu roku, pirms es metos skriet. — Nē. Tas nav viņš. — Viņš stumj mani lejā pa nogāzi uz pludmali. — Mēs tinamies! — Bet Geila balss ir tik sāpīga, ka nespēju necensties tikt pie viņa. — Tas nav viņš, Katnis!

Tas ir mutants! — Finiks man uzbrēc. — Nāc! — Viņš stiepj mani līdzi pusvilkšus, pusnešus, un galu galā es aptveru viņa sacīto. Viņam ir taisnība, tas ir tikai vēl viens pļāpusīlis. Geilam neko nelīdzēs tas, ka putnu nomedīšu. Bet tā tomēr bija Geila balss, un kaut kur kaut kad kāds ir licis viņam tā kliegt.