MIHAILS BULGAKOVS: PĒKŠŅAIS UZBRUKUMS

PĒKŠŅAIS UZBRUKUMS

(Burvju lukturīša gaismā)

M elno puteņa jūkli paršķela bāls, slīps gaismas stars, un tūliņ no padebeša izvēlās gari, tumši zirgu purni.

Krākoņa. Tad uguns uzzibsnīja otrreiz. Bezveidīgs purns un baismīgas zirga krūtis mācās virsū, Ābrams nogāzās dziļajā sniegā un aizvēlās sāņus, neizlaizdams šauteni no rokām… Greizs un saņurcīts viņš piecēlās pērļainajās vērpetēs, kas saira pārslu spietā.

Saltumu viņš nejuta. Gluži pretēji — cauri visam augu­mam izskrēja svelmains karstums, un tam sekoja sviedri, kas pārklāja augumu līdz pat kāju pēdām. Un Ābrams tūliņ noģida, ka tās ir nāves bailes.

Putenis un šīs svelošās bailes aizmigloja acis, un dažus mirkļus viņš neredzēja neko. Putenis slīpi cirtās melnām un saltām sīpām, un gar acīm aizpeldēja ugunīgi riņķi.

— Raugi tikai šaut… raugi tikai, _suņa dzimums tāds, — no augšas ieskanējās balss, un Ābrams saprata, ka runā zirgā sēdošais cilvēks.

Tad viņš nezin kāpēc atcerējās uguni melnajā krāsniņā, nepabeigto akvareļi pie sienas — ziemas dienu —, māju, tēju un siltumu. Ābrams saprata, ka ir noticis tieši tas nejēdzīgais un drausmīgais, ko viņš, baiļu pārņemts un saspringts stāvēdams postenī un blenzdams puteņa vir­puļos, bija redzējis iztēlē. Saut? Ai nē, šaut viņš nedomāja. Ābrams nometa šauteni sniegā un krampjaini nopūtās. Šaut būtu bijis veltīgi; puteņa vērpetē, kas bija kļuvusi retāka, snaikstījās zirgu purni, netālu melnēja sargbūda, un kaudzē samestie aizsargvairogi izskatījās kā pelēka lupatu kaudze. Pavisam tuvu tumšs un bezveidīgs šķita stāvam otrs sargzaldāts — Streļcovs ar smailu bašliku galvā, bet trešais, Ščukins, bija pazudis.

— No kura pulka? — piesmakusi balss noprasīja.

Ābrams nopūtās, pavērsa acis augšup, laikam tīkodams uz mirkli pavērties debesīs, taču no augšas bira kaut kas salts un melns, savērpās virpulī un uzšāvās augšup — nekādu debesu tur nebija.

— Nu, gan tu man sāksi runāt! — arī šī balss atska­nēja no augšas, tikai citā pusē, un cauri puteņa gaudām Ābrams tūliņ tajā tramīgi saklausīja lielu, aizturētu nik­numu. Viņš nepaguva aizlikt roku sejai priekšā. Kaut kas melns un ciets pašāvās gar seju kā putns, tad neganta, sveloša sāpe sadragāja viņa žokļus, smadzenes un zobus, un šķita, ka ugunī sasprāgusi visa galva.

— A … A-hā-ā, — Ābrams krampjaini izgrūda, kriksti- nādams mutē kaulu murskuli un aizrīdamies ar sāļajām asinīm.

Tūliņ elektriskā lukturīša gaismas staru kūlī uz acu­mirkli bāli zils un sapluinīts pazibēja Streļcovs un pa­visam skaidri iezīmējās arī trešais sargzaldāts ščukins, kas sakņupis gulēja kupenā.

— No kura?! — iekaucās putenis.

Ābrams, zinādams, ka otrs sitiens būs vēl briesmīgāks par pirmo, aizelsdamies atbildēja;

— Ņo apsardzes pulka.

Streļcovs iegrima tumsā, tad pazibēja atkal.

Puteņa nestās sniegpārslas spilgtajā gaismas konusā bez niknuma sijājās, šaudījās un kūleņoja.

— Pavei! Zīdu esam nogrābuši! — tumsā aiz lukturīša ieskanējās griezīga balss, bet lukturis pavērsās sānis, ap­dzēsa Streļcovu un ieurbās Ābramam tieši sejā ar lielu, izvelbtu aci. Redzoklis tajā zvēroja. Ābrams ieraudzīja asinis uz savām rokām, kāju kāpslī un melnu, smailu stobru, kas rēgojās laukā no koka maksts.

— Zīds, žīds! — aiz muguras priecīgi nogrudzināja pu­tenis.

— Bet otrs? — alkatīgi atsaucās balss.

Skaņas uztvēra tikai Ābrama kreisā auss, labā bija ne­dzīva, tāpat kā vaigs un smadzenes. Ābrams ar roku no­trausa biezās, lipīgās asinis no lūpām, un tūliņ dedzinoša sāpe izskrēja caur kreiso vaigu uz krūtīm un sirdi. Luktu­rītis atstāja tumsa pusi Ābrama, toties ietvēra gaismas lokā visu Streļcovu. No seglu puses pastiepās roka un nogrūda papahti Streļcovam no galvas, un kāda matu šķipsna uz tās izslējās stāvus. Streļcovs pašūpoja galvu, pavēra muti un negaidot klusi teica puteņa smelknē:

— Ū-u, bandīti! Kaut jūs nosprāgtu!

Gaisma pašāvās augšup, tad noslīdēja Ābramam pie kājām. Streļeovs saņēma dobju sitienu. Tad atkal sāka mākties virsū zirga purns.

Viņi abi — Ābrams un Streļeovs — stāvēja blakus pie augstās aizsargvairogu grēdas vēl arvien tajā pašā iezil­ganajā lukturīša gaismā, bet turpat viņu priekšā, kāpdami zemē no zirgiem, ņirbēja cilvēki pelēkos šineļos. Gaismas konusā nokļuva te šautene un roka, te papaha ar sarkanu, tresotu asti un pušķi, te žvadzoši, apzelēti, baltām putām aplipuši laužņi.

Spīdēja divas ugunis — stacijā balta, salta un augsta un viņpus dzelzceļa stigas zema, kupenās aprakta. Snieg­pārslu spietojums kļuva aizvien retāks un plānāks, pu­tenis vairs negaudoja un asi netriecās, saberot sejā un aiz kakla sausos, saltos mākoņus, rimdamies tas līdzeni un līgani lidinājās gaismas staru kūlī.

Streļeovs stāvēja, viņa seju klāja sarkana maska — par pārdrošību viņš tika ilgi un neganti sists, sadauzot visu galvu. Sitieni viņu bija padarījuši nevaldāmi niknu, viņš šķita kļuvis pavisam nejūtīgs un, raudzīdamies ar vienu redzīgu un naidpilnu aci, bet otru — neredzīgu, asinssar- kanu, balstīdamies ar izgrieztajām rokām pret vairogu grēdu, sēkdams un asinis spļaudams, sacīja:

— Uh … bandītu bars… Ū, nešķīsteņi… Visus jūs dabūs rokā, visus nošaus — visus…

Sad tad gaismas strēlē ielēca kāds stāvs ar melnu, stingu pistoli rokā un ar spalu sita Streļcovam. Tad viņš kļuva slābans, rēca un viņa kājas slīdēja prom no grēdas, viņš noturējās tikai ar rokām.

— Žiglāk!

— Ātrāk!

No augstās, baltās 1 uguns stacijas pusē atskanēja un pagaisa vēdekļveidīga zalve.

— Nu, sit, sit tak ātrāk! — Streļeovs sauca aizsmakušā balsī. — Nav ko velti mocīt cilvēkus!

Streļeovs stāvēja tikai kreklā un dzeltenās, vatētās bik­sēs; ne šineļa, ne zābaku viņam nebija, un, kad kājas slī­dēja prom no vairogu grēdas, traipainie auti attinušies vilkās nopakaļ. Bet Ābramam bija mugurā viņa nejēdzī­gais šinelis un kājās velteņi. Tos neviens nebija iekārojis,, un no caurā labā purngala, kā allaž, spraucās laukā zel­taini salmi.

Seja Ādamam bija tāda, kādu neviens vēl nekad nebija redzējis.

— 2īds smejas! — aiz gaismas staru kū]a brīnījās tumsa.

— Gan viņš man pasmiesies! — atbildēja balss.

Asaras Ābramam tecēja no acīm pašas no sevis, neku-

tinādamas un neradīdamas sāpes, bet mute bija saplosīta, un izskatījās, ka tā par kaut ko būtu pasmaidījusi un tā arī sastingusi. Atpogātais šinelis bija pasities vaļā, un viņš ar rokām nezin kāpēc turējās pie savu melno tikšu apmales, cieta klusu un raudzījās izvelbtajā acī ar žilbi­nošo redzokli.

«Tā arī viss beidzies,» viņš domāja, «kā es jau gaidīju. Akvareli es vairs ne mūžam neredzēšu un arī uguni ne. Un nekas nenotiks, nav nekā, ko gaidīt, — beigas.»

— Nu tad … — tumsa brīdināja. Staru kūlis pavirzījās sānis, acs sāka vērties pa kreisi, un tieši tumsā pretī sarg- zaldātiem šauteņu stobru caurumiņos slēpās šīs melnās beigas. Tad Ābramu uzreiz pārņēma vājums, un viņš sāka slīgt lejup — kājas ļima. Tāpēc viņš nemaz nepamanīja mirkli, kad uzzibsnīja beigas.

Putenis aizvirpuļoja pa dzelzceļa stigu, un stundas laikā viss pārvērtās. Sniegs vairs nebira ne no augšas, ne sāniem. Tālu virs sniegotajiem laukiem mākoņi iešķē- lās, pašķīrās, un plaisās šad tad pavīdēja zeltītā mēness vainaga mala. Tad pār klajumu nogūla blāvi pienaina, mānīga atblāzma un sliedes aizstīdza tālumā, bet vairogu grēda vērtās melna un ķēmīga. Stacijas augstā uguns kļuva blāvāka, bet zemā, dzeltenīgā uguntiņa palika ne­mainīga. Ābrams, mazliet pacēlis plakstiņus, to ieraudzīja pašu pirmo un ilgi, ilgi kā piekalts raudzījās uz to. Uguns bija nemainīga, bet Ābrama plaksti te pacēlās, te noslīga, tāpēc šķita, ka uguns te mirkšķinās, te samiedzas.