MIHAILS BULGAKOVS - PĒKŠŅAIS UZBRUKUMS

Ābrama domas bija dīvainas, smagas, neizskaidrojamas un gurdas — par to, kāpēc viņš nav sajucis prātā, par neizprotamo brīnumu un par dzelteno uguni…

Kājas viņš vilka kā pārsistas, kārpīja sniegu ar elko­ņiem, vilka uz priekšu sašautās krūtis un ilgi jo ilgi līda līdz Streļcovam: piecus solus — minūtes piecas. Pievil­cies klāt, aptaustīja viņu ar roku, pārliecinājās, ka Streļ- covs ir auksts un ieputināts sniegā, un rāpās atkal prom. Viņš uzslējās ceļgalos, tad pašūpojās, sasprindzināja spē­kus un uztrausās kājās, saspieda krūtis ar abām rokām. Mazliet pagājies, viņš nogāzās un atkal sāka vilkties uz stigas pusi, ne mirkli neizlaizdams no acīm dzelteno uguni.

— Kas tur ir? Ak kungs, kas tur ir? — sieviete izbie­dēta prasīja, ieķērusies durvju rokturī. — Esmu viena pati, jānudien, man bērns slims. Ejiet vien uz staciju, ejiet!

— Ielaid mani, ielaid! Esmu ievainots, — Ābrams uz­stājīgi atkārtoja, taču viņa balss bija sausa, smalka un dziedoša. Viņš ar rokām tvarstīja durvis, bet roka ne­klausīja un šjuka lejup, un Ābrams par visu vairāk bai­dījās, ka sieviete durvis aizvērs.

— Esmu ievainots, — vai dzirdat? — viņš atkārtoja.

— Ak, posts! — sieviete atbildēja un pavēra durvis.

Ābrams uz ceļiem ierāpās melnajā priekšnamiņā. Acis

sievietei bija tumšu loku ieskautas, un viņa raudzījās uz rāpojošo, bet Ābrams skatījā's uz priekšu, uz dzelteno uguni un redzēja to pavisam tuvu. Tā sīca trjslīniju lam­piņā.

Visā pilnībā nakts izplauka tikai uz pašu rīta pusi. Salta un neskaitāmām zvaigznēm piebārstīta. Veidodamas krustus, pudurus un četrstūrus, zvaigznes virs tumsā grimstošās zemes bija sasēdušas gan pašos debesu aug­stumos, gan apvāršņa malā, tālu aiz klusumā grimsto­šajiem mežiem. Sals, stindzenis un varavīkšņains vai­nags ap mēnesi debess pamalē.

Sargbūdā pie dzelzceļa stigas valdīja smacīgs kar­stums, un nenogurdināmā dzeltenā uguntiņa, joprojām sīkdama, dega un izplatīja skopu gaismu.

Dzelzceļniece, acu neaizvērusi, sēdēja uz sola pie galda un garām ugunij raudzījās uz krāsni, kur zem kankaru kaudzes un aitādas kažoka šņākuļodams nemaņā svaidījās Ābrams.

Karstums viļņiem vēlās no smadzenēm uz kājām, tad atgriezās krūtīs un raudzīja nopūst ledus svecīti, kas stinga sirdī. Sirds ritmiski sažņaudzās un izpletās, skai- tjdama sekundes, un pulsēja vienmērīgi un klusi. Svecīti Ābrams nesaklausīja, viņš dzirdēja uguns vienmērīgo sīk­šanu trīslīniju cilindrā, turklāt viņam šķita, ka uguns iemitinājusies viņa galvā, un Ābrams tai stāstīja par pu­teņa vērpetēm, par plosošo sāpi vaigu kaulos un smadze­nēs, par Streļcovu, kas ieputināts sniegā. Ābrams gribēja Streļcovu izvilkt no kupenas un dabūt augšā uz krāsns, bet Strejcovs bija smags un grūti izkustināms kā zemē iedzīts miets. Ābrams gribēja mokošo dzelteno uguni iz­ņemt no smadzenēm un aizmest prom, taču uguns turējās sīksti un izdedzināja visu, kas atradās kurlajā galvā. Ledus šautriņa sirdī saniķojās, un dzīvības pulkstenis dīvainā kārtā sāka darboties ačgārni — karstuma vietā no galvas uz kājām vēlās aukstums, svecīte pārvietojās uz galvu, bet dzeltenā uguns uz sirdi, un Ābrama salau­zīto ķermeni sāka kratīt sīki, nevienmērīgi drebuļi, kas nesaderējās ar dzīvības ritmu un jauca to, un ar aitādu jau kļuva par maz — gribējās visu sargbūdu līdz gries­tiem piekraut ar kažokādām, saritināties un nogulties uz nokaitētiem ķieģeļiem.

Pagāja gadi. Un atgadījās kāds tikpat priecīgs, cik ne­ticams notikums: klubam atveda malku. Tā, protams, bija zaļa, taču arī zaļa malka iedegas — un iedegās arī šī. No krāsns mutes šaudījās laukā ķēmīgi uguns velni, karstums vēlās ārā un dejoja pa sakaltušo egles zaru vītni, pa portretam apvītajām lentēm, izraudams gaismā bārdas vienu pusi, pa grīdu un Broņas seju. Broņa tupēja pie pašas krāsns mutes un raudzījās liesmās, ar rokām aptvē­rusī ceļgalus, un rēgojās pūkainu mīksttūbas zābaku purngali, kas sila, ugunsvelniņu svelmēti. Broņas galva izskatījās pēc sarkanas magones, jo to rotāja mūžīgā lente, sasieta krāšņā pušķī.

Pārējie puslokā sēdēja uz caurumainiem krēsliem un klausījās Gruznija stāstā. Jaks basa balsī stāstīja par triecienuzbrukumiem, par spelgoņas naktīm, par svelmaino karu. Likās, Jaks ir drosmīgs un bezbēdīgs cilvēks. Un viņš patiesi bija drosmīgs. Beidzis stāstīt, viņš nospļāvās pelēkā spainī ar iežmaugu vidū un izpūta nejauku iepelē­jušas lētas tabakas dūmu mutuli.

— Un tagad Ābrams, — Broņa sacīja, — viņš ir gata­vais profesors. Viņš arī var pastāstīt kaut ko gauži inte­resantu. Jūsu kārta, Ābram, — viņa stomīgi teica, jo Āb­ramu, vienīgo nesen šurp atbraukušo cilvēku, uzrunāja ar «jūs».

Maziņš, sabozies kā zvirbulis, viņš izlīda no pēdējās rindas un visā savā krāšņumā nokļuva liesmu mestajā gaismā. Viņam mugurā bija vatēta jaka, kādas senāk val­kāja tirgotāji, un kājās lieliskas bikses, kādu nebija ne­vienam citam visā strādnieku fakultātē un varbūt pat visā pasaulē, — brūnas, ar dīvainu zaļganu lāsmojumu, augš­galā platas un apakšā šauras. Zābaka labās puses cilpu bikšu stara nez kāpēc nekad nenosedza un zvilnēja virs tās, ļaujot katram redzēt Ābrama pelēkās zeķes josliņu.

Bikšu īpašnieks bija kurls, un, sejā allaž saglabādams pieklājīgu, kautru smaidu, viņš vajadzības gadījumā mē­dza pie kreisās auss kā tādu vairodziņu pielikt plaukstu.

— Jūsu kārta, Abrām, — Broņa izrīkoja skaļā balsī, kā jau ar Ābramu runāja visi, — jūs droši vien neesat karojis, tāpēc pastāstiet kaut ko tāpat vien, vispār …

Izspūrušais zvirbulis pameta skatu krāsnī un, balsi ap­valdīdams, lai tā neskanētu skaļāk, nekā vajadzīgs, sāka stāstīt. Galu galā viņš iesila un, pievērsdamies te liesmām krāsnī, te Broņas magoņsarkanajai lentei, stāstīja aiz­rautīgi. Savā stāstā viņš gribēja attēlot visu: gan puteņa vērpetes, gan piepeši no tumsas iznirušos zirgu purnus, gan to, cik briesmīgas un bezveidīgas var būt bailes, kad ir jāmirst un cerību vairs nav. Viņš trešajā personā stās­tīja par diviem apsardzes pulka sargzaldātiem, sāpīgi sa­raukdams uzacis, stāstīja, kā viens no viņiem palicis pus­dzīvs un visu laiku rāpojis.tieši uz dzelteno uguntiņu, par sievu dzelzceļa sargbūdā, par hospitāli, kur ārsts apgal­vojis, ka zaldāts nekādā ziņā neizdzīvošot, un kā zaldāts tomēr izdzīvojis… Kreiso roku Ābrams turēja jakas ka­batā, bet ar labo norādīja uz uguni krāsnī, it kā visus šos notikumus redzētu liesmās. Beidzis stāstīt, viņš ar šausmām paraudzījās ugunī un noteica:

— Redz, tā …

Brīdi visi cieta klusu. Jaks augstprātīgā laipnībā parau­dzījās uz brūnajām biksēm un ierunājās:

— Tā gadījās… Kā nu ne… Ukrainā tādi gadījumi bija … Un ar kuru tad tas viss atgadījās?

Zvirbulis brīdi klusēja, tad kaunīgi atbildēja:

— Tas notika ar mani.

Tad, vēl brīdi cietis klusu, piebilda:

— Nu, es nu iešu uz bibliotēku.

Un aizgāja, pa savam paradumam pieklibodams.

Visi pagrieza galvas viņam pakaļ un, acu neatraudami, ilgi noskatījās uz brūnajām biksēm, līdz Ābrama kājas bija šķērsojušas visu lielo zāli un nozuda durvīs.

1923