MARKS TVENS: KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Tāpēc, būdams praktisks konektikutietis, es izmetu šīs domas no galvas, līdz pienāks zināmā diena un stunda, lai tad visu savu uzmanību pievērstu pašreizējam momen­tam, būtu modrs un gatavs izsist no tā visu labumu, kāds vien iespējams. Vienā laikā vienu lietu — tāda ir mana devīze —, un tad to lietu izspēlēt pēc labākās saprašanas, pat ja rokā tikai pāris divnieku un kalpiņš. Jautājumu es apsvēru divējādi: ja vēl arvien ir deviņpadsmitais gad­simts, es atrodos starp ārprātīgajiem un laukā tikt nevaru, tad ļoti drīz es šo iestādījumu vadīšu pēc sava prāta vai vismaz zināšu, uz kā tas balstās; bet, ja, no otras puses, patiešām ir sestais gadsimts, jo labāk man — ne vēlāk kā pēc trim mēnešiem es valdīšu pār visu šo zemi, pārspē­dams zināšanās karalistes visizglītotākos cilvēkus par vairāk nekā trīspadsmit gadsimtiem. Nebiju radis velti vilcināties, kad lēmums jau pieņemts un atliek vienīgi rīkoties, tāpēc sacīju pāžam:

— Un tagad, Klarens, manu zēn, — ja tāds netīšām bija tavs vārds, — vai tev nelabpatiktos mani mazliet apgais­mot? Kā sauc to ērmu, kas atstiepa mani šurp?

— Mans kungs un tavējais? Tas ir krietnais bruņinieks un dižais lords sers Kejs Senešāls, mūsu karaļa un pa­vēlnieka pienabrālis.

— Lieliski, pastāsti man par viņu, ko vien vari.

Zēna stāsts bija garš, bet tieši uz mani viņa stāstā attiecās tas, ka es esot sera Keja gūsteknis, mani metīšot cietumā un tur man būšot jāsēž pie maizes un ūdens.

kamēr draugi mani neizpirkšot, ja es līdz tam nebūšot tur sapuvis. Vislielākās izredzes man bija tieši uz sapūšanu, bet par to es nolēmu galvu nelauzīt, lai velti netērētu dārgo laiku. Tālāk pāžs sacīja, ka pusdienas pils lielajā zālē nu būšot galā un, tiklīdz sākšoties saviesīga dzīve ar pamatīgu dzeršanu, sers Kejs likšot mani rādīt karalim Arturam un viņa slavenajiem Apaļā Galda bruņiniekiem un lielīšoties, cik varonīgi mani sagūstījis; viņš varbūt mazliet pārspīlēšot, bet man neklājoties iebilst, tas varētu man kaitēt, un, kad es būšot izrādīts, tad — aidā! — uz cietumu, bet viņš, Klarenss, gan izmanīšoties dažu labu reizi mani tur apraudzīt, sniegt palīdzīgu roku un aizgā­dāt kādu ziņu maniem draugiem.

Ziņu maniem draugiem! Man atlika vienīgi no sirds pateikties, jo tad jau arī parādījās sulainis un teica, ka mani saucot: Klarenss pavadīja mani uz lielo zāli, noveda maliņā un apsēdās man blakus uz sola.

Jā, manām acīm pavērās patiesi neparasta un intere­santa aina. Telpa bija milzīga un pati par sevi diezgan kaila — tomēr visa vienos kliedzošos kontrastos. Zāle ļoti, ļoti augsta — tik augsta, ka griestu sijās un velvju izlie­kumos iekārtie karogi grima pabiezā krēslā; katrā zāles galā augsta galerija ar akmens margām, vienā sēdēja muzikanti, otrā sievietes tik spilgtos tērpos, ka acis ap­žilba. Grīda, izlikta no melnu un baltu akmens plākšņu kvadrātiem, bija veca, laika un soļu izgrauzta, un prasīt prasījās pēc remonta. Rotājumu, ko varētu par tādiem saukt, vispār nebija, pie sienām karājās vienīgi daži milzu gobelēni, kurus te, jādomā, uzskatīja par mākslas dar­biem, tie bija kauju skati ar zirgiem, kādus bērni griež no papīra vai cep no piparkūku mīklas, un ar jātniekiem bruņu tērpos, bruņu plāksnītes bija apzīmētas apaļiem caurumiem — jātnieku ietērpi izskatījās tā, it kā būtu izspiesti ar cepumu veltnīti. Kamīns pietiekami liels, lai tur varētu apmesties uz dzīvi, tā plašie sāni un grieztā kar­nīze ar akmens pīlāriem atgādināja katedrāles vārtus. Gar sienām stāvēja karakalpi krūšu bruņās, smailās tērauda cepurēs un āvām rokā, citu ieroču viņiem nebija — vīri stāvēja nekustīgi kā statujas un pēc statujām arī izskatījās.

Sī krustotām ailēm jumtā laukuma vidū stāvēja ozol­koka galds, ko dēvēja par Apaļo Galdu. Tas bija cirka arēnas plašumā, un apkārt tam sēdēja liela kompānija, vīru tērpi laistījās tik dažādās un spožās krāsās, ka acis iesāpējās, uz viņiem paskatoties vien. Cepures ar spalvām viņi paturēja galvā, mazliet tās paceldami tikai tad, kad griezās ar uzrunu pie paša kara|a.

Vairākums jau dzēra no milzīgiem vēršu ragiem, viens otrs vēl košļāja maizi vai apskrubināja kaulus. Uz katru vīru te bija ari caurmērā divi suņi, tie sēdēja pastieptiem purniem, kamēr kāds svieda apgrauztu kaulu, tad viņi metās uz priekšu pulkos un divīzijās, sākās kautiņš, zāli pārplūdināja plosīgs galvu, plecu un zibošu astu haoss, kaucienu un rējienu vētra uz kādu laiku aizmēza visas sarunas, bet to neviens neņēma ļaunā, suņu cīniņš šā vai tā bija interesantāks, vīrieši lēca kājās, lai labāk redzētu un slēgtu derības, arī dāmas un muzikanti liecās pār ba- lustrādēm skatīties, suņu traci ik pa brīdim uzmudināja sajūsmas kliedzieni. Beidzot uzvarējušais suns omulīgi izstiepās uz grīdas ar kaulu ķepās un, vēl arvien rūkdams, grauza to un piešķieda grīdu ar taukiem, kā to jau bija darījuši pussimts citu pirms viņa, bet galms atgriezās pie pārtrauktajām sarunām un izpriecām.

Jāatzīst, ka šo cilvēku runas un uzvedība bija pieklājī­gas un smalkas, es pamanīju arī, ka viņi ir uzmanīgi un nopietni klausītāji, lai ko kurais nestāstītu, — protams, tikai suņu kautiņu starplaikos. Un vientiesīgi arī — visi šie vīri bija nevainīgi kā bērni, aizkustinošā naivumā viņi klāja vaļā visneiedomājamākos melus, tikpat laipnā ga­tavībā uzklausīja citu melus arī un ticēja tiem. Grūti bija iedomāties, ka viņi spējīgi uz kaut ko nežēlīgu vai draus­mīgu, — tomēr viņi uzklausīja stāstus par asinīm un cie­šanām ar tik vientiesīgu labpatiku, ka pat es gandrīz vairs nespēju šausmināties.

Izrādījās, es nebiju vienīgais gūsteknis. Bijām kādi div­desmit vai vairāk. Nabaga velni, daudzi no viņiem bija sakropļoti, sadauzīti tā, ka šausmas skatīties, viņu mati, sejas un drānas bija nokaltušas ar asinīm. Viņi cieta sma­gas fiziskas sāpes un, protams, badu, un slāpes, un nogu­rumu, un nevienam nebija nācis prātā kaut vai apmazgat un pārsiet viņu brūces, tomēr viņi neizdvesa ne nopūtu, ne vaidu, neizrādīja nekādu nemieru vai gribu sūdzēties par savu likteni. Prasīties uzprasījās doma: «Nelieši, tapat viņi savā laikā ir izrīkojušies ar citiem, nu pienākusi viņu kārta, un viņi nebūt negaida labāku apiešanos, tāpēc viņu filozofiskajam mieram nav nekā kopīga ar atziņas, domas un gara spēku, tas ir kustoņu miers; viņi ir balti indiāņi.»

Sarunas pie Apaļā Galda bija galvenokārt monologi — vēstījumi par sadursmēm, kurās šie gūstekņi noķerti, bet viņu_ draugi un ieroču biedri apkauti un noplēsti pliki, pievācot viņu zirgus un bruņas. Cik varēju noprast, šie slepkavīgie uzbrukumi nebija notikuši, lai atriebtu kādu pārestību, nokārtotu vecas ķildas vai izrēķinātos ar ne­jaušā strīdā iegūtu pretinieku, nebūt ne, divkaujas pa­rasti notika starp svešiem cilvēkiem, kas nebija cits citam ne priekšā stādīti un kam nekādi savstarpēji rēķini nebija kartojami. It bieži man gadījies redzēt, kā nejauši satiekas pavisam sveši puikas, iebrēcas: «Tu man norausies!» — un sāk uz vietas kauties, taču līdz šim biju pārliecināts, ka tāda rīcība raksturīga tikai bērniem, ka tā ir īpaša bērnī­bas pazīme; nu man bija jāpieredz, kā šie lielie lamzaki plātās un dižojas ar līdzīgu izrīkošanos, būdami pilnīgi pieauguši un pat veci. Tomēr bija arī kaut kas bezgala aizkustinošs un jauks lielajos, vientiesīgajos radījumos. Smadzeņu pa visu šo milzīgo bērnistabu kopā nebūtu ne tik, lai uzspraustu uz makšķeres āķa, bet, ja padomā, tur nebija ko brīnīties, jo drīz vien kļuva skaidrs, ka šādā sabiedrībā smadzenes nemaz nav vajadzīgas, tās te būtu tikai par traucēkli, jauktu tīkamo harmoniju vai pat pada­rītu šo sabiedrību pilnīgi neiespējamu.