MARKS TVENS - KONEKTIKUTAS JEŅĶIS KARAĻA ARTURA GALMĀ

Ari meiteni ne drusciņas nepārsteidza mana ceļa biedra fantastiskais ietērps, it kā viņa tādas bruņas redzētu katru mīļu dienu. Viņa gāja garām mums vienaldzīgi, kā divām govīm, bet tad viņa nejauši pamanīja mani un — vai dieniņ! Meitenes rokas pasviedās gaisā, žoklis atkārās, acis pārbīlī iepletās — viņa bija sastingusi ziņkārē un šausmās. Meitene blenza uz mums, kā zemē iemieta, ka­mēr mēs nogriezāmies aiz meža stūra, un viņa pazuda manam skatienam. Ka viņu tā pārsteidzu es, nevis tas otrais, bija pāri manai saprašanai. Un tas, ka par apbrīnas cienīgu viņa uzskatīja manu ārieni, pilnīgi ignorējot savu gleznainumu, arī likās pēc gluži neizskaidrojamas augst­sirdības — bērni nav tik augstsirdīgi. Te bija par ko pa­lauzīt galvu. Es gāju savu ceļu kā sapnī.

Tuvojoties pilsētai, sāka manīt dzīvības zīmes. Ik pa gabaliņam mēs pagājām garām kādai pussakritušai būdai ar salmu jumtu, kam apkārt zaļoja mazi lauciņi un diez­gan nekopti dārzi. Satikām arī cilvēkus, muskuļainus vīrus ar gariem, asiem, nesukātiem matiem, kas karājās pāri sejām kā zvēru krēpes. Gan vīri, gan arī sievas valkāja vienādus rupjus pakulu kreklus, kas sniedzās pāri ceļga­liem, kājās bija kaut kas sandalēm līdzīgs un dažiem ap kaklu tērauda stīpa. Mazākie puišeļi un skuķi staigāja pavisam pliki, bet par to neviens nelikās zinis. Visi šie cilvēki blenza uz mani, runāja par mani, skrēja būdās un sauca laukā savus piederīgos paskatīties uz mani, bet ne­maz neievēroja manu ceļa biedru, ja neskaita pazemīgus sveicienus, kas netika atņemti.

Pilsētā pāri būdeļu un salmu jumtu mudžeklim slējās viens otrs akmens nams, pamatīgs, bet bez logiem, nebru- ģētās ieliņas pinās līkumu līkumiem, par troksni un kus­tību gādāja suņu un pliku bērneļu bari, kas delverējās saulē; omulīgi klaiņāja un rakņājās cūkas, viena no viņām gulēja smirdīgā dūkstī pašas galvenās ielas vidū un zīdīja savus pēcnākamos. Pēkšņi tālumā iedārdējās kareivīga mūzika, tā nāca arvien tuvāk un tuvāk, līdz mums pretim spoži iznira augstmaņu kavalkāde: šūpojās spalvu pušķi pār bruņu cepurēm, dzirkstīja tērauds, plīvoja karogi, mir­guļoja zeltā šūti kamzoļi, zirgu pārsegas un šķēpu uzgaļi; cauri dubļiem, cūku, pliko bērneļu un plosīgo suņu bariem, garām noplukušajām būdelēm aizvijās visa šī greznība un līdzi tās vilnim arī mēs. Līdzi no vienas līkumainas ieliņas otrā — pret kalnu, pret kalnu un atkal pret kalnu, kamēr beidzot sasniedzām visiem vējiem atklāto augstieni, kurā slējās milzu pils. Pils un kavalkāde apmainījās tauru pū­tieniem un pārrunām no vaļņiem, pa kuriem šurp un turp staigāja vīri ar āvām un smailām bruņu cepurēm galvā, bet pāri viņiem plandījās karogi ar primitīviem pūķu at­veidiem; tad atvērās lielie vārti, nolaidās tilts, kavalkāde ienira zem drūmajām velvēm — un mēs, tai sekodami, drīz nonācām plašā, bruģētā pagalmā, kam apkārt no visām pusēm zilajās debesīs slējās torņi un vaļņu zobi. Sākās nokāpšana no zirgiem, ceremoniāla apsveicināšanās, liela šurpu turpu skraidīšana, žilbīga raibu drānu mudžēšana, satraukums, troksnis un priecīgs juceklis.

Pie pirmās izdevības es slepus palavījos nostāk, saņēmu aiz pleca kādu vienkārša izskata sirmgalvi un pieglaimīgā čukstā viņu uzrunāju:

— Esiet tik laipns, mīļais draugs, un sakiet — vai jūs te ārstējaties jeb vai esat atnācis kādu apraudzīt?

Viņš stulbi uz mani paskatījās un teica:

— Lai svētīta tava atnākšana, gaišo ser, man domāt,..

— Paldies, — es sacīju, — cik noprotu, jūs esat pa­cients.

Galvu lauzīdams, es virzījos tālāk un raudzījos pēc kaut jel kāda nejauša garāmskrējēja, kas būtu pie pilnas sa­prašanas un dotu man daudzmaz skaidrības. Pēkšņi man likās, ka esmu tādu ieraudzījis, tāpēc es pavilku viņu sā­nis un iečukstēju ausī:

— Kur te varētu satikt uzraugu — uz pāris vārdiem, tikai uz pāris vārdiem.

— Lūgtum, atlaid!

— No kā?

— Nepaģērē, ka es aizkavēts taptu!

Un viņš piebilda, ka esot pavāra palīgs un nevarot stā­vēt un pļāpāt, kaut gan vēlāk viņš to mīļuprāt darītu,, jo beidzoties vai nost aiz ziņkārības, kur es esot dabūjis savas drēbes. Prom skriedams, viņš parādīja ar roku un izmeta, ka tur, lūk, esot viens dīkdienis, kā radīts manai vajadzībai, bez tam liekas, tieši mani viņš arī meklējot.

Tas bija slaids, graciozs zēns šaurās, vēža sarkanās bik­sēs, kas darīja viņu līdzīgu divzarainam burkānam, tērpa augšdaļa sastāvēja no zila zīda, smalkām mežģīnēm un kruzuļiem, mati krita garās, dzeltenās cirtās, sarkanā at­lasa cepurīte ar spalvu aušīgi uz vienas auss. Pēc skata viņš likās labsirdīgs, pēc gaitas — visai apmierināts ar sevi. Viņš bija skaists kā bilde, liec vai tūlīt rāmī. Viņš tuvojās, uzlūkodams mani smaidīgā, bezkaunīgā ziņkārē, sacīja, ka nācis man pakaļ, un paskaidroja, ka esot pāžs.

— Nezinu, kas ir pāžs, — es atcirtu. — Tu nejauc ar māžu?

Rupji, protams, bet es biju nikns. Tomēr viņš neizska­tījās aizskarts — liekas, nesaprata, ka ir nolamāts. Viņš tūlīt sāka pļāpāt un smieties laimīgā bērna bezrūpībā un, kamēr gājām, jau bija kļuvis man par vecu draugu, viņš bēra jautājumus par mani un manu apģērbu, bet nedeva man laiku atbildēt — tikai čaloja un čaloja, it kā neko nebūtu jautājis un nekādu atbildi negaidītu, līdz beidzot nejauši izmeta, ka esot dzimis 513. gada sākumā.

Auksti drebuļi man pārskrēja, to dzirdot! Es apstājos un vārgā balsī jautāju:

— Liekas, es tevi nesaklausīju gluži pareizi. Atkārto, lūdzu, — un labi lēni! Kādā gadā, tu teici?

— 513.

— 513.! Tik vecs tu neizskaties. Paklau, manu zēn, esmu te svešinieks, viens, bez draugiem," esi godīgs un patiesīgs pret mani. Tu esi pie pilna prāta?

Viņš teica, ka esot gan.

— Un visi šie pārējie cilvēki arī ir pie pilna prāta?

Viņš teica, ka esot.

— Sis tātad nav trakonams? Es domāju vietu, kur ārstē ārprātīgos.

Viņš teica, ka neesot.

— Tādā gadījumā, — es sacīju, — vai nu es pats esmu traks, vai noticis kaut kas drausmīgs. Tad saki man, lū­dzams, tīru taisnību — kur es atrodos?

— KARAĻA ARTURA GALMĀ.

Es nogaidīju kadu minūti, kamēr šī doma aukstos šer­muļos aizlīda līdz manai saprašanai, tad jautāju:

— Un kāds, pēc tavām domām, tagad ir gads?

— 528. Deviņpadsmitais jūnijs.

Mana sirds aizslāpa sērās, un es nomurmināju: — Ne­kad vairs es neredzēšu savus draugus, nekad un nemū­žam. Viņi nebūs vel nākuši pasaulē vairak kā trīspadsmit gadu simteņus.

Es jutu, ka nezin kāpēc ticu zēnam. Kaut kas lika viņam ticēt — sirds jau nojauta patiesību, ko prāts vēl noliedza. Pat vairāk —prāts brēkšus brēca pret to. Es nezināju, kā to nomierināt, jo cilvēku liecības nederēja, — mans prāts teiktu, ka viņi ir jukuši, un noraidītu viņu liecības. Pēk­šņi es atradu izeju, man vienkārši palaimējās. Es zināju, ka vienīgais pilnais saules aptumsums sestajā gadsimtā noticis 21. jūnijā, A. D. 528. pēc vecā stila^ un sācies trīs minūtes pēc divpadsmitiem. Tāpat es zināju, ka nekāds pilns saules aptumsums nav paredzams tajā gadā, ko es turēju par savu pašreizējo, — t. i., 1879. Tātad, ja vien es spētu pārciest nepacietību un ziņkārību, kas plosīja manu sirdi, vēl četrdesmit astoņas stundas, es uzzinātu pavisam noteikti, vai zēns runājis patiesību vai ne.