Ka tāds vīrs kā es vienmēr bijis cīņas gara . pilns — skaidrs bez liekiem vārdiem. Un ar diviem tūkstošiem i rupju tēvaiņu tādam vīram, protams, bija kur izvērsties. Man jau nu noteikti. Beidzot es uzrāvos īstajam un dabūju, kas man pienācās. Noskaidrodami kādu nesapraša- nos ar vīru, ko dēvēja par Herkulesu, mēs argumentējām ar laužņiem. Viņš izsita mani no strīpas ar tādu bliezienu pa pauri, ka visi mana galvaskausa kauliņi šķita izlecam no eņģēm un ar varenu brīkšķi samaināmies vietām. Tad pasaule nobruka tumsā, neko es vairs nejutu un neko vairs neapzinājos — vismaz uz laiku.
Atjēdzies redzēju, ka sēžu zem ozola zaļā zālē un apkārt plešas skaista lauku ainava, kas pieder gandrīz vai man ļ vienam pašam. Es saku, gandrīz, jo tepat uz zirga sēdēja kāds zellis un skatījās lejā uz mani — un šis zellis šķitās nupat izkāpis no bilžu grāmatas. No galvas līdz kājām viņš bija iekalts senlaicīgās bruņās, galvā viņam bija bleķa spainis ar divām iegrieztām acu spraugām, vēl viņam bija vairogs, zobens un milzīgs pīķis; zirgs ari bija
bruņots, pār pieri tam slējās ass tērauda rags, un lielisks vatētai segai līdzīgs zaļi sarkana zīda pārklājs sniedzās gandrīz līdz zemei.
— Esi gatavs, cēlo bruņiniek? — jautāja šis zellis.
— Gatavs? Kam gatavs?
— Krustot zobiņus par lēņiem, dāmu vai par …
— Ko jūs man piesienaties? — es atcirtu. — Lasieties atpakaļ uz savu cirku, vai arī es uzdošu jūs policijai!
Ko nu darīja šis vīrs, ja neatkāpās kādus divsimt jardus un nedrāzās man virsū pilnos aulekšos, noliecis savu bleķa spaini gandrīz pie zirga kakla un izslējis uz priekšu garo pīķi? Es redzēju, ka viņš to lietu ņem nopietni, un uzspēros kokā, pirms viņš bija klāt.
Viņš pasludināja, ka tagad es esot viņa īpašums, viņa ieroču gūsteknis. Pīķis bija spēcīgs arguments un visas stāvokļa priekšrocības arī viņa pusē — tāpēc es nospriedu, ka labāk rīkoties pa viņa prātam. Mēs vienojāmies, ka es iešu viņam līdzi un viņš mani neaiztiks. Nokāpu no koka, un mēs devāmies ceļā, es turējos blakus zirgam. Mēs gājām it omulīgi pa klajumiem un pāri strautiņiem, kādus es neatcerējos jebkad redzējis — kas mani ne mazums mulsināja un pārsteidza —, bet vēl arvien nebija ne zīmes no cirka. Tad es atmetu cirka ideju un nospriedu, ka viņš ir no trakonama. Bet nekur nemanīja arī trakonamu — tā ka es, var sacīt, vairs nezināju, ko domāt. Es pavaicāju viņam, cik tālu mēs vēl esam no Hartfordas. Viņš atbildēja, ka tādu vietu neesot dzirdējis, ko es noturēju par > meliem, bet nolēmu neiebilst. Pēc kādas stundas mēs ieraudzījām tālu ielejā pie līkumotas upes snaužam pilsētu un pāri tai kalnā milzīgu, pelēku cietoksni ar torņiem un zobainām sienām — arī kaut ko tādu līdz šim biju redzējis vienīgi bilžu grāmatās.
— Bridžporta? — es jautāju, rādīdams ar roku.
— Kamelota, — atteica viņš.
Mans svešinieks maz pamazām samiegojās. Pieķēris sevi i1 snaudienā un pasmaidījis savu aizkustinošo, senatnīgo smaidu, viņš sacīja!
— Jūtu, ka nespēšu vairs stāstīt tālāk, bet man viss ir pierakstīts, ja gribat, nāciet, es jums iedošu, varēsiet palasīt.
Sava istabā viņš teica: — No sākuma es rakstīju dienasgrāmatu, vēlāk, pēc ilgiem gadiem, pārstrādāju savu dienasgrāmatu stāstā. Cik bezgala sen tas bija!
Viņš pasniedza man rokrakstu un parādīja vietu, no kuras jāsāk.
— No šejienes … to iepriekšējo es jums jau izstāstīju .. * Nu viņš jau bija pa pusei aizmidzis. Pa durvīm izejot,
es vēl dzirdēju viņu miegaini nomurminām:
— Miers jūsu atdusai, gaišo ser!
Es nosēdos pie kamīna un aplūkoju dārgo ieguvumu. Pirmā daja — biezākais žūksnis — bija no vecuma sadzeltējis pergaments. Apskatījis loksni ciešāk, es atklāju, ka tas ir palimpsests. Zem jeņķa stāsta vecajām, padzisuša- jām rindām varēja samanīt vēl vecāku un miglaināku rakstījumu — latīņu vārdus un teikumus, acīmredzot kādās senas klostera'leģendas fragmentus. Es pāršķīru svešinieka norādīto lappusi un sāku lasīt.
Kamelota
… Kamelota … — es klusībā atkārtoju. — Neliekas gan, ka
būtu dzirdējis. Droši vien trakonama nosaukums.
Tā bija maiga, rāma vasaras ainava, skaista kā sapnis un tuksnesīga kā svētdiena. Gaiss bija pilns puķu smaržas, kukaiņu sanoņas un putnu vīterošanas, bet nekur neredzēja kādu ejam vai braucam, nekur nekas nenotika, nebija ne dzīvības zīmes. Mūsu ceļš bija līkumota taka ar iemītām pakavu pēdām, tikai vietumis zālē gar takas malām varēja samanīt riteņu sliedes — riteņu stīpas, likās, bija apmēram plaukstas platumā.
Tad uz takas parādījās mazs meitēns, ap gadiem desmit, ar zeltainām cirtām, kas pludot pludoja pār pleciem. Galvā viņai bija sarkanu magoņu vainadziņš. Un patiesi — visjaukākā rota, kādu man gadījies redzēt. Domās nogrimusi, viņa laiski nāca mums pretim pa taku, miers staroja viņas nevainīgajā sejiņā. Cirkavīrs nepievērsa meitenei ne mazāko uzmanību, liekas, pat nemaz nepaskatījās.
Ari meiteni ne drusciņas nepārsteidza mana ceļa biedra fantastiskais ietērps, it kā viņa tādas bruņas redzētu katru mīļu dienu. Viņa gāja garām mums vienaldzīgi, kā divām govīm, bet tad viņa nejauši pamanīja mani un — vai dieniņ! Meitenes rokas pasviedās gaisā, žoklis atkārās, acis pārbīlī iepletās — viņa bija sastingusi ziņkārē un šausmās. Meitene blenza uz mums, kā zemē iemieta, kamēr mēs nogriezāmies aiz meža stūra, un viņa pazuda manam skatienam. Ka viņu tā pārsteidzu es, nevis tas otrais, bija pāri manai saprašanai. Un tas, ka par apbrīnas cienīgu viņa uzskatīja manu ārieni, pilnīgi ignorējot savu gleznainumu, arī likās pēc gluži neizskaidrojamas augstsirdības — bērni nav tik augstsirdīgi. Te bija par ko palauzīt galvu. Es gāju savu ceļu kā sapnī.
Читать дальше