MARKS TVENS - Žanna d'Arka

MARKS TVENS
Žanna d'Arka
romāns
Viņas ieroču nesēja un sekretāra seniora LUIJA de KONTA personīgās atminas
No angļu valodas tulkojis Sigurds Melnalksnis
XIX GADSIMTA KLASIKI
Amerikāņu rakstnieks Marks TVENS Latvijā ir populārs ar romāniem "Toma Sojera piedzīvojumi" un "Haklberija Fina piedzīvojumi", kā arī ar stāstiem "Princis un ubaga zēns" un "Konektikutas jeņķis karaļa Artura galmā".
Žanna d'Arka, Orleānas jaunava, Marka Tvena mīļākais vēsturiskais tēls. Zannas tēlojumā Tvens slavina cilvēka garīgos spēkus, aktivitāti, patriotismu un mērķa apziņu. Materiālus romānam par Francijas simbolu Zannu d'Arku Tvens vācis 12 gadus, romānu rakstījis 2 gadus. Viņš šo romānu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem darbiem.
Apgāds DAUGAVA
Mark Twain JOAN OF ARC
No angļu valodas tulkojis SIGURDS MELNALKSNIS
Mākslinieks KASPARS REKMANIS
© Sigurds Melnalksnis, tulkojums, 1939 © Renāte Abeltiņa, pēcvārds, 1999 © Kaspars Rekmanis, mākslinieciskā apdare, 1999 © Apgāds „Daugava", izdevums, 1999
Angļu tulkotājā ievads
Lai gūtu pareizu priekšstatu par kādu izcilu vēsturisku personību, tā aplūkojama sava laikmeta plāksnē, nevis no mūsu modernā laika viedokļa, jo citādi ari dižākie iepriekšējo laikmetu raksturi mūsu acis zaudē labu tiesu savas diženības; ar mūsu moderno atzinu pieejot, ja paraugāmies piecus vai sešus gadsimtus atpakaļ, gan nebūs nevienas slavenības, kas viscaur izturētu mūsu kritiku. Zanna d'Arka tomēr šai zinā ir izņēmums. Vienalga, no kāda laik­meta viedokļa viņu aplūkotu, viņas diženība no tā nekā nezaudē. Lai kādu mērauklu ari viņai piemērotu, viņa ir un paliek pati pilnība savā raksturā.
Kad padomājam, ka viņas gadsimts bijis pats mežonīgākais, ļaunākais un netiklākais laikmets, kāds jebkad senatnē pieredzēts, mums tiešām jābrīnās, kā tādā nelaikā varējis rasties šāds izņē­mums. Salīdzināt viņu un viņas gadsimtu būtu tikpat kā salīdzināt dienu ar nakti. Viņa bija patiesīga, kad visapkārt valdīja meli; viņa bija godprātīga, kad godprātība jau bija aizmirsts tikums; viņa turēja vārdu, kad neviens vairs nepaļāvās uz goda vārdu; ar visu sev piemītošo sirsnību nodevās lielām domām un lieliem darbiem, kad citi lielie gari stiga veltīgos sīkumos un gara nabadzībā; bija kautrīga un liega, kad pasaulē valdīja skaļums un bravūra; viņa bija līdzcietīga, kad visur redzēja mežonīgu cietsirdību; bija pastā­vīga, kad nepazina pastāvību, un cienīga tai laikmetā, kad cienība nekur vairs nebija cienā; bija pārliecībā līdzīga klintij, kad cilvēks nekam neticēja un ņirgājās par visu; bija uzticīga tais laikos, kad pazina tikai viltu; bija bez liekulības,.kad visi liekuļoja un centās cits citam glaimot; bija bezgalīgas drosmes iemiesojums, kad tautas sirdī sen jau bija zudusi cerība un drosme; bija skaidra miesā un garā, kad augstākā sabiedrība kalpoja netikumam; — bija visu labo tikumu pilnība, kad lordi un prinči sacentās ar vienkāršiem laupītājiem un slepkavām un kad kristīgie augstmaņi radīja izbrīnu pat šai nešķistajā laikmetā un iedvesa šausmas ar savu nežēlību, viltu, varasdarbiem un lopiskajām izpriecām.
Viņa varbūt bija vienīgā pilnīgi nesavtīgā personība pasaulīgajā vēsturē. Ne viņas vārdos, ne darbos nav atrodama ne mazākā savtī­bas vai pašlabuma pazīme. Kad viņa paglāba savu karali trimdā un atguva viņam karaltroni, viņai piedāvāja lielu godu un atlīdzību, bet viņa visu noraidīja un negribēja nekā pieņemt. Viss, ko viņa sev vēlējas—ja karalis to atļautu, — bija tas, lai viņai atļauj atgriezties dzimtajā ciemā un atkal ganīt avis, apkampt mīļo māmiņu, to aptecēt un rūpēties par viņu. Tā bija visa viņas savtība, un viņa bija uzvarām vainagotas armijas virspavēlniece, prinču līdzgaitniece un pateicīgās tautas elku dievs.
Žannas d'Arkas veiktais brīnumdarbs nav ne ar ko citu vēsturē salīdzināms, ja atceramies tos apstākļus, kādos viņai bija jācīnās, to pretestību, ar kādu viņa sastapās, un tos līdzekļus, kas bija viņas rīcībā. Cēzars iekaroja puspasaules, bet izdarīja to ar rūdītiem un uzticīgiem Romas veterāniem un arī pats bija pieredzējis karavīrs; Napoleons satrieca disciplinētās Eiropas armijas, bet arī viņš bija rūdīts karavīrs un iesāka ar patriotu bataljoniem, kurus vadīja un iedvesmoja jaunā Brīvības dvesma, ko viņiem bija atnesusi līdzi Revolūcija, un tie bija spara pilni jaunieši, nevis veci, satriekti karavīri, izmisuma laikmeta atliekas, kad zaudējums sekoja zaudē­jumam; bet Žanna d'Arka, būdama gados vēl bērns, nekā nezinā­dama, bez jebkādas skolas izglītības, nepazīstama un neviena neat­balstīta, atrada sev priekšā lielu važās saistītu nāciju, bez cerībām un bez palīdzības svešā jūgā, bez graša naudas, bez kareivjiem, kas bija izklīduši kur kurais, un sastapa arī gara kūtrību; ilgus gadus gan svešinieku, gan pašu laužu izmocītās tautas sirdī jau sen bija zudusi drosme, bet karalis bija nobijies, samierinājies ar savu likteni un nodomājis bēgt, pametot savu zemi ienaidniekam; un viņa uzsauca šim mironim: „Celies!"— un tas cēlās un sekoja viņai. Un viņa vadīja to no uzvaras uz uzvaru, apturēja vareno simtgadu kara paisumu, neglābjami salauza angļu pārspēku un mira ar godam pelnītu Francijas Glābējas vārdu, kā viņu vēl šobrīd dēvē.
Un par atmaksu — Francijas karalis, ko viņa bija kronējusi, vien­aldzīgi un nevērīgi pameta viņu franču baznīckalpu varā, kas sagrāba nabaga bērnu — visnevainīgāko, liegāko un cēlāko radī­jumu, kāds jebkad vēsturē pazīstams —, un to dzīvu sadedzināja uz moku sārta.
Zannas d'Arkas dzīves aprakstā vērā paturamais
Žannas d'Arkas dzīves apraksts ievērojams ar to, ka tas ir vienīgais biogrāfiskais tēlojums, kam pamatā ir ar zvērestu tiesā dotas liecības. 1431. gada tiesas sēžu protokoli, kā arī pēc ceturtdaļgadsimta notu­rētās attaisnošanas tiesas dokumenti, līdz šai baltai dienai uzglabāti Francijas valsts arhīvā un visā pilnībā mums sniedz ziņas par Žannas d'Arkas dzīvi un likteni. Ne par vienu citu tālaika personību nav līdz mūsu dienām saglabājusies tik patiesīga un ar aprakstāmās personas dziļu izpratni apdvesta biogrāfija kā šis ..Francijas glābējas" dzīves apraksts.
Seniors Luijs de Konts savās ..Personīgajās atminās" stingri turas pie šās vēsturiskās patiesības, un tiktāl viņa stāsts nav apšaubāms, bet, kas attiecas uz daudzajiem blakusapstākliem, tad atliek vienīgi paļauties uz viņa goda vārdu.
Redakcijas piezīme
Seniors Luijs de Konts saviem mazbērnu mazbērniem
Tagad ir 1492. gads. Man jau ir astoņdesmit divi gadi aiz muguras. Tas, ko jums stāstu, notika priekš daudziem gadiem; es to pieredzēju, vēl bērns un vēlāk jauneklis būdams.
Visās teikās, dziesmās un stāstos par Žannu d'Arku, ko apraksta un apdzied visā plašajā pasaulē, kā arī grāmatās, kas izdotas, kopš izgudrota grāmatu iespiešana, līdzās minēts ari seniora Luija de Konta, viņas ieroču nesēja un sekretāra vārds. Es biju ar viņu kopā no paša sākuma līdz beidzamajam mirklim.
Mēs abi augām kopā vienā ciemā; ar viņu kopā rotaļā­jāmies, kad vēl bijām bērni, gluži kā jūs tagad rotaļājaties ar sava vecuma biedriem. Tagad, kad visi apzināmies viņas diženibu, kad viņas vārds aplidojis visu pasauli, varētu domāt, ka es tikai dižojos. Līdzīgi būtu, ja vienkārša tauku svece, runājot par spožo sauli pie debesīm, teiktu, ka „tā ar mani bija labos draugos, kad mēs abas vēl bijām sveces".
Bet tas, ko es stāstu, tomēr ir skaidra patiesība: es rotaļājos kopā ar viņu un kopīgi cīnījos karalaukā. Vēl šobrīd atceros viņas skaisto sejiņu. Skaidri redzu viņu savā acu priekšā, kā viņa, zirga kaklam pieplakusi, vēja plandītām matu cirtām, spožās bruņās trauc franču karapulku priekšgalā, arvien dzijāk niknā kaujas vērpetē, kur vīri cīnās uz dzīvību un nāvi;
lāgiem viņa pazūd manam skatienam, jo viņu redzei aizsedz kaujas rumaki, kas cīnā slejas pakaļkājās, aizsedz šķēpu un spalvām rotātu brunucepuru un sablīvētu vairogu jūklis. Es biju kopā ar vinu no sākuma līdz galam! Un, kad pienāca liktenīgā sēru diena, kuras kauna traips uz mūžiem apzīmo­gos tos ar mitrām kronētos frančus, kas, Anglijai vergodami, vinu nobendēja, kā arī pašu Franciju, kas vienaldzībā pat nemēģināja viņai sniegt palīdzību, — es atkal biju beidza­mais, kura rokai viņa pieskārās savā nāves brīdī.
Tad pagāja daudzi gadi. Brīnišķīgās jaunavas tēls, kas kā spožs meteors uzliesmoja pie Francijas karapulku debesīm un izgaisa moku sārta dūmakā, pamazām izplēnēja pagātnē, bet līdz ar to kļuva vēl tuvāks sirdij un jau atstarojās dievišķā spožumā. Un tikai tad es sapratu un apzinājos viņas īsto būtību: viņā bija iemiesota skaidrākā, cēlākā un dižākā dvēsele, kāda vispār šajā saulē sastapta.