JĀNIS PORUKS - STĀSTI

Zuzīte domās noklīst pie mātes …

Māte salīkuse sēd uz gultas malas un pīpo. Bez pīpošanas viņa nevar iztikt. Maza, kūpoša lampiņa deg uz krāsns stūra. Ogles kvēlo krāsnī. Vecā nabadze Dārtiņa sēd pie melnā roma un uzrauga katliņu, kurš pelnu bedrītē pīkst un nebūt netaisās vārīties. Klibā Kača kaktā vaid, bet neviena no nabadzēm negriež uz viņas vaidiem vērību. Tas jau ir par daudz aprasts un dabisks, ka Kača vaid.

Zuzītei šī bilde iz pagājušās svētdienas stipri iespiedusēs atmiņā. Viņa apmeklē katru svētdienu savu māmiņu nabagu mājā. Saimniece tad Zuzītei iedod līdzi vai nu plāceni, vai gabalu maizes ar pienu.

«Aiztecēšu rītu jau priekšpusdienas pie māmiņas,» Zuzīte domā, «paliek vēlu un satumst, tad var uznākt ceļā nelaime. Ir ļauni cilvēki. Aizvakar pagasta namā atvests sasists, uz ceļa atrasts vīrs, pusdzīvs… Iešu tūliņ pēc brokasta .. .»

Un Zuzīte domās nonāk atkal pie mazās mājiņas Vārnu birzē, lielceļa malā. Dūmi pa mazo skursteni lēni, bet pastāvīgi kūp. Zuzīte neatminas tās reizes, kur nabaga mājas skurste- nītis nebūtu kūpējis. Bet viņš kūp lēni, pamazām, it kā kad arī uguns, kas iekšā krāsnī deg, būtu tapuse veca, slimīga un nespēcīga. Zuzīte spiež roku uz nodilušā, izcilātā un klabošā durvju krampja. Un viņai parādās cita bilde, kuru tā kādā citā svētdienā nabagu mājā redzējuse. Kroplains puika, kurš jau 7 gadus vecs, bet vel iet rāpus un runas vietā izgrūž reizām skarbas, idiotiskas, nesaprotamas skaņas, vāļājas uz grīdas. Puika ir puskails, netīrs, miesas apklātas ar drēbju lupatām. Viņš savelk seju uz nejaukiem, idiotiskiem smiekliem un iepleš plaši savas bezprātīgās acis. Zuzīte bailīgi paskatās uz idiotu un pieiet pie mātes gultas. Māte lēni ievaidas.

«Māmiņ, vai tu gulēji? Labāk nebūtu tevis modinājuse!»

Māte saņem vieglo aizsairfiti, to atraisa un nobučo maizes gabalu.

«Vai, meitiņ, kā man galva sāp! Tvanos bez maza visas šonakt nosmakām. Diezin ko leiticte bija iemetuse krāsnī… gruzdēja un smirdēja.»

Māte iesāk ēst. Zuzīte sēd uz gultas malas un skatās uz idiotu. Idiots ir leitietes bērns, kura dēļ tā dabū no kroņa 30 rubļu gada pensijas. Ja pensijas nebūtu, tad leitiete idiotu jau sen būtu nosvieduse grāvmalā un aizgājuse citur pasaulē. Jau pieci gadi, kamēr leitietes vīrs miris. Viņš bija ķeizara

Nikolaja I laikā dienējis par oficieri. Atvaļinājumu dabūjis, tas pārnāca dzimtenē jau sirms un nometās pie pazīstamiem uz pastāvīgu dzīvi. Kā tas bija nācis, kā ne, — vecim bija naudas daudz, kuru tas dzelzs lādē ieslēdza. Vēlāku viņš to drošības pēc noguldīja muižas naudas lādē. Savās vecuma dienās viņš iedomājās vēl precēties. Muižas tūka fabrikas mašīnistam bija skaista meita, gadus divdesmit piecus veca. Vecais karavīrs to bildināja, apsolīdams to tērpt zīdā un samtā. Zofijai — tā mašīnista meitu sauca — nekas tā nepatika kā grezni ģērbties un dzīvot bez darba. Viņa apprecēja veco karavīru un dzīvoja ar to nelaimīgi.

Kad vecis mira, tad Zofijas pirmais gājiens bija uz muižas pārvaldnieku, lai izmaksā viņai noguldīto naudu. Pārvaldnieks teica, ka noguldītā summa neesot nemaz tik liela, kā ļaudis runājot, esot kādi 200 rubļi ar kapeikām, kuru viņš arī nevarot izmaksāt vis viņai, bet vecā karavīra bērna aizbildņiem. Aiz­bildnis bija kāds vecā karavīra radinieks, kurš pārvaldnieku draudēja apsūdzēt.

«Kara-kungam bija naudas vairāk tūkstošu,» aizbildnis teica, bet pārvaldnieks paraustīja plecus. Cik naudas viņam īsti bija, to vecais «Kara-kungs» nebija nevienam teicis. Aizbildnis apsūdzēja pārvaldnieku pie tiesām. Lieta gāja līdz zemes tiesai, bet tā pārvaldnieku vainas pierādījumu trūkuma pēc attaisnoja. Aizbildnis gan draudēja, ka iešot uz Pēterburgu līdz pašam senātam, bet tomēr neaizgāja, jo tam bija apnikušas braukāšanas un tiesu ceļi. Zofija nu tika visur izsmieta. Viņai jau priekš vecā nāves bija zināms «brūtgāns», kas to precēs. Tagad, kur visi zināja, ka Zofija nekā nemanto, viņas «brūt­gāns», kāds fabrikas meistars, tai parādīja durvis. Zofija iesāka dzert un ielaidās ar katru vīrieti, kas tai ceļā nāca. Strādāt viņa nestrādāja un noklīda tik tāļu, ka tai ierādīja nabagu māju par dzīvokli. Pēdējo tai ierādīja viņas bērna dēļ, kurš izvērtās par nedziedināmu idiotu.

Zuzīte nevar iemigt un redz to it skaidri gara acīm, ko tā reiz ar miesīgām acīm redzējuse. Nejaukais skats viņas jauno sirsniņu dziļi un stipri ievainoja.

Māte ēd Zuzītes atnesto maizi ar pienu. Zuzīte patlaban nogriezuse acis no idiota, kurš urkšķēdams stumjas neveikli pa netīro grīdu un raugās uz Zuzītes mātes noliekto galvu. Tā ir sirma un dreb. Nekad viņai nav māmiņa izskatījusēs tik nonī- kuse un nabadzīga kā šoreiz.

«Kaut es tev varētu dot labāku dzīvokli, apģērbu un ēdienu, es tev, mužiņ, dotu visu!» Zuzīte domā. Viņai ir tā ap sirdi, it kā kad tai vajadzētu krist mātei ap kaklu un to simtām reižu bučot.

Uzreiz Zuzīte izdzird, ka mazajā kambarī sparīgi dzied. Mazo kambari apdzīvo leitiete viena pate ar savu bērnu. Durvis tiek atrautas. Leitiete sarkanos brunčos un raiba kaņepāju audekla sagšā ieskrej dziedādama un, kājām stipri uzsperdama, danco un rokas plāta:

cVasariņas vidiņāi Edu saldo zemenīti! Rudenī purvā bridu, Meklēt skābas dzērvenītes.»

Viņa dziedāja piedzēruse. Seja tai bija uzpūsta, pelēka un acis uzpampušas, sarkanas.

«Ak dieviņ tētīt, glāb tu visus no tāda cilvēka!» Zuzītes māte nopūtās. «Visu naksniņu i acu neaizdarīju … Dzer un dzied . . . un reizēm sit nabaga kroplīti. Bet tas neraud, tikai dobji sten, it kā kad sistu pa piepūstu pūsli.»

Un leitiete lamādamās satver idiotu pie muguras aiz krekla un ievelk mazajā kambarī.

«Klau, klau!» māmiņa apstājās ēst un ieplēta acis. Viņas abas ar Zuzīti klausījās. Aiz durvīm mazajā kambari kaut kas stenēja, it kā kad sistu pa piepūstu pūsli.

Zuzīte novilka segu no galvas un paplēta acis. Viņa aizbai­dīja atmiņu bildi un troksni iz nabagu mājas. Tai ienāca jēriņš prātā.

«Es viņu izaudzināšu lielu. Vilnu es cirpšu pate un adīšu iz tās māmiņai siltus cimdus un zeķes. Cik labi, kad pašam ir sava aitiņa …»

Saldās cerībās par nākotni Zuzīte aizmiga.

* * *

Vārnas bariem metās uz auzu ķirpām un reižu reizām skarbi ieķērcās. Miglains rudeņa valgums pildīja gaisu, un no kartupeļu lauka, no pusizdzisušā ugunskura, uz kura kāds no puišiem bija uzsviedis varenu celmu, vējš dzina tvanīgus dūmus pār noru un visu pļavu. Bet Zuzīte no tā visa it nekā nelikās zinot. Viņa sēdēja Sūnu pļavas šķūņa priekšā uz akmeņa un adīja. Šad un tad viņa pameta acis uz pļavu, kur izklaidu govis un aitas atālā ganījās. Bija vēla pēcpusdiena.

Zuzīte adīdama domāja, cik lielu prieku tā mātei padarīšot, kad tā viņai aiznesīšot pašaditas zeķes. Mammiņai kājas allaž aukstas un uztūkušas. Siltas, biezas zeķes tai būtu ļoti noderīgas.

Pie šķūņa parādījās balti iedzeltains kustonītis, kuru Zuzīte tikai tagad pamanīja, kad tas ieblējās.

«Jir-jir-jir!» Zuzīte mazo pasauca.

Tas izskatījās ka īsts resgalis un bija nobarojies gluži apaļš. Avenels piebāza purnu pie Zuzītes rokas. Zuzīte kustoni apglaudīja un sameklēja ganu kulītē maizes druskas, kuras viņa avenam pasniedza uz saujas.

Savāda ieraša šim aitu dzimumam: glūnēt pastāvīgi uz zemi. Pat netīrā cūka nekaunas pacelt acis uz augšu un tevī kritiski nolūkoties. Kaķis redz visu: kas augšā, kas lejā, tam