ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Ātrās palidzības sirēnas skaņas pārtrauca sapņaino noskaņojumu. Pēc pāris mi­nūtēm pavērās kabineta durvis. — Dakter, steidzama operācija!

Pirmsoperācijas rituāls pierasts un mehānisks kā elpošana: roku mazgāšana, spilgti dzeltenais ķitelis, gumijas cimdi, cepurīte, maska uz sejas, gatavs! Uz brīdi ārstam šķita, ka ievainotais uz operācijas galda guļ, aizmidzis ciešā miegā. Ķirurga jutīgie pirksti ātri iztaustīja galvaskausu — kauli kārtībā, droši vi'en smadzeņu sa­tricinājums. Pats galvenais — roka. Tievs dzīvības pavediens — pāris centimetru plata ādas strēmele atrauto plaukstu vēl tur pie dzīvības. Bet nagi jau metas zilgani. Viens šķēru grieziens — un plauksta būtu amputēta. Un puisis uz visu mūžu kļūtu invalīds.

Ķirurga smadzenes strādāja kā skaitļojamā mašīna. Amerikāņi pirmie piešuva amputētu locekli. Tad japāņi, ķinieši. Un Maskavā. Un Lietuvā. Visā pasaulē tikai dažas tādas operācijas. Mūsu republikā nevienas. Amputēt varēs vienmēr. Riskēt? Kādam ir jābūt pirmajam.

Jāsašuj artērijas un vēnas, jānostiprina kauli. Vienam to nepaveikt. Jālūdz dakteri Silvija Kaidiša un Pēteris Kauliņš no Medicīnas institūta. Pēteris pats lielākais spe­ciālists, asinsvadu un nervu mikroķirurgs, Silvija — draugs un domubiedrs, kas tāpat kā viņš nebaidās riskēt. Ārste Dana Jinīte atbildēs par narkozi.

— Sagatavot mikroķirurģiskos instrumentus un mikroskopu!

Vispirms sastiprināt kaulus un cīpslas.

— Urbi!

— Kišnera stiepli! — Uz Viļņa Gravas pieres no piepūles izspiedās sviedru lā­ses. — Skalpeli! Pinceti! Diegu! Šķēres! Gatavs!

Roku iestiprina mikroskopā. Pētera Kauliņa pirksti tur līko atraumatisko adatu ar diegu, tievāku par matu. Viena artērija sašūta, otra, trešā… Tagad nervi. Bez tiem pirksti paliks nejūtīgi uz mūžu un roka pilnvērtīgi nebūs lietojama.

— Šķēres! Adatu!

Ausa gaisma, taču ārsti to nemanīja. Trīs acu pāri bija noliekušies pār mikros­kopu. Skatieni koncentrējušies asi kā lāzeri, rokas šuva milimetru tievās caurulītes, varmācīgi pārrautos asins ceļus, mata resnuma nervus.

— Rit! Rit! — Sašūtajos asinsvados sāka cirkulēt asinis.

Tikai tagad, deviņas stundas pēc operācijas sākuma, ārsti atviegloti atvilka elpu: — Māsiņ, kafiju, melnu un stipru!.Pieckāršu!

Trīs ārsti, noguruši līdz nāvei, pieres kopā saspieduši, rokas viens otram ap ple­ciem aplikuši, smējās. Viņi uzdrīkstējās būt pirmie! Izdevās!

— Slimnieks jāievieto oksibarokamerā, lai bagātinātu asinis ar skābekli.

— Var rasties trombi. Artērijā pastāvīgi jāievada heparīns. — Vilnis Grava mēģi­nāja paredzēt iespējamos sarežģījumus. — Es palikšu dežūrēt.

— Un es tevi pēc pusdienas nomainīšu.

***

— Smagi ievainots trešā kursa audzēknis Daumants Pētersons, — direktore pirmdienas rītā pa iekšējo translāciju ziņoja. — Viņš zaudējis daudz asiņu. Lūdzu brīvprātīgi pieteikties dažus donorus, asins grupa nav svarīga.

Nākamajā starpbrīdī donoru rinda aizsniedzās no medicīnas kabineta otrajā stāvā līdz pat skolas ārdurvīm. Pirmās pieteicās Baiba un Dace.

— Kurš tas ir? — pirmkursnieki taujāja.

— Tas, kurš zīmē baigi foršās karikatūras sienasavlzei.

— Un dekorācijas uzvedumiem.

— Esot pārākais čalis.

— Jaunatnes boksa čempions.

— Ar boksu vecītim nu cauri. Runā, ka labā roka esot galīgi čupā. Žēl!

Nākamajā naktī Baiba nespēja aizmigt. Senlaicīgais pulkstenis dobji nodimdināja

divpadsmit, tad vienu. Pamazām aprima mašīnu švīkoņa uz ielas. Kā viņš gulēja bāls, aizvērtām acīm cieši līdzās, un sīka asins strūkliņa — dzīvības pavediens — plūda no viņas uz Daumantu.

— Tev jādzīvo, tev jākļūst veselam, tu esi man vajadzīgs, dzirdi! Es nevaru bez tevis, — viņa klusu čukstēja, bet slimnieks to nedzirdēja, pirmo reizi neatsaucās uz viņas aicinājumu.

Mēs nejūtam, ka elpojam, ka sit mūsu sirds. Bet, tiklīdz notiek kāda nelaime…

— Es esmu pieradusi pie Daumanta kā pie savas elpas. Viņš panesa visu — manu slikto omu, zobgalības. Kaut tikai viņš izveseļotos, apzvēru, ka nekad, nekad vairs nebūšu ļauna pret viņu, nezobošos… — kā zvērestu atkārtoja Baiba.

* * *

Visbriesmīgākais ir, kad otram sāp, Pats visas elles var paciest. Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp, Un kad viņš skatās tev acīs Un mēmi klusē, un nelūdz nekā, Lai sāpju smagums tiek dalīts. Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp, Un tu nezini, kā lai palīdz.

Šo Imanta Ziedoņa dzejoli Baiba ierakstīja savā dienasgrāmatā vakarā.

«Man nav tiesību audzināt simtiem citu bērnu, ja neesmu spējis un pratis tikt galā ar savu vienīgo. Labāk mirt nekā visu mūžu dzīvot ar vainas apziņu.» Pēc desmitkārtīgas miega zāļu devas arestētā Alfona tēvs vairs neatmodās.

Visa skola pavadīja savu direktoru pēdējā gaitā. Viņš bija labs skolotājs, taisnīgs priekšnieks, godīgs un saprotošs kolēģis.

Uzzinājis par tēva nāvi, Alfons beidzot visu izstāstīja. Ar Čirkaino un Rudo viņi sadarbojušies jau puikas gados. Suņu zagšana viņam šķitusi kolosāls bizness un tikpat kā bez riska. Senči viņu gan apgādājuši ar pieklājīgu apģērbu un uzturu, bet lieku rubli no viņiem grūti nācies izspiest, tūlīt sākusies taujāšana: kādēļ, uz kurieni un tā tālāk. Bija patīkagji aizvest meiteni uz kafejnīcu un izmaksāt viņai šampanieti, vies­mīlim nevērīgi pasniedzot cēneri, nevis skaitīt sīknaudu kā pēdējam ubagam. Bet kur vidusskolnieks lai rauj tik daudz naudas? Rūdis un Čirkainais pa šo laiku bija pārgājuši pie nopietnākām lietām.

— Kas ir Rētainais? — izmeklētājs stingri noprasīja.

Alfons jūtami nobālēja.

— Ņemiet vērā, ka vaļsirdīga atzīšanās var ievērojami samazināt soda laiku.

— Rūdis teica, esot briesmīgs cilvēks. Tādu bandu kā mēs, — Alfons sastosti- jās, — viņam esot vairākas. Nozagtās mantas Rētainais realizējot citur: Igaunijā, Lie­tuvā, Baltkrievijā. Pāri pierei viņam stiepjoties sarkana rēta, tādēļ ari tāda iesauka.

— Vai tu viņu redzēji?

— Vienu vienīgu reizi — pēc zādzības Silavas ielā. Viņš atbrauca pēc mantām, kuras noslēpa mūsu šķūnītī.

Kriminālmeklēšanas inspektors lika sīki aprakstīt Rētainā izskatu, apģērbu, iespē­jamo vecumu.

Arestētais Rūdis klusēja. Inspektors nolēma vēlreiz aiziet uz Rūda dzīvokli. Ar labi trenētu skatienu viņš aplūkoja istabu — piemēslota, neslaucīta grīda, savandīta gulta, pelēki, sen nemazgāti aizkari pie logiem. Minna Rudā sēdēja pie nenokopta galda un remdēja bēdas vīnā.

— Nav Rūda, — viņa šņukstēja. — Vīrs cietumā, dēls cietumā, ko es viena iesākšu, nelaimīgā sieviete? Iedzersim pa glāzei, kamēr jauni mēs. — Rūda māte trīcošām rokām ielēja netīrā tējas glāzē vīnu. — Varbūt tu mani uzskati par prastu?

— Steidzīgi jāsatiek Rētainais, — izmeklētājs teica. — Rūdis jāglābj, un to spēj vienīgi viņš.

— Dēliņ manu, kādēļ viņi tevi saņēma ciet? — Minna lēja dzērāja asaras.

— Kur Rētainais?

— Nezinu, nekā nezinu.

Kad inspektors parādīja mājas saimniecei Matildei Caunei dienesta apliecību, viņa kļuva runīga.

— Vai tas fakts, ka divi Rudie atrodas cietumā, bet trešā ved amorālu dzīvesveidu, nevarētu noderēt par iemeslu viņu izlikšanai no dzīvokļa? — viņa painteresējās.

— Ļoti iespējams, — milicis piekrita, — tomēr būtu vēlams aprunāties ar juristu.