ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Kad bandīti bija aizgājuši, es prasīju savam večukam, ko darīt. Bet šis sēž sa- kņupis krēslā un neatbild. Nolēmēts.

Izmetos ārā — viss tumšs un kluss. Sunītis, atvilcies pie durvīm, guļ beigts, lai­kam bandīti ģipti iedevuši. Labi, ka pie kaimiņiem gaismiņu pamanīju.

Ātrās palīdzības ārsts bija īgns un nerunīgs. Mazo Silavas ieliņu viņi bija mek­lējuši turpat pusstundu.

— Insults. Kreisā puse nekustīga. Jāguļ uz muguras. Celties nedrīkst. Rīt jāizsauc poliklīnikas ārsts. — Ievadījis slimnieka muskulī ampulu ar nomierinošām zālēm, viņš aizbrauca.

— Vai dieviņ, tavu nelaimi! — večiņa vaimanāja. — Ko es iesākšu?

Arī kinologam nepaveicās. Kvartālu tālāk noziedznieki bija iekāpuši motociklā ar blakusvāģi. Acīgais inspektors ievēroja, ka riepas rievā iespiedies akmentiņš at­stājis tikko manāmu apaļu nospiedumu.

— Braucam pie… Kā viņu sauc?

— Čirkainā, — Daumants pateica priekšā.

Inspektors piezvanīja. Iekšpusē atskanēja suņa rejas, un tikai pēc krietna brīža nelaipna vīrieša balss noprasīja: — Kas tur ir?

— Milicija.

— Tā jau katrs bandīts var pateikt.

Iededzinājis lampu pie ārdurvīm, vīrietis krietnu brīdi pa apaļo durvju actiņu vēroja miličus, tad varēja dzirdēt noskrapstam vienu atslēgu, otru, trešo. Durvis atvē­rās. Čirkainā tēvs, tērpies strīpainā pidžamā un uzmetis virsū halātu, no visa spēka turēja teļa lieluma bokseri aiz siksnas. Baltus ilkņus spīdinādams un siekalas šļākdams, tas rāvās ienācējiem virsū.

— Kārlis Didriķis. Ko vajag?

— Kas vēl atrodas mājā?

— Mana šķirtā sieva Emma un dēls Fēlikss.

— Un vairāk<���«eviens?

-Nē.

— leslodziet suni! — kriminālmeklēšanas inspektors pavēlēja.

— Kur dēls?

— Nezinu. Viņi ar manu šķirto sievu dzīvo augšstāvā.

Reksis, saodis pazīstamās pēdas, vilka pavadu uz trepju pusi.

— Nāksiet līdzi! — inspektors teica.

Augšstāvā iedegās gaisma. Kāpņu galā parādījās paveca sieviete garā naktskreklā ar steigā uz pleciem uzmestu rītakleitu. Nesukātie, spilgtie mati nekārtīgās šķipsnās krita pār seju.

— Kārli, ko tas nozīmē?

— Viņi meklē Fēliksu.

— Vai dieniņ! Bērns jau sen guļ.

— Vai viņš šovakar nekur nebija izgājis?

— Feliksiņš visu laiku rātni sēdēja mājās un skatījās televizoru. Viņš jau kā uzburts uz sporta pārraidēm.

Reksis, atsēdies pie kādām durvīm līdzās sabristām kedām, ausis saslējis, skatījās uz savu saimnieku.

— Neticat? Lūdzu, pārliecinieties paši. — Māte atvēra durvis un iededza gaismu. Visi iegāja Fēliksa istabā. Daumants ievēroja, ka eksperts kriminologs uzmanīgi ielika Čirkainā kedas katru savā plastmasas maisiņā.

Fēlikss gulēja ciešā dzērāja miegā. Visapkārt bija manāmas dzīru pēdas: tukšas un pusizdzertas pudeles, atgrieztas konservu kārbas, aizkosti maizes gabali.

— Jūsu dēls ir liels izēdājs un izdzērājs, — inspektors ironizēja.

— Ēst un dzert, paldies dievam, nevienam mūsu zemē nav aizliegts, — māte at­cirta.

Ekspertu ieinteresēja pusizsmēķēts Kubas cigāra gals, kas atradās pelnu traukā starp cigarešu nodeguļiem. Viņš uzmanīgi ar pinceti to pacēla, paoda un ielika poli­etilēna maisiņā. Māte jūtami nervozēja.

— Pēc traukiem spriežot, bijuši trīs viesi, — izmeklētājs konstatēja.

— Un aizgājuši viņi pavisam nesen, ne vēlāk kā pirms pusstundas, — eksperts pie-bilda. — Kafija vēl remdena.

— Ne es ko redzēju, ne dzirdēju, — Fēliksa tēvs itin kā taisnojās. — Darba cilvēks pa naktīm guļ.

«Darba cilvēks atradies,» Daumants pie sevis nodomāja. «Spekulants. Viss dārzs pilns ar tulpju sīpoliem. Abi ar sievu fiktīvi izšķīrušies un sadalījuši mantu, lai varētu uzbūvēt divas siltumnīcas, bet patiesībā dzīvo kopā.»

Fēliksa mātei nācās krietni nopūlēties, līdz izdevās dēlu uzmodināt. Ieraudzījis miličus un pie tam vēl ar suni, viņš satraucās.

Jā, pie viņa bijuši divi čaļi. Skatījušies futbola reportāžu: Rīgas «Daugava» — Viteb- skas «Dvina». Pie viena mazliet iemalkojuši. Aiz kreņķiem, ka «Daugava» pagrūda.

— Kāds beigās bija rezultāts?

— Gribat paķert mani uz dullo? Neizdosies. Viens pret trīs.

— Kā sauc puišus, ar kuriem kopā dzēri?

— Hronists un Rižiks, — Fēlikss bez domāšanas atbildēja.

— Nav tiesa! — Daumants nenoturējās.

— Bokseris? — Fēlikss izbrīnijās. — Vai tad tevi arī?

— Hronistam un Rižikam šovakar bija boksa nodarbības pie trenera Roberta Strauta.

— Pārbaudīsim. — Inspektors atzīmēja abus vārdus bloknotā. — Un kas bija trešais?

— Kāds trešais? — Fēlikss tēloja nezinīti.

— Tas, kurš pīpēja cigāru.

— Nebija trešā. Puiši paši paniekojās, sadomāja pamēģināt.

— Kad puiši aizgāja?

— Tūlīt pēc reportāžas. Ap vienpadsmitiem.

— Nav tiesa, — Daumants atkal metās starpā. — Aplaupīšana notika starp pus­divpadsmitiem un divpadsmitiem, bet ap vieniem te dzīroja pilnā sparā.

— No tevis, Bokseri, es gan to negaidīju! — Čirkainā balsī skanēja atklāts naids. — Sargies palaist mēli, baigi norausies! Rētainais atzāģēs!

— Kas tas par Rētaino? Vārds, uzvārds? — inspektors painteresējās.

— Ir viens tāds čalis, — Fēlikss, manāmi satrūcies, atbildēja.

Nekā no nozagtajām mantām neatrada. Eksperts konstatēja, ka ar motociklu, kas stāvēja garāžā blakus volgai, nesen braukts; dubļi uz blakusvāģa riteņiem vēl nebija nožuvuši. Viņš ilgi pētīja riepas, līdz atrada iesprūdušo akmentiņu. Fēlikss noliedza, ka būtu braucis ar motociklu. Viņš neesot spēris ārā ne soli, māte to varot apliecināt.

Kad dēlu veda prom, māte sacēla traci: — Ar kādām tiesībām? Es sūdzēšos aug­stākās instancēs! Paši bandīti, bet citus par tādiem tur!

— Pilsone Didriķe, par milicijas darbinieka goda aizskaršanu saskaņā ar krimi­nālkodeksu draud brīvības atņemšana līdz sešiem mēnešiem vai simt rubļu naudas sods, — milicis aizrādīja.

— Nospļauties man uz jūsu kriminālkodeksu, bērnu bendētāji gatavie! Pasaule pilna visādu zagļu un slepkavu, kādēļ neķerat tos ciet?

— Apklusti! — virs viņu apsauca. — Gan viss nokārtosies. Par naudu pats velns danco, — Daumants dzirdēja, kā viņš pačukst sievai.

Starp vairākiem vīriešiem ar gaišiem matiem aplaupītā večiņa nemaldīgi norādīja uz Čirkaino. Inspektors saprata, ka atradis pavediena galu, kas veda uz bandu, kura jau ilgāku laiku darbojās pilsētas nomalēs. Rokraksts visur bija viens un tas pats: divi vai trīs motociklistu kaskās un tumšās brillēs tērpti vīrieši ielauzās mājās, kur miti­nājās vientuļi, paveci cilvēki, aptīrīja nelielos priekšpilsētas veikaliņus, iepriekš izpētot, kad tajos būs vērtīgāks pievedums, un pazuda bez pēdām. Izmeklētāji bez panāku­miem apstaigāja komisijas veikalus, uzpirkšanas punktus, pat publiskās tualetes, no­zagtās mantas tajos neparādījās.

Kāds īrnieks, Didriķu kaimiņš no pretējās mājas, zināja stāstīt, ka drīz pēc pus­nakts manījis pie Didriķu grunts piebraucam automašīnu ar lielu kulbu. Kad tā aiz­braukusi, nezinot, jo aizvēris logu un devies pie miera.

Kā jau tādās reizēs parasts, visa tuvākā apkārtne mēļoja par notikušo.

— Večuks esot nomocīts līdz nāvei. Bandīti gribējuši izspiest, kur šis glabājot dārglietas. Vēl līdz šim brīdim esot nolēmēts un bez valodas, — sievas, satikušās pie veikaliem, tenkoja. Mātes savas pusaugu meitenes nelaida pa vakariem uz kino un gāja pretī uz autobusa pieturu kā pirmklasniekiem.