ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Gan būs labi. Par jums es nebaidos. Par septīto un trīspadsmito grupu gan. Tur zēni galīgi izlaidušies.

— Neņemiet galvā. To viņi aiz bravūras. Lai izrādītos.

— Dažam labam šī izrādīšanās var dārgi maksāt.

— Atcerieties, ka pašā pirmajā stundā es jums lasīju Antuāna de Sent-Ekziperi «Mazo princi». Pēdējo literatūras stundu es gribētu beigt ar šī paša rakstnieka atzi­numiem: «Jebkurš arods pirmām kārtām ir dižens varbūt ar to, ka vieno cilvēkus.

Pasaulē ir tikai viena ista greznība — cilvēku savstarpējo attiecību krāšņums. Būt cilvēkam tieši nozīmē būt atbildīgam. Tas nozīmē izjust kaunu, kad redzam postu, kas šķietami nav no mums atkarīgs. Tas nozīmē lepoties ar uzvaru, ko guvuši mūsu biedri. Tas nozīmē apzināties, ka, nolikdami vietā savu akmeni, mēs palīdzam celt pasauli. Tikai tad mēs būsim laimīgi, kad apzināsimies savu lomu, kaut visnecilāko. Tikai tad varēsim dzīvot mierā un nomirt mierā, jo tas, kas piešķir dzīvei jēgu, piešķir jēgu nāvei.»

* * *

Pirmais eksāmens bija sabiedrības mācībā.

Baiba un Dace atkārtoja visas biļetes. It kā viss būtu kārtībā. Bet ja nu pēkšņi kaut kas aizmirstas? Vai uznāk prāta aptumsums?

— Es vakar iepumpēju pusotra litra melnas kafijas, bet visviens trijos nolikos slīpi. Palika vēl septiņas biļetes. Ja trāpās kāda no tām, tad beigts un āmen.

— Bet es visu vakaru noņēmos ar špikeriem. Pēc pārbaudītas sistēmas rūpīgi piestiprināju ar gumijām aiz aprocēm, priekšauta, zem kleitas malas.

— Piespēlē man arī! Es iešu tūlīt pēc tevis.

— Nebūtu žēl, bet skolotājam Daujātam, pati zini, acis kā vanagam. Var iznākt ziepes abām.

Eksāmens notika vēstures kabinetā.

— Kuriem būs drosme nākt pirmajiem? — Daujāts pavēra kabineta durvis.

— Ejam, nav ko vilkt garumā! — Dace grūšus iegrūda draudzeni kabinetā. — Kas būs — būs!

Baiba drebošu sirdi sniedzās pēc biļetes.

— Sestā!

Direktora vietniece Maija Skuja viņai drošinot uzsmaidīja un iedeva baltu papīra lapu pierakstam.

Dacei astoņpadsmitā. Laimīgā, izcēla pašu vieglāko: «Sociālisma priekšrocības salīdzinājumā ar kapitālismu». To jau zina katrs pamatskolnieks. Dace, galvu nepacē­lusi, ātri rakstīja.

«Partijas un Badomju valsts ekonomiskā politika pašreizējā laika posmā». Baiba pievilka trīs jautājuma zīmes. Galva tukša kā izslaucīta.

Klausoties Daces stāstījumu, Daujāts apmierināts māja ar galvu. Paveca sieviete, droši vien Izglītības ministrijas pārstāve, uzmanīgi klausījās.

Minūtes skrēja. Baibu pamazām pārņēma panika. Pašreizējā piecgade taču ir saistīta ar darba ražīguma pieaugumu, kā viņa to varēja aizmirst? Jāpastāsta par dar­ba kvalitātes celšanu, par enerģijas un izejvielu ekonomiju.

Baiba atbildēja ne tik raiti kā Dace, bet laikam jau pareizi, jo skolotājs Daujāts neko neiebilda.

— Jūs teicāt, ka iedzīvotāju reālie ienākumi šajā piecgadē pieauguši par divdesmit procentiem. Kā tas atspoguļojās konkrēti jūsu ģimenē? — svešā sieviete painteresējās.

— Nezinu, — Baiba samulsa. — Mēs nopirkām automašīnu.

— Redzi nu. — Sieviete apmierināta pamāja ar galvu.

— Kā? — Meitenes saskrēja Baibai apkārt.

— Normāli.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

« Vēl jānoliek paši grūtākie priekšmeti: algebra un fizika. Sabiedrības mācibā četrinieks, Dacei — pieci. Sacerējumā — piecnieks. Izvēlējos brīvo tematu. Cik labi, ka man ir tāda uzticama un laba draudzene kā Dace. Abas kopā mācāmies, at­stāstām biļetes.

Patēvs gandrīz katru vakaru strīdas. Mēs ar māti viņam neko nespējam izdarīt pa prātam — te ēdiens par sāļu, te atkal putekļi nav kārtīgi noslaucīti no veclaicī­gajām mēbelēm. No kurienes tādi tipi rodas? Kā viņus pacieš darbavietā?»

***

— Tagad es zinu, kas ir laime!

— Nu, kas tad?

— Kad nolikts pēdējais eksāmens.

— Vēl jau priekšā kvalifikācijas eksāmens.

— Tas ir nieks, salīdzinot ar algebru!

— Meitenes, videne pabeigta! Šis vēsturiskais brīdis pienācīgi jānosvin. Dragājam uz jūrmalu.

— Nekas, Daumant, nesanāks. Man jābūt mājās, jāpalīdz Rolandam skolas mācī­bās, jāizvāra rītdienai ēdiens.

— Uzšķaudi, lai paši tiek galā!

— Pieskriesim, paņemsim līdzi arī Pēteri, jā? Lai izvēdinās.

Saņēmuši aiz rokām, Daumants un Dace raušus izrāva Baibu cauri centram un Kirova parkam.

Pēteris, biezu grāmatu uz krūtīm atstutējis, dīvānā atlaidies, cītīgi lasīja. Un tikai tad, kad blakus atskanēja trīsbalsīga smieklu šalts, viņš iztrūcies uzlēca kājās.

— Dace, cik jauki!

— Mūs abus, Baiba, viņš pat neredz, itin kā mēs būtu tukšs gaiss.

— Nu ko jūs. Es, protams, priecājos. Pārākā grāmata. Veisa «Dievišķais un pasau­līgais». Par Mocartu. Ieteicu izlasit. Bet ko jūs stāvat? Sēdieties taču!

— Celies, posies, auni kājas!

— Uz kurieni?

— Tad jau manīs. Veicīgāk!

Sezona vēl nebija sākusies. Kafejnīcā «Kaija» pāris večiņu kaut ko pārsprieda pie kafijas tases. Pie cita galdiņa atpūtnieki, pēc izskata un valodas spriežot — no kādas Vidusāzijas republikas, malkoja balzamu.

Četrotne apmetās tālākajā stūrī.

— Ko jums? — Oficiante saburzītā priekšautiņā pabīdīja ēdienu karti uz meiteņu pusi.

— Pudeli šampanieša, grauzdētas mandeles, melnu kafiju un kūkas!

— Mandeļu nav, šampanietis tikai sausais. Ņemsit?

— Ņemsim.

Korķis ar lielu paukšķi uzlidoja griestos. Daumants salēja dzērienu glāzēs, piepil­dīdams tās līdz malām ar čaukstošām putām.

— Es principā esmu pret alkoholu, bet šoreiz izņēmuma kārtā — lai iet. Par jums, kas mūs, kādreizējos klasesbiedrus, apsteiguši! Mēs vēl noņemamies ar atkārtošanu, bet jums jau diploms rokā.

— Kas nav rokā, tas ir kokā! Pats grūtākais — diplomdarbs vēl priekšā.

— Nerunā! Suns pārkāpts, aste vien palikusi.

— Stāsti — kā turas mūsu kādreizējā astotā «b»?

— Zaiga, protams, visspožākā zvaigzne, absolūtā teicamniece, lien vai no ādas ārā, lai dabūtu zelta medaļu. Imants Jansons uz brīdi bija apmainījis akmeņus pret skaisto Annu, vilkās viņai pakaļ kā ēna, bet, kad manīja, ka rezultātu nebūs, atšuvās. Pošas pēc skolas beigšanas uz Kolas pussalu ģeoloģijas ekspedīcijā. Uz augstskolu viņam nav nekādu cerību, atskaitot ģeogrāfiju, vieni vienīgi trijnieki. Pārējie turas tā pa vidām, vispār normāli. Arnītis strauji izstiepies garumā, kļuvis par Arni, pošas uz aktieru fakultāti. Ko tad tu, Baiba? Nedomā mīt grūto un ērkšķaino mākslas taciņu?

— Nē, — Baiba strupi atteica. — Bez tam ņem vērā, ka šūšana arī zināmā mērā ir māksla.

— Tur nu es tev nevaru piekrist. Šūt var iemācīties katrs, kas nav gluži kretīns, bet kļūt par labu aktieri vai dziedātāju vis nevar, — Pēteris iebilda.

— Par mūsu skaisto rītdienu! — Daumants no jauna piepildīja glāzes. — Čau!

Pludmale izskatījās pamesta. Vējš spēlēja sunīšus ar smiltīs nomestajiem papī­riem. Divi padzīvojuši resnīši lēnā riksī bēga no infarkta. Pelēkas kaijas dzelteniem knābjiem šūpojās vēsajos apriļa ūdeņos un brīdi pa brīdim spalgi iekliedzās. .

— Vai tu atceries to vasaras pēcpusdienu, kad mēs iesniedzām dokumentus?

Baiba pamāja.

— Nepilni tris gadi, bet šķiet, ka pagājusi vesela mūžiba, vai ne?