ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Es gan tik vecu negribētu.

— Es arī ne. Un vispār es precēšos vienīgi aiz mīlestības, — Baiba, to teikdama, spēji nosarka.

— Tu domā, ka Dēzija mantas pēc?

Baiba paraustīja plecus.

— Viņai vienmēr seksa skrūve bijusi vaļīga.

Svetlana atcerējās pagājušās vasaras balli un tikai tagad saprata, ka Dēzija viņai toreiz stāstījusi patiesību. Nezin, vai šis ir tas pats pielūdzējs, kas toreiz?

— Muļķe gatavā! Būtu pacietusies vēl dažus mēnešus, pabeigusi skolu, — Dace prātīgi sprieda.

— Kas zina, varbūt nevar gaidīt.

— Apkaunies!

— Kur viņa to papuci nozvejojusi?

— Kādā lauku ballē, — Elita stāstīja. — Kā šis ieraudzījis, tā vairs negribējis at­stāties. Viņas dēļ izšķīries no sievas. Katru nedēļu braucot uz Rīgu ar rožu pušķiem un dārgām dāvanām. Sākumā Dēzija par precēšanos negribējusi ne dzirdēt. Bet šis tik borējot savu — viņa dzīvošot savā mājā kā princese, netrūkšot ne putna piena. Ligavas tērps jau sagādāts, Benedikts to raušus izrāvis no kādas iesūtītas pakas. Plīvurs no mežģīnēm ar baltām pīpenēm, tādi ārzemēs esot modē.

Pēc pāris dienām skolā ieradās pati līgava. Sākumā meitenes viņu gandrīz vai nepazina — lapsas imitācijas kažoks, franču zābaciņi, amerikāņu trikotāžas kleita.

— Pēc mēneša kāzas, un — čau, vecā dzīve! Man te viss apriebies līdz kaklam. Es gribu būt brīva un dzīvot, kā man pašai patīk, — Dēzija lielījās.

— Paklau — bet tev taču vēl nav astoņpadsmit? — Dace iejautājās.

— Sīkumi! Benis apsolīja nokārtot. Viņam ir visādi blatiņi. Viņš ir gluži apmāts no laimes. Man vajag tikai iepīkstēties, kad viņš jau metas izpildīt. Kā suns, kuram pamet kaulu. Un kā viņš prot mīlēt! Ar jums jau par tādām lietām nedrīkst runāt, tāpat nesapratīsiet.

— Ai, bērniņ, reizēm tā vieglā dzīve vēršas smagāka par smagu, — meistare Liepa nopūtās. — Ceru, ka vismaz tavējā būs laimīga.

— Jā, jā, jā! — Dēzija iesaucās un nezin kāpēc pēkšņi sāka raudāt.

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

«Salīdzināt savu vīru ar suni — es gan tā nevarētu. Un ja nu vēlāk suns parāda zobus, ko tad? Neizskatās, ka Dēzija būtu pārāk laimīga un iemīlējusies. Iziet pie vīra, kas viņai gandrīz tēva vecumā, mūsu laikos ir vienkārši muļķība.»

***

Uz kāzām aizbrauca Baiba un Dace, kuras Dēzija izraudzījās par līgavas māsām.

Pēc ziemas brīvlaika meitenes uzzināja, kā viss norisinājies. Māja bijusi stāv­grūdām pilna ar viesiem. Dejošana, dziedāšana, līgavas zagšana, mičošana, kā jau kāzās pieņemts. Jaunais vīrs esot tīri jēdzīgs, toties viņa māte… Veca, kaulaina sieva garā, līdz kaklam aizpogātā melnā kleitā, ķēdē iekārtu zelta krustu uz krūtīm. Lūpas plānas, sakniebtas, pakausī sirmu matu copīte. Dēzija lūgusi viņas abas kādas pāris dienas paviesoties, palīdzēt savest māju kārtībā. Vecā visu laiku staigājusi meitenēm pakaļ un skatījusies uz pirkstiem, laikam baidījusies, ka kaut ko nenozog.

Ne Baiba, ne Dace nepastāstīja savām biedrenēm par scēnu, kuras liecinieces viņas abas bija.

Naktī istabā, kur meitenes gulēja, pēkšņi ieskrēja Dēzija.

— Glābiet, viņš mani grib nosist.

Benedikts nemaz vairs neatgādināja suni, kurš paklausīgi pienes koku savai saim­niecei, — mati izspūruši, seja sarkana no dusmām.

— Tu man dzemdēsi bērnu, kaut arī nāktos turēt tevi ieslēgtu istabā!

— Negribu, negribu, negribu! — Dēzija dusmās kliedza un sita ar dūrēm vīram pa krūtīm.

— Piedodiet, meitenes! — jaunais vīrs atvainojās. — Maza ģimenes scēniņa.

Paņēmis raudošo sievu uz rokām, viņš to kā mazu bērnu iznesa no istabas.

Meistaram Krauklim kopš tā laika, kad aizsaulē aizgāja sieva, skola jau daudzus gadus bija kļuvusi par mājām. Te darbnīcā ar vecajiem galdiem, pie kuriem bija strā­dājusi ne viena vien paaudze, ar skapjiem gar sienām un mašīnu kluso dūkoņu ritēja viņa īstā dzīve. Triju gadu laikā audzēkņi kļuva tuvi un mīļi kā paša bērni. Un, kad pienāca šķiršanās brīdis, bija gan prieks un gandarījums par to, ka viņš tiem iemācījis amatu, gan skumjas, ka jāšķiras. Arī pašreizējie drīz savicinās spārnus un aizlidos kur kurais. Sākumā sūtīs vēstules, apsveikumus uz svētkiem, vēlāk aizmirsīs. Katram būs savas rūpes, ģimenes, bērni. Aizies šie, rudenī nāks citi, un atkal viss sāksies no gala — ar prieku par pirmo taisni nošūto vīli, ar slepenām asarām un dusmām par to, ka jāārda ārā. Viņa jaunībā amatu no meistara nācās zagšus noskatīt. Toreiz meistars bija iein­teresēts pēc iespējas ilgāk paturēt lētu darbaspēku, tādēļ ar apmācīšanu nesteidzās. Kas tagad nekait, vienā laikā apgūst gan izglītību, gan amatu. Un viss bez maksas.

— Nu, kā? — Toms nolika priekšā otrajai uzlaikošanai sagatavotu žaketi. Meistars rūpīgi novērtēja padarīto.

— Labi, viss pareizi sašūts. No tevis, Tom, iznāks drēbnieks, ar laiku droši vien teicams, bet tu nekad nekļūsi par sava aroda mākslinieku, kāds ir tavs tēvs.

— Kādēļ?

— Tev galvenais ir aprēķins: cik es par to dabūšu, bet tavam tēvam — cik labi cilvēks jutīsies un izskatīsies viņa šūtajās drānās. Tavs tēvs darbā iegulda ne tikai galvu un rokas, ]jet arī sirdi.

— Tie laiki, meistar, ir pagājuši uz neatgriešanos. Tādus kā jūs un mans tēvs var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Mūsdienu racionālajā pasaulē sirdij lēta cena, visu nosaka skanošais. Pat slimnīcā tev šīberi nepienesīs bez samaksas. Viss lielais vairums strādā naudas dēļ. Pamēģiniet iemīlēt skrūvītes, kuras pie konveijera jāskrū­vē dienu pēc dienas, gadu pēc gada. Dažam vēmiens nāk, tās uzskatot. Nē, sevi jāpār­dod pēc iespējas dārgāk. Tādēļ es arī izvēlējos drēbnieka profesiju. Nauda dod cilvēkam pašvērtibas sajūtu un rīcības brīvību. Ja man ir nauda, es varu visu — aiz­braukt uz dienvidu kūrortiem atpūsties, doties ārzemju ceļojumos, iegādāties lepnas mēbeles, gleznas, pusdienot dārgos restorānos…

— Egoista filozofija, — meistars viņu pārtrauca.

— Kāpēc egoista? Es dodu labu darbu un prasu, lai par to man labi samaksā.

— Cilvēks var pieēst tikai vienu vēderu un uzvilkt mugurā tikai vienu uzvalku.

— Tas gan. Bet man nav vienalga, vai ēst kotletes ar makaroniem piesmakušā ēdnīcā vai vistu ar šampinjoniem restorānā «Intūrists». Un nepavisam nav vienalga, vai vilkt mugurā žaketi, kādas šūšanas fabrika «Tēvija» izlaiž tūkstošiem, vienādas kā olas, vai arī pēc jaunākiem ārzemju paraugiem, tieši man šūtu apģērbu. Diemžēl mūsu šūšanas industrija izlaiž masu tērpus — uniformas. Ja man būtu teikšana, es to aizliegtu. Riebjas skatīties, kā pa ielām staigā tūkstošiem vienādi tērptu cilvēku. Citās valstīs, piemēram, pēc viena modeļa šūtus apģērbus izlaiž nelielām partijām.

— Tur tev zināmā mērā taisnība. Mums vēl nav tik daudz individuālo šūšanas darbnīcu, kur katram iedzīvotājam pašūtu savu uzvalku, kleitu vai mēteli. Iestājies Vissavienības vieglās rūpniecības tehnoloģijas institūtā, kļūsti par augsti apmācītu speciālistu un cīnies par šūšanas rūpniecības reorganizāciju.

— Paldies! Es tāpat bez tālākas mācīšanās nopelnīšu četras reizes vairāk. Un bez liekām raizēm.

Meistars pamanīja, ka viņa un Toma sarunā uzmanīgi klausās visa grupa.