ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Visu nevar mērīt ar naudu. Pašu skaistāko prieku par dabu — saules lēktu, sarmainu koku, caurspīdīgu miglas plīvuru virs ezera — cilvēks iegūst bez maksas. Man, piemēram, sagādā lielu gandarījumu tas, ka es šajā skolā esmu izaudzinājis desmitiem labu meistaru, kaut arī te es nopelnu daudz mazāk nekā ateljē. Dieva dēļ, nekļūstiet par naudas vergiem, citādi būsiet pagalam. Tā padara cilvēku skopu, augst­prātīgu, nežēlīgu vai, kas vēl ļaunāk, par mietpilsoni.

— Dzīvot grib visi, arī pats pēdējais nelietis, — sarunā iesaistījās Leons. — Tomam taisnība, skanošā nekad nevar būt par daudz. No saules rietiem, dzejolīšiem un visādas citādas lirikas paēdis nebūsi. Klientus interesē uzvalks, vai tas labi sēž, un par to viņi ir gatavi samaksāt. Un kāpēc neņemt?

Divus kursus kaut kā uz trijniekiem izvilcis, Leons tagad atradās izvēles priekšā — vai nu saņemties un beidzot sākt mācīties, vai arī beigt skolu bez atestāta.

— Tu gremdē visu grupu, — Vita Venta nikni nozibināja briļļu stiklus. — Tevis dēļ mums šogad nav nevienas «uguntiņas».

— Visvairāk viņš gremdē pats sevi, — Vitas draudzene grupas profordze Ada, kura pati mācījās uz četri un pieci, piebilda.

— Ļaunākais ir tas, ka Leons nav nekāds debilais, galva viņam strādā, vienīgi smadzenes aiz slinkuma ierūsējušas.

— Pagriez ausi, es ieeļļošu! — Toms, paķēris eļļas kanniņu, pieliecās pie Leona.

— Kā tu iedomājies savu turpmāko dzīvi, Leon? — apvaicājās meistars. — Pēc dažiem mēnešiem sāksi strādāt. Nostrādāsi savas stundas, esmu pārliecināts, ka darīsi to labi. Pārnāksi mājās. Un ko tālāk? Ar sportu tu nenodarbojies, grāmatas nelasi. Teātris tev nepatīk; kad visa grupa gājām uz teātri, tu bēgi prom. Koncerti, muzeji, izstādes tevi neinteresē. Tu pats sevi apzodz.

Meistars iedomājās Leona dzērāju tēvu, veco mājeli Pārdaugavā, neuzkoptās tel­pas, novārtā pamesto dārzu, un itin kā auksta roka sažņaudza viņa sirdi. Vai tiešām viņš pats un šī skola, kur tik lielu vērību veltīja estētiskajai audzināšanai, uz šo puisi nebija atstājusi gandrīz nekādu iespaidu?

— Vai jums nešķiet, ka ir it kā divas dzīves? — sarunā iesaistījās Daumants. — Viena parastā — ar rindām veikalos, ar blatiem, ar cilvēkiem, kuri spēj sev sagādāt visu, un ar tādiem, kas to neprot vai nespēj. Un tā otra — ideālā, par kuru runā un raksta skaistus vārdus. Bet starp abām — bezdibenis.

— Atklājis jaunu Ameriku. Tā vienmēr ir bijis un būs! Bērtulsoni ir tikai rakst­nieku fantāzija, — Toms paklusām teica Daumantam.

Meistars to dzirdēja un aizdomājās. Vai viņš pats arī nav tāds naivs «bērtulsons»? Ir taču tā, ka reizēm mēs mācām vienu, bet dzīvē jaunietis redz pavisam ko citu. Un kļūst par ciniķi. Lai nu ko, bet liekulību viņam, vecam pagrīdniekam, pārmest nevar. Ikviens vārds, ko viņš teicis saviem audzēkņiem, saskan ar viņa pārliecību.

— Ceru, ka jūs būsiet dzīves cēlāji, nevis gremdētāji.

— Es domāju, ka pats galvenais ir darbs, kas tuvs sirdij, — ierunājās Vita. — Kāzu uzvalks gatavs. Meistar, pieņemiet darbu! Es viņam kabatā ielikšu kartiņu ar laimes vēlējumiem. Vai drīkst?

Antons Krauklis rūpīgi pārbaudīja Vitas darbu.

— Malacis, — viņš paslavēja. — Mugurpusē pie piedurknēm mazas grumbiņas, padampē ar mitru drēbi, lai iziet. Un iekar skapī!

Aiz loga virpuļoja sniegpārslas. Cīruļputenis, droši vien pēdējais šogad. Dūca mašī­nas. Kāds klusi svilpoja. Meistars domīgi raudzījās uz saviem audzēkņiem. Vēl daži mēneši — un viņi izies dzīvē. Kuri būs kalnā kāpēji, kuri samierināsies ar pieticību?

***

— Jāaprunājas! — Vita Venta kādu dienu piesēdās blakus Leonam.

— Tinies vienu māju tālāk! Tavu runāšanu zinu no galvas: algebrā seši divnieki, latviešu gramatikā — pieci, apkaunojis mūsu slaveno septīto grupu un tā tālāk.

— Gluži bezcerīgs tu neesi, — Vita vienā mierā turpināja. — Specpriekšmetos tev ir normālas atzīmes.

— Visi nevar zubrīties tikai uz piecniekiem kā tu. Varbūt man nav tieši to sma­dzeņu kroku, ar kurām cilvēks apjēdz algebru, ģeometriju un visādas citādas muļ­ķības. Neuztraucies, gan učuki uz truļiem izvilks. Neies jau blamēt skolu.

— Negribi mācīties — nevajag. Neviens tādēļ tavā priekšā ceļos nekritīs un ne­lūgsies, — Vita, Leonam par lielu izbrīnu, vēsi noteica un piecēlās. — Trešdien pēc sestās stundas pedagogu padomes paplašinātā sēde. Pamēģini neierasties!

«Nav ko ņemt galvā,» Leons sevi mierināja. «Ko viņi man var padarīt? Parunās, pakauninās. Nav jau pirmā reize. Es noskaitīšu parasto: «Vainīgs esmu, atzīstos, piedošanu izlūdzos.»»

Direktores kabinetā valdīja saspringta atmosfēra. Šķita, ka pietiktu nelielas dzirk­steles, lai nograndētu sprādziens.

— Pirmkārt un galvenokārt mums jāiemāca arods, un to mūsu skola veic godam. Ražošanas apmācībā un speciālajos priekšmetos nav neviena nesekmīgā. Diemžēl to nevar teikt par vispārizglītojošiem priekšmetiem, īpaši matemātiku. — Direktore paskatījās uz skolotāju Kalēju, kas visu laiku nervozi virpināja pirkstos pildzīmuli.

— Mums jāieaudzina arī atziņa: kāds darbs, tāda alga. Ja audzēknis nenāk uz stundām un kontroldarbos saņem divniekus, tad nav godīgi izvilkt viņu uz trijnieku. Tāds, pieradis skolā ne par ko saņemt «avansus», gaidīs tos arī nākamajā darba­vietā, — matemātiķis kā skaldīt noskaldīja.

— Varbūt vajadzētu nodarboties ar viņiem papildus pēc stundām? — mācību daļas vadītāja Skuja iejautājās.

— Es labāk nodarbojos ar tiem, kuri gatavojas iestāties augstskolās, — Kalējs at­teica. — Sliņķiem man nav laika.

Direktore nopūtās. Savu kolēģi viņa pazina pietiekami labi, lai saprastu, ka šoreiz viņš nepiekāpsies. Kalējs bija matemātikas fanātiķis. Kabinetu pats savām rokām iekārtojis pēc visjaunākajiem tehnikas sasniegumiem. Viņš nežēloja spēkus, lai viņa priekšmets būtu saprotams visiem, lai mājās būtu jāgatavojas pēc iespējas mazāk.

— Sāksim ar otro grupu. Nesekmīgo nav?

— Nav. Grupas caurmēra atzīme četri, — meistare Liepa palepojās.

— Paldies! Septītā grupa?

— Nesekmīgais Leons Lācis. Četros priekšmetos divnieki. — Meistars Krauklis nelaimīgs pavērās savos kolēģos. — Puisim zelta rokas, labākais šuvējs grupā, bet mācīties nemācās. Izmēģinājāmies visādi, ņēmām priekšā grupā, komjaunatnes ko­mitejā, nekas nelīdz.

— Ar tādiem nav ko auklēties, — Kalējs cieti noteica. — Varbūt ar laiku nāks pie prāta, ja ne, jo ļaunāk viņam pašam.

Leons pa tam sekretāres istabā centās uzmundrināt pārējos «divnieku karaļus».

— Veči, nav ko ņemt paurī. Bez visādiem sinusiem un kosinusiem var dzīvot, bet bez biksēm — staigāsi plikiem stilbiem. Amatam ir zelta pamats, trādi ridi rā, amat­nieks, tas netiek lamāts, trādi rīdi rā, — viņš uzvilka tēva iemīļoto dziesmu.

— Leonu Lāci pie direktores!

Iegājis kabinetā un ieskatījies klātesošo sejās, meistara Kraukļa trīcošajās rokās,

Leons pēkšņi saprata, ka šoreiz piedošanas nebūs. Puiša bravūra saplaka.

***

Naktī Baiba pamodās no neparasta trokšņa. Šķita, kāds ar pirkstu galiem klusu bungotu pa loga rūti. Pēkšņi istaba pielija ar baltu gaismu, un tūlīt atskanēja pērkona dārdiens. Sāka spēcīgi līt.

Nākamajā rītā virs pilsētas pletās zila debess. Kirova parkā zvirbuļi pērās peļķēs un priecīgi čivināja. No valgās zemes spraucās tulpju un narcišu asie šķēpi. Kā violets lakats zaļajā zālē pletās krokusu lauks. Baiba uzsmaidīja večiņai, kas nesteidzīgi tipināja pa dārza ceļu, cienījamam pilsonim ar diplomāta koferīti rokās. Tas izbrīnījies paskatī­jās meitenē, tad kā atbildes smaidu savilka uz augšu virslūpu ar šauru ūsu svītriņu.