ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Darbnīcā visas meitenes čakli strādāja, vienīgi Dēzija garlaikoti vīlēja nagus.

— Pielūko, ka nesabojā. — Meistare nolika izgrieztos gabalus Dēzijai priekšā. — Tā ir dārga drēbe, kas pie mums nav nopērkama. Un neceri uz Svētas, Daces vai Bai­bas palīdzību. Es pati sekošu, lai tu katru vīli, no pirmās līdz pēdējai, paveiktu savām rokām. Parādi, ko vari!

Dēzija negribīgi ķērās pie darba. Līdz praktisko nodarbību beigām bija tieši divas stundas sešpadsmit minūtes.

Mīkstais audums glāsmaini kļāvās pie rokām. Dēzija sadiedza sānu vīles un uzvil­ka kleitu sev mugurā.

— Nu, kā?

— Tajā jau var sabāzt divas vai pat trīs tādas kā tu, — Dace smējās.

— Nemaz nerunā, tagad plandošās modē.

— Panāc šurp, apskatīsim! — Kristīne Liepa pavēlēja. — Es jau domāju, kur nu tik ātri. Lūk, te viena vīle šaura, otra atkal pārāk plata. Un sadiegts nekārtīgi. Vajag mazākiem dūrieniem, lai klientei pie pirmās uzlaikošanas kleita nenokristu no mu­guras. Ārdi ārā un šuj par jaunu!

— Kādēļ viņa manī tā ieēdusies? — Dēzija šņāca.

— Vai tu ko teici? — meistare apjautājās.

— Nē, neko.

«Šūt jau nu viņa iemācīsies, bet laba šuvēja laikam gan nekad nebūs,» Liepa, noskatoties Dēzijai pakaļ, prātoja. «Vieglas dzīves tīkotāja.» — Uzdziediet, meitenes, kaut ko jautru, man šodien tāds drūms prāts.

— Vēl trīs nedēļas — un Jaungada brīvdienas. Vai jūs varat to aptvert, meite­nes? — Dace ierunājās. — Ja mēs arī šoreiz būsim pirmās, brauksim ekskursijā uz Maskavu.

Lielākā daļa meiteņu mūsu valsts galvaspilsētu vēl nebija redzējušas.

— Es no stacijas taisnā ceļā iešu uz Sarkano laukumu, — Svetlana sapņaini teica.

Dēzija klusēja. Maskava viņu vairs neinteresēja. Kopā ar tēvu un vecāko māsu

viņa to bija izbraukājusi krustām šķērsām. Tobrīd grupas meitenes vēl nenojauta, ka tieši Dēzijas dēļ ilgotā ekskursija izjuks.

Pirmajā uzlaikošanā kliente pati deva norādījumu sānos kleitu ieņemt.

— Vai nebūs par šauru? — meistare apvaicājās.

— Nebūs. Man ir importa korsete.

Meistare rūpīgi ar saspraudītēm iezīmēja vīļu vietas, palaboja plecu daļu un piedurknes.

Šoreiz Dēzija patiešām centās. Pat romāns, ielikts atvilktnē, stāvēja nelasīts. Visas vīles bija kārtīgi apmetinātas, nekur nekarājās lieki diegu gali.

— Redzi nu, ja tikai gribi, tad vari strādāt tīri labi, — meistare paslavēja.

Bet nelaime jau tuvojās ne tikai Dēzijai un visai grupai, bet galvenokārt labajai, mīļajai meistarei Liepai.

— Šausmas, pēc kā es izskatos! — Dāma nākamajā uzlaikošanā sasita plauk­stas. — Šitā izķēmot cilvēku! Sānos kunkuļi, vēders kā grūtniecei, pleci nošļukuši. Vai nezināt, ka pašreiz modē polsteri?

— Bet jūs pati… — meistare mēģināja iebilst.

— Ko es pati? Jūs esat šuvēja, ne es! Jums vajadzēja redzēt!

— Bet kur tad importa korsete? — Liepa, redzot izspiedušos apaļumus, mēģināja glābt situāciju.

— Kāda korsete? Ko jūs tur murgojat? — kliente aizsvilās vēl vairāk.

— Nekas ļauns nav noticis, mēs izlabosim, — meistare mierināja. — Paārdīsim un palaidīsim vaļīgāk, rezerves mums ir pietiekamas.

Dāma nomieF>«ājās un teicās pienākt pēc pāris dienām. Uzbudinātā Liepa kriet­nu brīdi sēdēja uzlaikošanas telpā un smagi elpoja. Tikai neuztraukties, gan viss būs labi, viņa pati sevi mierināja.

— Atnes man glāzi ūdens, — viņa palūdza vīriešu uzvalku meistaram Krauklim, kas parādījās uzlaikošanas telpā.

— Vai tev slikti? Es pasaukšu mūsu dakterīti.

— Nevajag, gan pāries. Nav jau pirmā reize. Man pēkšņi sakāpa spiediens.

Meistare ieslidināja mutē tableti un uzdzēra pasniegto ūdeni.

— Laiks doties pensijā, — viņa skumji pasmaidīja. — Tikai žēl šķirties no skolas, pats zini — puse mūža te pavadīta.

Paņēmusi nelaimīgo kleitu, Liepa lēniem soļiem kāpa uz darbnīcu.

— Izārdi sānu vīles un krūšu iešuves, tikai uzmanīgi, lai nesabojātu audumu, — viņa teica Dēzijai. — Kleita par šauru.

Dēzija ķērās pie darba. Pēc brīža viņas acis izbīlī iepletās vēl apaļākas. Šuvuma vietā bija redzama plata, sakapāta sliede.

— Ak tu, mana nelaime! — meistare novaidējās. — Kurš gan tik plānu audumu šuj ar resno adatu! Beigts, pagalam, te vairs nekas nav līdzams.

— Tu arī esi stulba kā aita, — meitenes uzbruka Dēzijai. — Vai acu nebija pierē?

— Kā šuvu velveta kleitu, tā adata palika mašīnā, un es pat nepaskatījos, — Dēzija taisnojās.

— Tev jau nekas, bet meistar^ pārdzīvo.

— Pamēģini pamazgāt! — Dace deva padomu. — Varbūt šuve aizvelkas ciet. Ne jau visu kleitu, trakā, ņem mazu lupatiņu!

Meitenes ar cerībām vēroja, kā Dēzija ieziepē drāniņu, cītīgi berzē un skalo. Dace pati uzlika gludekli vēl mitrajai drānai un pacēla to pret gaismu.

— Nekas nelīdz, tāpat redzams, — viņa nopūtās. — Maskavu nu mums neredzēt.

— Atradusi par ko bēdāties! — Dēzija vīzdegunīgi sarauca degunteli. — Kas tur liels…

— Pieklusti! — Svetlana, kura vairāk par visām meitenēm sapņoja par Maskavu, viņu apsauca.

Sagumusi un nelaimīga meistare Liepa ar kleitu rokās otrā dienā iegāja direktores kabinetā.

— Apskrēju visus komisijas veikalus, tieši tādas drānas nav. Ir līdzīga, bet es bez tās dāmas ziņas neuzdrīkstējos pirkt. Nu būs lielas nepatikšanas.

— Atvainosimies, piedāvāsim atmaksāt vērtību.

— Viņa ar to neapmierināsies, kā nekā liela vīra sieva.

— Mīļo Kristīn, jūs mums esat tūkstoškārt vērtīgāka par šādām dāmītēm. Neuz­traucieties, gan nokārtosim.

— Vai man varēja ienākt prātā, ka audzēkne, bez piecām minūtēm diplomēta šuvēja, pieļaus tik rupju kļūdu? Pirmo reizi manā mūžā tāds brāķis. No kauna visu nakti ne acu nespēju aizvērt.

Direktore nomierināja veco meistari un aizsūtīja uz mājām, tad, smagi nopū­tusies, pacēla klausuli.

Kristīne Liepa un otrās grupas meitenes nekad neuzzināja, kā viņa nokārtojusi šo lietu. Arī labi situētā dāma skolā vairs nekad netika manīta.

Kādu nedēļu Dēzija staigāja nerunīga, tāda kā nomākta, tad vispār pārstāja nākt uz skolu.

— Vai viņa patiešām tik smagi pārdzīvo to gadījumu ar kleitu?

— Muļķības, tas nepavisam neizskatās pēc Dēzijas.

— Kādēļ tad viņa nenāk uz skolu?

— Jāiet apraudzīt. Elita, tas ir tavs pienākums.

Elita bez īpašas sajūsmas bija ar mieru.

— Klausieties pārāko jaunumu! — viņa nākamajā rītā pavēstīja.

— Nu, kas? Nevelc garumā!

— Dēzija precas!

— Es ir beigta! Klāj vaļā!

— Kā norunāts, aizbraucu uz Imantu. Dēzija pati atver durvis. Mugurā zīda rī­takleita ar krāsainiem papagaiļiem, gara līdz zemei. Uz galda kristāla vāzē pasakainas rozes. «Cienājies!» Šī man pasniedz importa šokolādes konfekšu kārbu, tādu es redzēju pirmoreiz. «Man jau līdz kaklam,» šī saka. — «Kādēļ nenāc skolā?» es šai prasu. — «Tādēļ, ka man riebjas.» Es, protams, mēma. Un tad Dēzija izšāva kā no ložmetēja: «Ejiet jūs visas bekot! Es precos!»

— Ar ko tad?

— Šis esot universālveikala direktors kaut kur provincē. Pašam sava automašīna un divstāvu māja.

— Droši vien baigais vecītis ar pliku pakausi un apaļu vēderiņu, — Dace iesmējās.

— Dēzija teica, ka esot pāri trīsdesmit, tīri jestrs, modīgi ģērbjoties un jautrs pēc dabas.