ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Svetlana bija apmierināta par laukos pavadīto laiku. Nopelnītā summa bija lielā­ka, nekā cerēts. Pēdējo mācību gadu viņa varēja aizvadīt bez rūpēm.

Tajā pašā laikā, kad Svetlana kopa teļus, bet Daumants sporta nometnē atguva zaudēto formu, skolas meiteņu ansamblis posās koncertceļojumam uz Sibīriju. Ilgi sprieda un strīdējās, kādas kleitas ņemt līdzi.

— Mums jau visas ar garām rokām — oranžās, rūtotās. Bet tur jūlijs, pats karstā­kais gadalaiks.

— Ko tu, tā taču Sibīrija!

— Kas par to? Vasaras tur siltākas nekā pie mums.

— Meitenes, ņemam un uzšujam puķainas katūna kleitas, garas līdz zemei, kup­las un ar mežģīnēm.

— Nav jau tādas drēbes!

— Parunāsim ar vecāko meistari. Gan jau viņa no kaut kurienes izburs.

Un vecākā meistare patiešām izbūra. Bāzes uzņēmuma māksliniece uzzīmēja modeli pēc visjaunākās modes. Meistare Liepa palīdzēja izgatavot piegrieztnes. Pašas šuva un dziedāja.

— Nu, kā mēs izskatāmies? — Saposušās meitenes nostājās stingras komisijas — direktores, koncertmeistares un diriģentes — priekšā.

— Intai padusēs velk.

— Es turēšu rokas gar sāniem, tad neredzēs.

— Skolas godu nedrīkst apkaunot. Vaina nav tik liela, — meistare Liepa notei­ca. — Paārdīsim, mazliet izlaidīsim, un būs kārtībā.

Tāds ceļojums nav joka lieta. Labi jāpārdomā, ko ņemt līdzi.

• — Es visu pierakstīju. Sanāca milzu kaudze: džinsi, džemperis ar garām rokām (vakari tur esot vēsi), parastā kleita, divas uzstāšanās kleitas, divi pāri kurpju, veļa, traks var palikt. Vienā koferī to nesalikt, — sūkstījās Inta.

— Uzsēdies virsū un piespied vāku ciešāk, tad saies.

— Es jau mēģināju, nekas nesanāk.

— Tad uzsēdini virsū savu mammu!

Meitenes, iedomājoties šo skatu, sāka skaļi smieties. Intas mamma tramvajā aiz­ņēma divas vietas.

— Līdzekli preLodiem neaizmirstiet! — direktore piekodināja. — Visādu knišļu un moskītu tur, ka biezs.

— Vai tad tiešām bez tevis neiztikt? — Naikovskis ņurdēja. — Varēji palikt mājās pieskatīt Rolandiņu.

— Lai meitene brauc, lai apskata pasauli, — māte šoreiz bija Baibas pusē. — Gan paši tiksim galā.

— Mājās atkal būs nekārtība…

— Šinī brīdī es nožēloju, ka man nav tādas balss kā tev, — Dace, draudzeni iz­vadīdama, noteica. — Jūs, laimīgās, redzēsiet Sibīriju.

— Es tev rakstīšu.

— Katru dienu pa vēstulei, meitenes. Apsolāt?

* * *

No Baibas vēstulēm Dacei:

«Rakstu lidmašīnā. Mans pirmais lidojums. Milzīgais lidaparāts kā uz slēpēm slid virs saulē vizuļojošās mākoņu segas kā pa pūkainu sniegu. Ārā temperatūra mīnus 45grādi, lidojuma augstums 9 kilometri. Šausmas, vai ne? Pat bail domāt!»

«Tomskas apgabals ir piecas reizes lielāks par mūsu Latviju, bet iedzīvotāju trīsdesmit reizes mazāk, vai tu vari to aptvert? Koncertējam kopā ar Gomeļas vokāli instrumentālo ansambli un ritma grupu. Visi studenti. Dziedājām mazā mežstrādnieku ciematā «Ļesnoje». Mājas kā Brīvdabas muzejā: koku guļbūves ar maziem lodziņiem, apmales skaisti izcakotas kā mežģīnes. Kā tādus ar zāģi var izzāģēt? Arī trotuāri no dēļiem. Cilvēki te arī kā no koka izcirsti — parupji, bet labsirdīgi.

Kādā ciematā koncerta laikā ievērojām, pašā priekšā sēd padzīvojusi sieviete un slauka asaras. Mēs jau bijām sakāpuši autobusā, kad viņa pieskrien ar lielu piena kannu rokās un saka skaidrā latviešu valodā: — Dzeriet, bērni, tikko slaukts. Cita man nekā nav, ar ko jūs pacienāt. Paldies par dziesmām. Vēl ilgi jūs pie­minēšu. Es te vienīgā latviete palikusi. Arī bērni jau izauguši, aizklīduši pa pasauli, nav, ar ko mātes valodā parunāt. Atbrauciet vēl kādu reizīti.»

«Esam pašā pasaules malā. Tālāk nav ne dzelzceļa, pat ne zemes ceļu, tikai taiga, tundra un purvi divus tūkstošus kilometru līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam.

Ir brīži, kad gribas apturēt laiku. Šodien aizgājām uz bērzu birzi. Bērziem kājās baltas zeķes ar maziem melniem lāsumiņiem. Lapas kā zelta monētas trīsuļo vējā, bet debesis spilgti zilas. Stāvējām kā apburtas. Bet sēnes, cik te sēņu! Gan apšu be- ciņas,gan bērzu bekas, gan baravikas. Inta novilka džemperi, sasējām piedurknes, salasījām pilnu ar sēnēm. Vakarā sacepām. Dievu ēdiens, mēli varēja norīt. Saēdā- mies līdz ausīm.»

«Ja tu zinātu, Dacīt, kas vakar notika par traci. Inga un Inta sadomāja pa­staigāties pa taigu. Romantikas sagribējās. Jāsāk mēģinājums, viņu nav. Ko nu? Trupas vadība apskaitusies. Gaidām stundu — nav. Tad Līga pateica, ka šīs esot aizgājušas uz taigu pēc ciedru čiekuriem. Koncertmeistare tūlīt ziņoja uz mež­saimniecības kantori. Ar taigu joki mazi, cilvēks tajā var pazust kā adata siena kaudzē. Lāču un vilku, ainu un briežu tur esot kā biezs. Bet briesmīgākais nav zvēri, bet vientulība. Vakars arī klāt. Ātri vien noorganizēja glābšanas brigādes ar lāpām rokās. Tie ik pa brīdim šāva gaisā. Ap pusnakti puiši un mūsu ceļotājas laimīgi atgriezās. Izrādījās, viņas totāli apmaldījušās.»

«Mēs visas esam sajūsmā par Gomeļas ansambļa puišiem. Man šķiet, ka In- tiņa viena puiša dēļ pazaudējusi gan sirdi, gan galvu. Pa vakariem abi, rociņās saķērušies, klaiņā apkārt un kaut ko dudina. Puiši patiešām labi, ar mūsējiem ne salīdzināt (ja nu vienīgi ar tavu Pēteri!). Šie mums pievērš lielu uzmanību. Ritma grupas meitenes par to sabozušās. Cirks, vairāk nekas!

Šīs trīs nedēļas pagājušas kā sapnī. Kad atbraucām, vēl bija vasara, bet tagad vējš no Arktikas atnesa aukstumu, naktīs temperatūra zem nulles un mēs neganti salstam. Neko darīt — Sibīrija. Pie mums daba tāda kā sakoptāka, vairāk jūtams cilvēku roku darbs. Bet šeit, Sibīrijā, viss mežonīgs, pirmatnējs.

Jāatzīstas, ka esmu salīgojusies pēc mājām, pēc mammas, Rolandiņa, Tevis un arī pēc Daumanta (to tu viņam nesaki, lūdzu!). Uz satikšanos Rīgā!»

Basketbola treneris staigāja apkārt sadrūmis un nerunīgs. Un ne bez iemesla. Skolas un viņa personiskais gods bija apdraudēts. Šovasar mācības beidza pašas labā­kās spēlētājas. Komanda bija palikusi bez centra uzbrucējas un aizsarga. Kamēr satre­nēs jaunās, paies laiks, un vēl jau nemaz nevar zināt, vai kāda spēlētāja atradīsies. Uz šuvēju skolu, kā par spīti, nāca tikai normāla auguma meitenes, garās nezin kāpēc izvēlējās vīrišķīgākas profesijas. Jau kuro gadu viņu komandai bija pirmā vieta rajonā, pirmā arī starp profesionāli tehniskajām skolām. Bet nu laikam tā būs pagātne. Svet­lanu viņš bija pavisam piemirsis.

— Cītīgi trenējies? — skolotāja Ziediņa pirmajā fizkultūras stundā apvaicājās.

Svetlana klusēdama pamāja ar galvu.

— Tad ejam pie Krūma, viņš pašreiz organizē jauno komandu.

— Nu, iemet soda metienu!

Svetlana paņēma bumbu, nostājās uz līnijas un ielidināja grozā.

— Vēlreiz!

— Lūdzu! — Svetlanai tas nesagādāja ne mazākās grūtības.

— Tālo!

Svetlana atkāpās līdz centram. Bumba padancoja pa stīpu un ievēlās grozā.

— Pa pirmo!

— Vai es neteicu! — Ziediņa apmierināti smaidīja.

— Kur man bija acis, ka es šito meiteni nepamanīju agrāk? — Krūms sev pār­meta. — Nāksies krietni pasvīst. Vai pietiks spēka un izturības?

— Nezinu, — Svetlana pa paradumam paraustīja plecus.

Ar Ziediņas palīdzību komanda pāris nedēļu laikā bija sakomplektēta.