ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Jā, es arī ievēroju, — fizkultūras skolotāja Līvija Ziediņa piekrita.

Ziediņu labās, atsaucīgās sirds un jautrās dabas dēļ mīlēja visa skola. Sī mīlestība pārgāja no izlaiduma uz izlaidumu. Jau divdesmit gadus viņa pirmā ievēroja meite­nes, kurām ir sportista dotības, vienas pierunāja nodarboties ar mākslas vingrošanu, citas — ar volejbolu, basketbolu vai vieglatlētiku.

— Nebūtu Sveta tik briesmīgi stīva un neveikla. Nu labi, es parunāšu ar basket­bolistu treneri.

— Paldies, mīļā— Liepa cerīgi paskatījās Ziediņā. — Meitēns katrā ziņā jāizrauj no apātijas.

Treneri Žani Krūmu Ziediņa satika sporta zālē.

— Apsveicam ar pirmo vietu rajonā!

— Paldies! Centāmies, centāmies! Visi cīnījās lieliski.

— Man priekš tevis viena meitene, laba, uzcītīga, kā radīta basketbolam.

— Augums?

— Turpat divi metri.

— Oho! Kur viņa ir? Dod šurp!

— Pasēdi kaktiņā un pavēro! Mums tūlīt sāksies nodarbības.

Svetlana, kā parasts, soļoja pirmā. Slaidās kājas pašas no sevis spēra garākus soļus, un meitene atrāvās no pārējiem.

— Tagad iesildīšanās. Veikli ņemam bumbas un metam grozā. Sāc, Dace!

Krūms vēroja Svetlanu. Pirmo reizi garām, otro tāpat. Tikai trešajā reizē bumba

itin kā negribīgi ievēlās grozā. Skrējiens arī pasmags.

— Nu, kā? — Ziediņa pēc stundas apjautājās.

— Augums būtu piemērots, bet veiklības maz.

— To var iegūt ar treniņiem. Atceries slaveno Uļjanu Semjonovu? Sākumā viņa tāpat bija neveikla.

— Šaubos, vai šai meitenei būs tik stipra griba un neatlaidība kā Uļjanai.

— Būs, — fizkultūras skolotāja pārliecināti atbildēja. — Svēta, lūdzu, panāc šurp. Treneris domā, ka no tevis varētu iznākt laba basketboliste, ja vien tu pati pacenstos.

Meitene neticīgi paskatījās Krūmā un paraustīja plecus.

— Pa vasaru vajadzēs katru dienu cītīgi trenēties. Ieskaitīšu tevi sportistu nometnē.

— Nekas nesanāks.

— Kādēļ?

— Man pa brīvlaiku jāiet peļņā.

— Tad jau nekā. — Treneris vīlies paskatījās uz skolotāju.

— Tu varētu trenēties patstāvīgi, — Ziediņa neatlaidās.

— Nezinu, — Svetlana atkal paraustīja plecus.

— Es tev sastādīšu treniņa plānu, — treneris bez īpaša entuziasma apsolīja. Būtu tā meitene pirmajā kursā, tad vēl varētu papūlēties, bet nu jau otrais iet uz beigām.

Kopmītnē, gultā atlaidusies, Svetlana visu mierīgi un pamatīgi apsvēra. Basket­bols — vienīgais, kur viņas lielais augums un garās kājas ir priekšrocība, nevis trū­kums. Ja tā labi padomā, tad TTT basketbolistes Skaidrīte Smildziņa-Budovska un Uļjana Semjonova kļuva slavenas un apceļoja visu pasauli galvenokārt sava lielā au­guma dēļ. Kādēļ viņa nevar vismaz pamēģināt? Un ja nu izdodas? Parīze, Roma, Amerika, Japāna… Svetlanai aizrāvās elpa, iedomājoties, kāda spīdoša nākotne viņu tādā gadījumā gaida. Tagad par viņu mīl pazoboties, bet tad apbrīnotu, dāvinātu ziedus kā slavenai aktrisei.

Visu jauno, arī mācības, meitene aptvēra lēnām, bet ar grūtībām galvā iedzītais tur nostiprinājās pamatīgi un uz ilgu palikšanu.

— Mūsu Svēta ir kā smagsvara lokomotīve, — meitenes smējās. — Tā lēni uzņem gaitu, bet pēc tam ar apbrīnojamu neatlaidību velk savu sastāvu uz priekšu.

* * *

Otrā kursa prakses laiks tuvojās beigām. Meitenes nobeidza iesāktos pasūtījuma darbus. Pēc dažām dienām sāksies ilgotais brīvlaiks.

— Kur tu dosies? — Dēzija apvaicājās Svetlanai.

— Uz savu kādreizējo bērnunamu.

— Brauc pie mums uz kolhozu. Mamma raksta, ka viņas pāriniece saslimusi un neesot, kas kopj te|us.

Svetlana izbrīnījusies paskatījās uz Dēziju. Vai viņa to nopietni?

— Nopelnīsi krietnu rubli, — Dēzija kārdināja. — Kolhozs bagāts, pirmais rajonā. Dzīvot varēsi pie mums. Senči ciematā uzcēla modernu divstāvu māju ar somu pirti.

Dēzija noklusēja nelielu sīkumu — māte rakstīja, ka viņa brīvlaikā rēķinās ar sa­vas jaunākās meitas palīdzību. Bet Dēzija kopt teliņus nejuta ne mazākā aicinājuma. Lai cik rūpīgi māte mazgājās, no viņas vienmēr vējoja kūts smaka. Paldies par kūkām, Dēzija to nevēlējās. Šis aromāts viņai uzsita nelabumu.

— Man jāpārdomā, — Svetlana atbildēja.

— Nu, ko tu izlēmi? — Dēzija otrā dienā apjautājās.

— Es tā nevaru uz dullo. Vispirms jāapskatās.

— Nekas nav vienkāršāks. Rītvakar tētis atbrauks man pakaļ. Paņem līdzi visu, kas tev nepieciešams, un atkāp pie manis.

«Kādēļ neaizbraukt?» Svetlana izlēma. «Bērnunams nekur nepazudīs.»

Dēzija visžēlīgi atvēlēja Svetlanai priekšējo vietu blakus tēvam, bet pati iekārtojās aizmugurē nosnausties.

Svetlana platām acīm vēroja nepazīstamo ceļu. Aiz Kalsnavas šoseja sāka līkumot no pakalna uz pakalnu. Kāda augstāka kalna galā Dēzijas tēvs nobremzēja un izkāpa no mašīnas.

— No šejienes redzams Gaiziņš, lūk, tur, tas mežiem apaugušais.

Svetlanai aizrāvās elpa no plašuma visapkārt. Dzelteni labības tīrumi, smaragdza­ļas pļavas ar siena zārdiem, ganības ar brūniem lopu bariem, ezeri un meži, meži, jo tālāk, jo zilganāki un gaisīgāki. Sarkana saules ripa pamazām slīdēja aiz koku galot­nēm. Rieta pusē debesis dega vienās ugunīs.

— Cik reižuJku-aucu pa šo ceļu, tik pieturu un nopriecājos par jauko ainavu, — Dēzijas tēvs teica. — Rīt būs vējaina diena. Kaut tikai nelītu. Sākam pļaut rudzus.

— Braucam, — Dēzija mudināja. — Mamma gaida.

Ciemats, kurā Dēzija bija uzaugusi un gājusi skolā, drīz kļuva redzams kā uz del­nas. Viena paugura virsotnē spīguļoja kluba ugunis, otra — daudzdzīvokļu māju gaišie logi. Pašā ciemata vidū jauncelta tirdzniecības centra stiklotās sienas atspīguļoja pēdējo rieta blāzmu.

— Nedomā, ka pie mums ir kaut kāda baigā nomale. Te ir gan universālveikals, gan ēdnīca, restorāns ar deju zāli, aptieka, grāmatnīca un pat modes ateljē, jā, jā, nemaz nebrīnies, — Dēzija palepojās.

Kraujas upītes ielokā rindojās baltas vienģimeņu ēkas ar sarkaniem dakstiņu jumtiem. Dēzijas mamma, pie vārtiņiem pretī panākusies, sagaidīja atbraucējus.

— Nu tikai veicīgi pie galda, — viņa, nomutējusi abas meitenes, teica. — Un pirts arī jau karsta.

— Kā tas var būt? — Svetlana šausminājās, vērodama, kā termometrs kāpj pāri simtam. — Olas vārās pie simts grādiem, bet cilvēks?

Sausais karstums kveldēja acu gļotādas un krūšu galus.

— Mēs reiz sadzinām pāri simt trīsdesmit. Tētis teica, ka tas gan neesot veselī­gi, — Dēzija smējās. — Bet tagad skriešus uz upīti.

Pirmajā brīdī ūdens šķita ledaini auksts, bet pēc pāris mirkļiem bija tik labi, ka negribējās līst ārā.

Trīs reizes meitenes karsējās un peldējās upītē. Nogurums pazuda kā ar roku atņemts. Augums bija tik viegls, ka Svetlanai šķita — atliek vienīgi pacelt rokas uz augšu kā spārnus — un viņa līdzīgi putnam spēs uzlidot debesīs. Lina palagi tīkami vēsi kļāvās pie sakarsušā ķermeņa. Pa atvērto logu varēja dzirdēt upītes čalošanu. Dziļo klusumu netraucēja ne tramvaju dārdoņa, ne automašīnu švīkstoņa un mopēdu skaļie tarkšķi.

«Ja man būtu tādi vecāki, es viņiem katru vēlēšanos no acīm nolasītu. Pirmā pieceltos un pēdējā apgultos,» Svetlana, miegā laizdamās, nodomāja.

— Tu zini, ko ārsts teica? Mana nervu sistēma esot traumēta, un tādēļ es veselu mēnesi nekā nedrīkstu strādāt, pat grāmatas lasīt ne, — Dēzija otrā rītā pie brokastu galda pavēstīja.