ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Atļauj piecas minūtes apspriesties, — Arnis viņu pārtrauca.

— To var. — Edžus izgāja koridorā uzpīpēt.

— Veči, norunāsim, ko katrs darīs. Citādi, ja visi lēkāsim kā uz ecēšām, nekas nesanāks.

— Atradies komandieris!

— Man, vecīt, ir pieredze. Tris filmas aiz muguras.

— Tad jau gan!

— Tu, par provi, novelc kurpi un bungā ar to pa solu. Es izlikšos, ka spēlēju ģitā­ru. Baiba tēlos Bonney M primadonnu, gorīs vēderu un dziedās, pārējie dejos, lēks pāri soliem, spēlēs kārtis un tamlīdzīgi. Skaidrs? Varam sākt! — Arnis, durvis pavēris,

sauca.

Iedegās prožektori. Lai nu ko, bet to, kas ikdienā notiek klasē, zēni un meitenes prata parādīt.

— Labi, labi! — Edžus kliedza. — Baiba un Arni — priekšplānā!

— Kas ar tevi noticis, vēdergraizes vai zobu sāpes? Pasmaidi! — Arnis čukstēja. Saķēris meiteni aiz rokas, viņš sāka to kratīt un raustīt. Baibai nezin kādēļ gribējās raudāt.

— Kas man te meklējams? — Svetlana, šaurajā solā iespiedusies, klusēdama vēroja jampadraci. — Lai viņi ērmojas, ja patīk, bet es…

Viņai neviens nepievērsa uzmanību.

Vairākas nedēļas pēc kinomēģinājuma Dēzija atradās pacilātā noskaņojumā. Viņa bija cieši pārliecināta, ka tieši viņu pats galvenais režisors pamanīs un izraudzīs galvenai lomai. Nevienai meitenei nebija tik viļņainu, dabiski blondu matu un tāda auguma…

Pamazām sajūsma noplaka.

— Nav? — viņa laiku pa laikam apjautājās Baibai.

— Kas nav?

— Uzaicinājuma filmēties, stulbā.

— Nav. — Baiba vienaldzīgi paraustīja plecus.

— Man arī ne.

Aploksni ar kinostudijas nosaukumu no vēstuļu kastītes izņēma pats Naikovskis. Viņš ilgi to grozīja rokās, gribēja plēst vaļā, bet tad nolika uz Baibas galdiņa.

— Kas skuķim meklējams kinostudijā? — viņš apjautājās. Māte nekā nezināja.

Izsalkusi un nogurusi Baiba steidzās mājās. Reto gājēju soļi dobji skanēja pa tro­tuāru. Pa priekšu, apkaltos papēžus piecirzdams, raiti soļoja plecīgs virsnieks. Viņam garām, smailos papēdīšus klikstinādamas, kā dejot aizdejoja divas jaunietes.

Katram savs soļu ritms, tāpat kā katram savs rokraksts un seja. Un katram sava dzīve. Meitene sabāza salstošās rokas mēteļa kabatās. Kailajos koku zaros šūpojās pilns mēness. Baibā skanēja un vibrēja nupat dziedātās dziesmas.

— Kur tik vēlu? — Naikovskis īgni noprasīja. — Kavalieri zvana vienā zvanīšanā, nedod kaimiņiem miera.

— Mēģinājumi ieilga.

— Tu man pielūko!

— Tev uz galda vēstule, — māte teica. — No kinostudijas.

Pirms mēneša notikušās kinoproves šķita jau tāla pagātne. Baiba tās jau bija aiz­mirsusi. Darbs skolā un mājās bija pāri galvai, nepietika laika miegam. No rīta acis nevērās vaļā, itin kā būtu ar līmi aizlīmētas. Un nu negaidot šī vēstule.

«Uzaicinām Jūs kinostudijā uz pārrunām 20. februārī pulksten 17.00. Režisors V. Melnalksnis.»

— Tev gan šovakar piekrišana, — kaimiņiene, paaicinājusi meiteni pie telefona, piezīmēja.

— Tu, Baiba? — Arnis kliedza klausulē tā, ka līdzās stāvošie varēja dzirdēt katru vārdu. — Čau! Apsveicu! Tu esi apstiprināta vienai no galvenajām lomām. Es arī. Šancēsim kopā. Baigi forši, vai ne? Divdesmitajā piecos? Man arī. Satiksimies pie caurlaides. Visu gaišu!

Baibai šķita, ka sirds sadalījusies gabaliņos un nu pukst visā ķermenī — kaklā, pirkstu galos, deniņos.

Māte vērīgi nopētīja piesarkušo meitu. Nedod dievs, būs atkal iemīlējusies. Baiba pasniedza kinostudijas vēstuli. Brīdi valdīja klusums.

Naikovskis, mīkstajā krēslā atgāzies, kājas uz ķeblīša saslējis, domīgi berzēja zodu.

— Bet kā tad ar skolu? — māte apjautājās.

Baiba parausJjja plecus.

— Lai papūlas ģimenes labā. Runā, ka par filmēšanos maksājot baltu naudu, — Naikovskis izlēma Baibas vietā. — Varēsim nobeigt garāžas būvi.

Dēzija nākamajā dienā staigāja sapūtusies un ļauna. Viņai bija piešķirta pavisam neliela lomiņa bez teksta.

— Ko viņi tajā Baibā atraduši? Bizes? Es arī varu nopirkt un piekārt sev neilona bizes, vēl resnākas nekā Baibai.

Svetlana arī bija saņēmusi uzaicinājumu ierasties kinostudijā.

— Es neiešu, — viņa cieti noteica.

Pats Vilnis Melnalksnis atskrēja uz skolu pierunāt Svetlanu.

— Saprotiet, man ir kolosāla iecere. Trauslā, maigā Baiba un viņai blakus visur jūs, mierīga un varena kā… kā… Buda. Baiba iet uz satikšanos, jūs līdzi, Baiba uz dejām, jūs arī. Huligāni uz ielas uzmācas Baibai, jūs viņiem pa purnu.

— Es negribu kauties, — Svetlana stūrgalvīgi atkārtoja. — Negribu, ka par mani visi smejas.

— Ja ne — ne, — Melnalksnis beidzot apskaitās. — Nedomājiet, ka esat vienīgā tāda meitene pasaulē. Atradīšu citu.

* * *

— Velns parāvis! Kā tu skūpsties? Tā bučo mammu, bet ne iemīļoto, — režisors Vilnis Melnalksnis rājās. — Vai tiešām tu vēl nekad neesi pa īstam skūpstījusies?

Baibas lielās acis pieplūda asarām.

— Es nevaru, man kauns, kad visi skatās.

— Ir nu gan man salasījies bērnudārzs. Tas taču ir ķīnītis, māksla, saproti tu, muļķīt! Daiga, parādi viņai, kā jāskūpstās! — Daiga bez mazākās kautrēšanās aplika partnerim rokas ap kaklu.

— Lūk, tā, ciešāk! Mēģinām!

Partneris, puisis no Tautas kinoaktieru studijas, ar lūpām piekļāvās Baibas mutei. Baiba viņu atgrūda.

— Es nevaru! Man riebjas!

— Desmit minūšu pārtraukums!

Melnalksnis, operators un palīgi sanāca kopā.

— Pats sev par nelaimi izvēlējos šito svētuli. Ģīmis — točno kā scenārijā iecerēts. Ko darīsim?

— Klasē un vispār starp skolniekiem viņa darbojas tīri pieņemami, — operators piezīmēja.

— Bet, kolīdz kaut kas intīmāks, tā pagalam. Mirkšķina savas blisenes un šņau­kājas.

— Nem vidējos plānus un no muguras puses.

— Jau tā jaunieši ņirgājas par mūsu filmām, esot sadomātas, dzīvē tā nemaz neesot un tā tālāk. Nu labi, pirmo reizi viņa to puisi atgrūdis, to var ņemt tuvplānā, tas iznāks labi. Bet ko tālāk? Vēlāk viņa to taču iemīl un pat guļ ar viņu. Bet šitā svētu­le neparko nebūs ar mieru, saderam?

Uz nākamo filmēšanos Baiba neieradās. Melnalksnis eksplodēja.

— Ņem mašīnu un rauj to skuķi vai no elles ārā! — viņš pavēlēja savam asisten­tam. — iVIēs pa to laiku samēģināsim.

Baibas nebija ne skolā, ne mājās. Paslēpusies Daces istabā, viņa klusi raudāja.

— Kā tas tips, viņu sauc Ivars, man tuvojas, es sastingstu kā ledū sasalusi. Viņš iezīžas manās lūpās kā dēle un kož līdz asinīm. Un grābstās ap krūtīm. Pēc tam es jū­tos kā ar samazgām aplieta.

— Pasaki režisoram, kas par lietu.

— Režisors ar viņa spēli ir apmierināts.

— Un tev patiešām nemaz negribas kļūt par aktrisi un redzēt sevi uz ekrāna? Daudzas meitenes no mūsu skolas tevi apskauž.

— Tu saproti, es nespēju izlikties, es nespēju notēlot mīlestību.

— Tad raksti uz kinostudiju, ka tu atsakies no savas lomas. Nav ko sevi mocīt un viņus lieki mānīt.

— Viņi būs briesmīgi dusmīgi. Un patēvs arī.

— Labāk tagad nekā vēlāk.

— Palīdzi man sacerēt to vēstuli, jā? — Baiba pasmaidīja.

— Taisni nezinu, ko lai iesāk ar Svetu, — meistare žēlojās. — Meitene ieņēmusi galvā, ka esot netalantīga, neglīta, nelaimīga un sazin kas vēl. Pērngad aizrāvās ar iz­šūšanu, bet nu arī to pametusi.