ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Es to novietotu kādā laulību pilī kā ticīgie baznīcās altārgleznas. Un apkārt saliktu daudz degošu sveču.

— Jaunie cilvēki, muzeju pēc piecām minūtēm slēdz, — zāles uzraudze abus at­sauca īstenībā.

— Kā māksliniece spējusi tik daudz padarīt? — Baiba no tiesas brīnījās.

— Aiz katra gobelēna sūrs, neatlaidīgs darbs, māksliniece stāstīja atklāšanas die­nā, — uzraudze, padzīvojusi sieviete, paskaidroja. — Vispirms uz papīra uzskicēta iecere. Tad dziju mazgāšana, krāsošana, žāvēšana, tīšana un aušana, aušana… Katru dienu pa astoņām desmit stundām. Nolīkst mugura, nogurst rokas. Dienā var noaust divus trīs centimetrus. Divi gobelēni gadā, vairāk nav cilvēka spēkos. Izstāde ir svētki gan skatītājiem, gan pašai māksliniecei. Bet nu gan aizrunājāmies. Visi jau aizgājuši.

Sals knieba degunā un ausis. Normāli cilvēki tādā laikā slēpjas mājā, siltumā. Bet Baibai un Daumantam negribējās šķirties.

— Žēl…

— Kas žēl? — Daumants apvaicājās.

— Ka pasaka beigusies.

— Tā nav vēl beigusies, tā turpinās. Iedomājies, ka pašreiz nav divdesmitais gad­simts, bet, teiksim, sešpadsmitais. Ir jau pavēls, ielas tumšas un klusas. Noslēpjamies, nāk naktssardze, un mums nav līdzi luktura. — Daumants ievilka meiteni kādā pa­galmā.

— Kādēļ tad naktssardze? — Baiba brīnījās.

— Ar āvām apbruņoti vīri toreiz staigāja pa šaurajām pilsētas ieliņām un raudzījās, lai viss būtu kārtībā. Un katram vēlīnam gājējam vajadzēja nest līdzi savu gaismekli.

Pulksteņi bija vienīgi baznīcu torņos, tādēļ naktssargu pienākumos ietilpa katru stundu nodziedāt savu dziesmu.

Mazajā Pils ielā prožektori izgaismoja trīs senus namiņus stāviem dakstiņu jumtiem un sīkrūšu lodziņiem. Vienā vēl spīdēja gaisma.

— Esam klāt. — Daumants apņēmīgi vēra smagās ozola durvis.

— Nenormālais! Ja nu mūs notur par zagļiem?

Viņi atradās plašā, krēslainā priekšnamā. Gar sienām stāvēja plati soli. Telpas aizmugurē varēja redzēt milzīgu skursteni ar tajā iekārtu nokvēpušu katlu.

— Ko jūs te meklējat? — Abu priekšā nostājās lakatā ietinusies paveca sieviete.

— Mēs pašreiz ceļojam pa pagātni un ienācām apskatīties.

— Tad jūs esat nokļuvuši īstajā vietā. Šie ir paši senākie Rīgas dzīvojamie nami, iesaukti par «Trīs brāļiem». Vecākajam brālim ir solīds vecums — ap piecsimt gadu, pārējie par simt gadiem jaunāki.

— Tajos laikos šajos namos ^roši vien dzīvoja tādi paši jaunieši kā mēs. Intere­santi, kā viņi pavadīja garos ziemas vakarus? — Baiba painteresējās.

— Televizoru, protams, neskatījās un uz kino arī negāja. Ar roku rakstītās grā­matas bija dārgas, tās glabājās klosteros, vērtīgākās ar ķēdēm piekaltas pie sienas, lai nenozagtu, tātad arī nekāda lasīšana neiznāca. Amatnieku mācekļi kopā ar meistaru kvēpekļa vai sveces gaismā kaut ko strādāja, šuva apģērbu, darināja apavus vai ro­taslietas. Saimniece, lūk, tur pie pavarda gatavoja vakariņas. Aukstā laikā šāds pavards bija vienīgais siltuma avots. Kad ēdiens bija gatavs, visi sasēdās ap lielo galdu. Pats meistars, noskaitījis vakara lūgšanu, ikvienam nodalīja viņa tiesu. Paēduši visi saklāja tepat uz soliem sev guļvietas un devās pie miera.

— Kā jūs visu tik labi zināt? — Baiba apjautājās.

— Man tāda profesija — pētīt seno Rīgu, gan to, kas ir redzama, bet sevišķi to, kas atrodas apakšzemē, — ejas, noliktavas, darbarīkus, traukus, rotaslietas.

— Paldies, mēs iesim.

— Uzbrauksim Pēterbaznīcas tornī. Es nekad neesmu redzējis Rīgu vakarā no augšas. Un tu?

— Es arī ne, — Baiba atzinās. — Skrējām!

— Nenormālie, — liftnieks rājās. — Augšā nosalsiet kā prusaki.

Mēness lēja spocīgu, zaļganu gaismu pār vecpilsētas nosnigušajiem jumtiem. Pāri Daugavai kā spīdošs, posmains kāpurs līda elektriskais vilciens. Pie apvāršņa blāz­moja Ķengaraga ugunis. Ledlauzis veda kuģu karavānu.

Tumšajās debesīs kā Edītes Vīgneres gobelēnā mirdzēja neskaitāmas zvaigznes.

— Skaties, tur Mazā Lāča astes galā Polārzvaigzne.

-Kur?

— Rau, tieši mana pirksta galā. — Daumants aplika roku ap Baibas pleciem.

— Zvaigzne nokrita.

— Veci ļaudis saka — cilvēks nomiris.

Biezā kažokā tērptais liftnieks ieklepojās. — Vai tad nebūs diezgan?

— Paldies, Daumant. Tas bija brīnišķīgi.

— Es tevi pavadīšu.

— Nevajag. Nav jau tālu.

— Tad līdz pirmdienai. Čau!

Kājas pašas Baibu nesa uz mājām, bet domās viņa vēl kavējās pie redzētā. Sagādāt cilvēkiem prieku, ar gleznām, gobelēniem, mūziku, dziesmām izraut viņus kaut uz brīdi no prozaiskās ikdienas, ievest mākslas pasaulē. Cik tas skaisti!

— Kur tu vazājies tik ilgi apkārt? Rolandiņam jādod vakariņas, jāliek gulēt, — patēvs jau pie durvīm uzkliedza. — Nu, ko tu blenz uz mani? Dari, ko liek!

Pirmdien lielajā starpbrīdī Daumants sagaidīja Baibu pie ēdamzāles durvīm.

— Vai kas noticis? — Baiba, ieskatījusies viņa sejā, satraucās.

— Skolotājs Kadiķis miris.

— Kad?

— Sestdienas vakarā ap astoņiem.

— Mēs tajā laikā bijām Pēterbaznicas tornī, atceries? Un viena zvaigznīte nokrita.

— Vakar pie mums atnāca krustmāte Milda. Stāstīja, ka viņš jau vairākas dienas . esot sūdzējies par nespēku. Viņa sacījusi, lai paguļ, lai atpūšas, bet Kadiķis tikai pie

rakstāmgalda. Sestdienas vakarā viņa aicinājusi uz virtuvi dzert tēju. «Tas darbs nu ir padarīts,» viņš priecīgi noteicis, «nu var ari atpūsties.» Noglaudījis ar roku biezo mapi, tad pēkšņi tā dīvaini sagumis uz priekšu. Viņa gan tūlīt izsaukusi reanimācijas mašīnu, bet bijis jau par vēlu.

— Varenas bēres, — kapsētas tantiņas, kuras uz bērēm nāca kā uz teātra izrādi, sprieda. — Laikam kāds liels vīrs miris, direktors vai aktieris.

— Skolotājs, — cita zināja pavēstīt.

— Āā! — Interese tā kā noplaka. — Tad tādēļ tik daudz jauniešu. Ar ko tad miris?

— Ar sirdsTMeku.

— Viegla nāve, lai katram tāda būtu.

Pavadītāji pulcējās pa izlaidumiem — jo senāks, jo grupiņa mazāka. — Žēl vecā skolotāja. — Ko lai dara, mums visiem tāds ceļš ejams. — Vai esat dzirdējuši, Ilze aizstāvējusi doktora disertāciju un kļuvusi par profesori. — Kas to būtu domājis no tādas vieglprātes. — Nesaki neko, galviņa viņai jau toreiz strādāja. — Bet Žanītis jau otro gadu atdusas smilšu kalniņā, tepat netālu.

Gadiem ilgi neredzējušies, viņi klusām apmainījās jaunākām ziņām par darbu, par bērniem.

Pēdējai audzināmai klasei šķiršanās sāpes bija visskaudrākās. Ciešā bariņā saspiedušies, viņi noraudājušies un tādi apjukuši stāvēja pie kapu kopiņas.

Pirmais atvadīties gāja Pēteris: — Visu labo, ko no jums, skolotāj, mantojām, es atdošu vēlāk saviem audzēkņiem. Ķēde nepārtrūks, jūs dzīvosiet tālāk savos au­dzēkņos un viņu audzēkņos.

— Kad gribēju mirt, jūs mani atgriezāt dzīvē. Paldies par to.

— Jūs teicāt, ka mīlestība ir skaistākais, kas cilvēkam piešķirts. Toreiz mēs to vēl nesapratām, bet tagad…

— Mēs bieži vien nebijām tādi, kādus jūs mūs gribējāt redzēt, piedodiet mums.

— Jūs mācījāt mūs būt ne tikai drošsirdīgiem, izturīgiem, neatlaidīgiem, bet arī maigiem un labiem, saudzēt citu jūtas.

Baltajā sniegā cita pēc citas gūlās sarkanas rozes.