ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Skapī karājās māsas jaunā izejamā kleita. Cik labi, ka viņām vienādi augumi. Šik- modern! Kleitai jau gabals nenokritīs. Naktī, kad māsa gulēs, viņa to pakārs atpakaļ.

Visas trīs meitenes bija norunājušas satikties pie Mežaparka universālveikala. Elita lepojās ar amerikāņu «firmas» džinsiem, Inai bija parasta puķaina trikotāžas kleitiņa.

Toms bridi vēroja «dāmas».

— Okey, very good\ Nu tik pie darba, pašiem viss jāsagatavo. Siera un šķiņķ- maizites uzgrauzdējiet rosterā, pārējās salieciet uz šķīvjiem. Es braucu pēc puišiem.

Viesi ātri vien satrieca Dēzijas un pārējo meiteņu ilūzijas par Amerikas paradīzi, kur nabadzīgai, bet skaistai meitenei atliek vienīgi pamirkšķināt skropstas, lai miljo­nāra dēls zaudētu galvu, kristu ceļos un kopā ar savu sirdi piedāvātu arī naudas maku.

Jāņa Ozola vecākiem piederēja neliela ferma. Lai izturētu lielo latifundiju konku­renci, visai ģimenei nācās strādāt no agra rīta līdz vēlam vakaram. Jānis sapņoja par studijām. Štatos augstskola maksājot bargu naudu. Vecākiem tas par dārgu, tādēļ Jānis noslēdzis līgumu ar kādu Kanādas firmu, brauks strādāt par mežcirtēju, gadu piepelnīsies — un tad jau manīs.

Džo māte bija grieķiete, tēvs puertorikānis. Viņš dzīvoja Ņujorkā, Hārlemā.

Džo cerēja izveidot savu ansambli, bet pagaidām katru nakti dziedāja un spēlēja Hārlemas restorānā «Pie baltām pelītēm». Neko darīt, mājās astoņi jaunāki brāļi un māsas, viņi abi ar tēvu vienīgie pelnītāji, ģimenei jāpalīdz. Džo paņēma no sienas ģitāru un mazliet aizsmakušā balsī sāka dziedāt skumju puertorikāņu dziesmu.

Pīters par sevi stāstīja nelabprāt. Tēvs — liela ķīmiska koncerna ģenerāldirektors. Dzīvo lepnā mājā Losandželosā jūras krastā. Ģimenei pieder vairākas automašīnas, jahta, personiskā lidmašīna. Vecākais brālis seko tēva paraugam, pēc gada būs inže­nieris ķīmiķis. Mājā par citu neko nerunā kā par naudas taisīšanu — akcijas, dividendes, algu iesaldēšana, cenu paaugstināšana, strādnieku atlaišana. Pirms gada Pīters pateicis, ka precēs krāsaino meiteni.

«Vai nu viņa, vai mēs! Izšķiries!» tēvs atbildējis.

Pīters izvēlējies Džinu. Abi dzīvojot Ņujorkā divistabu dzīvoklītī. Pīters ir kores­pondents kādā nelielā progresīvā laikrakstā, viņa sieva pārdevēja.

— Pēc Jāņa stāstījuma diezin kāda pārākā paradīze tā Amerika nav, — Ina teica, kad meitenes uz brīdi bija iegājušas blakusistabā sakārtoties.

— Man vislabāk patīk Pīters, — Dēzija, lūpas krāsodama, jūsmoja. — Ja viņš mani ņemtu, es nedomādama brauktu līdzi. Gan jau prastu iepatikties viņa bagātajiem večiem. Padomājiet tikai, kas tā būtu par dzīvi — šiki tērpi, automašīna, visa pasaule vaļā, brauc, kur gribi.

— Tu aizmirsi, ka Pīteram Štatos ir Džina, kura viņam dārgāka par greznību.

— Mani senči gan ir tikai vienkārši kolhoznieki, bet, ja es gribētu iet studēt, viņi mani apgādātu ar visu nepieciešamo. Un ne jau visiem tur jāstrādā par mežcirtē­jiem, — Dēzija iebilda.

Raimonda Paula melodiskās dziesmas mijās ar Jamaikas temperamentīgo ansam­bļu Bonney M un Eruption mūziku, skanēja ABBA, Smokie, Bi Bi Kings. Par skaņu ierakstiem Tomam nenācās kaunēties, tos viņš par bargu naudu dabūja no pazīs­tamiem čaļiem. Jānis, Džo un Pīters mācīja meitenēm pašas jaunākās dejas.

Grādīgo trauku līmenis krita, jautrība auga augumā.

— Ārprāts, jau pieci. Pie tevis, vecīt, bija okey. Bet nu mums jākāto uz viesnīcu. Pēc pāris stundām izlidojam uz Maskavu.

Toms pavēra durvis uz terasi. Sejā iesitās lietus. Grīļīgiem soļiem viņš devās uz garāžu un izbrauca mašīnu. Puiši sasēdās aizmugurē, Dēzija blakus Tomam. Elita un Ina palika piekopt telpas.

Lietus gāza aumaļām. Tīrītājs tikšķēdams ar saviem gumijas pirkstiem slaucīja priekšējos stiklus, bet nepaspēja. Brīžiem Toms tik tikko redzēja ceļu. Labi, ka ielas bija tukšas. Pilsēta vēl dusēja.

— Vai nevar ātrāk? Mēs kavējamies, — Jānis Ozols palūdza. Toms piedeva gāzi. Pie viesnīcas durvīm jau stāvēja ekskursantu autobuss. Puiši un meitenes krāva

tajā savus čemodānus.

— Paspējām pēdējā minūtē. Visu gaišu! Brauciet ciemos pie mums. Rakstīsim. Dēzija ar skaudību un skumjām noskatījās, kā viņi aizbrauc. Laimīgie, redzējuši tik daudzas zemes. Kolosāli!

Dēzija dzīvoja vienā no jaunajiem Imantas mikrorajoniem. Tuvojoties mājām, viņu sagrāba nemiers: ko teiks māsa, pamanījusi, ka nav jaunās kleitas. Mājās pārnā­kusi, viņa tūlīt izmazgās balzama traipu un iekārs tērpu skapī.

No izdzertā Tomam bija nelabi. Deniņos kala kā ar smagu veseri, acīs miglojās. Viņš iebrauca klusā, šaurā ieliņā un, apstādinājis mašīnu, izvēmās. Kļuva vieglāk. Pie ķēdes piesiets suns nikni rēja. Spuldzes gaisma apspīdēja slapjās koku lapas. Negaiss, pārskrējis pilsētai, ducināja kaut kur Jūrmalas pusē. Dēzija, ieritinājusies aizmugures §ēdeklī, saldi gulēja.

Toms iegrieza mašīnu platajā Dzirciema ielā. Vēl pāris minūšu — un viņš varēs doties atpakaļ uz mājām. Baigais nogurums. Refrižerators izauga ceļā liels kā kalns. Toms no visa spēka spieda bremzes, bet mašīna pa slapjo asfaltu slīdēja uz priekšu tieši melnajā sienā.

***

— Ģevuška, ti živa? [7]

Dēzija atvēra acis. Viņa gulēja uz muguras mitrā zālē. Kaut kas silts tecēja pār seju. Bārdains vīrietis, uz ceļiem notupies, slaucīja viņas acis.

— Kas noticis? Kur es esmu?

[1] — Paldies dievam, dzīva. Bet ar puisi ir slikti, (kr. vai.)

— Tom! — Dēzija iesaucās un piecēlās sēdus. Drausmīga sāpe izskrēja cauri vi­sam ķermenim. Meitene sāka skaļi raudāt.

Refrižeratora šoferis velti mēģināja apturēt nedaudzās mašīnas, kas brauca ga­ram. Neviena neapstājās. Izlamājies šoferis pārgāja pāri ielai un ar kāju izsita veikala skatloga stiklu. Iegaudojās sirēna. Pēc īsa brīža, zibspuldzei mirkšķinot, piebrauca milicijas dežūrmašīna.

— Ielaušanās ar iepriekšēju nodomu, — jauniņais leitnants, apskatījis sasisto st iklu, konstatēja. — Acīmredzot pietrūcis dzeramā. Uzpūt dvašu!

— Velns, kas tie par ļaudīm! Cilvēki mirst nost, bet neviens nesteidzas palīdzēt, — šoferis lamājās. Tikai tad milicis pamanīja aiz refrižeratora aizslēpušos saplacināto žiguli. Vēl pēc ceturtdaļstundas piebrauca ātrā palīdzība.

— Nu, kā? — refrižeratora šoferis painteresējās, kad abi cietušie jau bija novietoti mašīnā.

— Nekā nevar pateikt. Braucam. Uz traumatoloģisko.

— Blandās apkārt tādi piedzēruši pienapuikas, sitas paši un grūž vēl citus ne­laimē, — šoferis īgņājās, gaidīdams, kamēr autoinspektors sastāda avārijas aktu.

— Būtu mana teikšana, es šādus pļēgurus pie stūres sodītu tikpat stingri kā slep­kavas — iegrieztu gadiņus desmit labošanas darbos, lai pastrādā kaut kur taigā un padomā kārtīgi, pirms atkal sēdīsies piedzēries mašīnā, — autoinspektors viņam piekrita.

* * *

Elita atvēra acis un pirmajā brīdī neaptvēra, kur atrodas. Pa pievērto biezo aiz­skaru spraugu istabā lauzās saules stari. Ina, palagu uz galvas uzsegusi, gulēja viņai blakus. Pulkstenis uz naktsgaldiņa rādīja bez ceturkšņa divi.

— Pamatīgi norāvām, — Elita skaļi noteica.

— Cik mīksta gulta. — Ina šūpojās. — Toma senči dzīvo kolosāli, ne tā kā manē­jie uz laukiem divās mazās istabelēs, mazmājiņa ārā.