ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Viss skaidrs, — Toms saskaities nosauca pakaļ. — Bail no ģimenes skandāla.

— Vai tu ko teici? — Daumants panācās atpakaļ.

— Tinies veicīgāk prom ar savu sirdspuķīti, — Toms noņurdēja. — Skuķi mūsu skolā, paldies dievam, nav deficīta prece. Ei, Dēzij, panāc šurp! Ko velcies kā aizmi­gusi?

— Kā tu runā ar dāmu? — Dēzija apvainojās.

— Dāma atradusies! Saorganizē pāris šikāku meiteņu, un ierodieties šodien pie manis deviņpadsmitos nulle nulle. Būs pārākā sabiedrība, ārzemnieki. Tikai nevelc līdz to resno govi, nu, Svētu. Tad jau labāk Daci.

— Dace nenāks. Viņa tādiem kā tu šķauda virsū no piektā stāva.

Toms patiesi izbrīnījās: — Kādiem tad?

— Karjeristiem un aprēķinātājiem.

— Baigā ideāliste! Lai viņa ieskrienas!

Dēzija zināja, ko dara. Toms gan rādīja vienaldzīgu seju, bet kaut kur sirds dzi­ļumos viņam dzirdētais kremta. Daci skolā milēja viņas godīguma, izpalīdzības un sabiedriskās dabas dēļ. Un Tomam nebūt nebija vienalga, ko Dace par viņu domā.

«Vai tas kas slikts, ka aprēķinātājs?» viņš pats ar sevi domās sarunājās, soļodams pa kokiem apstādīto šauro Mežaparka ieliņu.

Pēc diviem gadiem viņš beigs skolu. Tēvocis, kuram Londonā liela drēbnieku darbnīca, apsolīja atsūtīt izsaukumu. Sešus mēnešus viņš papildinās savas zināšanas Anglijā, apskatīs pasauli. Tēvam slima sirds, viņš gatavojas iet pensijā. Toms stāsies viņa vietā, tas jau puslīdz sarunāts. Kāds te karjerisms?

Vārtiņi aizslēgti. Senči tātad prom, un gaiss ir tīrs. Virtuvē uz galda mammas rakstītā zīmīte: «Ēdamais ledusskapī. Būsim atpakaļ svētdienas vakarā. Esi prātīgs! Neaizmirsti noslēgt durvis.» Toms pasmaidīja, mammai viņš vienmēr vēl bija mazs zēns. Bet patiesībā — ja toreiz neizdotos to skuķi pielauzt, viņš tagad jau būtu papiņš. Labi, ka vecie nekā nezināja, citādi būtu baigais trādirīdis.

Toms apstaigāja māju. Visur valdīja tīrība un kārtība. Tas mātes un tantes Līnas nopelns. Plašajā viesistabā kamīns, lāčāda uz grīdas, dārgi tepiķi, īsti turku, tūlīt pēc kara tādus varējuši nopirkt par pieņemamu cenu. Bufetē izvietotie kristāla trauki meta saules zibšņus uz lielo vectēva ģīmetni. Večuks vestē, ar centimetru mēru pār plecu, caur brillēm skatījās uz mazdēlu un itin kā ironiski smīnēja. Pilnīgā nesaderībā ar grezno istabas iekārtu turpat blakus ģīmetnei stāvēja veca, noplukuši Zingera fir­mas kājminamā šujmašīna un uz tās nodilušās finiera virsmas smags, melns ar oglēm apsildāms gludeklis.

«Katrs uz kaut ko ir ķerts: cits liek kaktā svētbildi, tu savu tēvu,» māte reiz atļāvās paironizēt. «Kauns no cilvēkiem, tie par mums smejas.» Tēvam toreiz nobāla pat lūpas.

«Viss, kas mOTns pieder — šī māja, gleznas, mēbeles —, ir nopelnīts ar šo mašī­nu,» viņš lēnām, katru vārdu ar plaukstas sitienu pa galdu atdalīdams, atbildēja. «Tādam, kurš neciena namatēvu un viņa ģimeni, pie mums nav, ko meklēt.»

Puika būdams, Toms mīlēja klausīties vectēva stāstus par viņa mācekļa gaitām. Kopā ar savu tēvu viņi laukos klaiņājuši no mājas uz māju, šūdami pašaustas vadma­las bikses un svārkus. Biezā drēbe bijusi izturīga kā āda. Pagājuši vairāki gadi, kamēr loks sācies atkal no jauna.

Mīļākā luga viņam bija «Skroderdienas Silmačos». «Akurāt kā dzīvē,» vectēvs mēdza teikt. «Bija tāds Dūdars un Rūdis, Ābrams un Joske.»

— Jau māte mazu šūpulī Man sauc par skroderi, —

viņš labā gara stāvoklī dziedāja.

Pārcēlies uz Rīgu, Kārlis Sūna pamazām ticis pie turības. Arī abi drēbniekmeis- tara dēli — vecākais Jānis, Toma tēvs, un jaunākais Pēteris — gāja tēva pēdās.

Jānis Sūna lepojās ar savu profesiju. Ikviens uzvalks viņam bija mākslas darbs. Visi nevar būt Apolloni, vienam kumpis mugurā, citam vēderiņš priekšā. Labam meistaram jāredz, kur uzlikt polsterīti, kur pievilkt vai palaist vaļīgāk. Un skaties — pavisam cits cilvēks.

Jau kuro gadu fraku tīkotāji pie meistara Sūnas pierakstījās rindā, viņa slava bija pārskanējusi republikas robežas, paņēmis kārtējo ielūgumu uz kāda klienta koncertu, meistars ar interesi vēroja publiku.

«Šitam dziedonim manis šūta fraka. Neviens nepateiks, ka viņam viens plecs augstāks par otru.»

«Pianistam fraka piedurknēs vienās krunkās. Slikts meistars, kauns par tādu darbu.»

Visi bija izbrīnījušies, kad pavecais drēbniekmeistars apņēma par sievu jauniņo filoloģijas fakultātes absolventi Evu Grīvu.

«Kāda tur var būt mīlestība,» apkārtējās sievas baumoja. «Šī Sūnām var būt meitas vietā. Esot nozīmēta darbā tālā lauku skolā meža vidū par angļu valodas pa­sniedzēju un nu glābjoties ar precībām.»

«Es varu atļauties sievu ar augstāko izglītību,» meistars paskaidroja kaimiņienei, pašai lielākajai pļāpai. «Lai dzīvo mājās, spēlē klavieres un māca angļu valodu mūsu bērniem.»

Evai netrūka ne modernu vakarkleitu, ne lepnu kažoku un dārgu rotaslietu. Meis- lars mīlēja ar sievu reizēm pasēdēt lepnā restorānā, aiziet uz koncertu, kur biļetes varēja dabūt vienīgi ar pazīšanos. Viņam patika, ka vīrieši slepus vai atklāti apbrīnoja Evu. Mājas soli veica lādzīgā tante Līna, tēva māsīca. Pirmā pasaulē nāca meita Iveta, pēc pāris gadiem viņai sekoja Toms. Vairāk bērnu Sūnu ģimenē nebija ieplānots.

Starp vīru un sievu notika klusa cīņa par bērniem. Tēvs neiebilda, ka māte mācīja viņiem angļu valodu un klavierspēli.

«Pats vērtīgākais kapitāls cilvēkam ir izglītība,» sieva mēdza ik brīdi atgādināt.

«Amatam ir zelta pamats,» tēvs savukārt skandināja. «Tas uzturēs gan jūs, gan jūsu ģimenes.»

Iveta bija mātes meita. Izkritusi konkursā Konservatorijas teātra fakultātē, viņa aizgāja strādāt uz televīziju par nieka 70 rublīšiem mēnesī tikai tādēļ, ka viņai patika šis darbs, radošā atmosfēra, iespēja ik dienas satikties ar aktieriem, mūziķiem, rakst­niekiem, slavenībām.

«Ja es nepiesviestu katru mēnesi pa simtiņam, redzētu gan, kā viņa ar bērnu no tās «atmosfēras» pārtiktu,» Sūna piktojās.

Toms savukārt bija tēva dēls. Pēc astotās klases viņš pats nolēma iet uz profe­sionāli tehnisko skolu.

«Labāk par mani neviens tevi, protams, neapmācīs,» vecais Sūna sprieda, «bet mūsdienās nepieciešams diploms. Zināšanas arī noderēs. Un meistars Antons Krauklis ir goda vīrs ar zelta rokām. Beigsi skolu, aizrakstīšu brālim uz Angliju, lai izsauc tevi, tur varēsi papildināt aroda māku. Turpmākais būs tavās rokās.»

Nu šis brīdis vairs nebija aiz kalniem. Tālāk mācīties Toms negribēja. Un nebija jau ari nekāda aprēķina. Tēva privātprakse ienesa daudzkārt vairāk skanošā nekā in­ženiera diploms. Nē, viņš nemaz nedomāja mānīties, apkrāpt valsti. Tāpat kā tēvs, viņš šancēs pa mājām un maksās ienākuma nodokli, bet modes ateljē ņems tikai pusslodzi.

Ja to kāds dēvē par naudas raušanu, lai, stulbu antiņu pasaulē nekad nav trūcis.

* * *

— Es šovakar būšu mazliet vēlāk mājās, — Dēzija sestdienas pievakarē ieminējās.

— Kādēļ?

— Mums skolā sarīkojums. Var būt, ka palikšu pa nakti pie draudzenes.

— Žēl gan, — māsa noteica. — Man ir divas biļetes uz kino.

— Nekas, gan jau pie ieejas pārdosi.

Māsa aizgāja. Dēzija to vien bija gaidījusi. Nosēdusies pie tualetes galdiņa, viņa ņēmās posties. Vispirms viņa uzzieda uz sejas krēmu un ar pirkstu galiem iepliķēja ādā. Tad paplūkāja ar pinceti uzacis, lai tās izskatītos plānākas (biezās pašreiz nebija modē), acu plakstiņi tika ietonēti zilgani. Importa pūderkrēms pārvērta meitenīgi sārto seju brūnganā. Lūpas tika nokrāsotas spilgti sarkanas. Beidzot viņa iesmaržojās ar franču smaržām. Māsa tās bija dabūjusi ar pazīšanos un lietoja vienīgi sevišķos gadījumos. Pagrozījusies pie spoguļa, Dēzija apmierināti uzsmaidīja. Nekādas vainas. Tiesa, degungali"par daudz uzrauts, bet zēni no viņas kādreizējās skolas apgalvoja, ka tas esot pat pikanti.