ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Ass un pavēlošs zvans pārtrauca čalu un sadzina visus klasēs.

— Beigas ir flļūsu zelta dieniņām, — Leons noteica.

— Leiši skolu saucot par «mocītavu». Trāpīgi, vai ne?

Pa kāpnēm uz aktu zāli, bungu rīboņas pavadīti un mazliet satraukti, devās pirm­kursnieki.

Un atkal, tāpat kā katru gadu, pirmajās dienās skolā valdīja juceklis. Jauniņie mal­dījās pa daudzajiem koridoriem un trepēm, no vingrošanas zāles, kur kormeistare pārbaudīja balsis, skanēja apnicīgais: — Āāāā. Do mi sol do.

Bija saulaina septembra priekšpusdiena. Direktore Vija Čoldere savā kabinetā pārskatīja dokumentus. Skanēja klusināta mūzika. Uz «kafijas galda» (tā to dēvēja skolēni, ieliekot šajā vārdā pavisam citu jēgu) dzintarainā māla vāzē acis priecēja tumši violetas asteres. Līdzās atradās pīts groziņš ar dzelteniem un sarkaniem āboliem. Skaisti. Kaut arī izvēlējusies ērkšķaino skolotājas ceļu, tomēr sirdī direktore bija māk­sliniece. Viņa savā apkārtnē necieta nekā bezgaumīga, sākot ar skolnieku darba tēr­piem un beidzot ar telpu noformējumu.

Spalgs, uzstājīgs telefona zvans pārtrauca mājīgo noskaņu. Lūpu kaktiņos iegula rupju rievas.

— Varbūt šoreiz uz citu skolu, pie mums jau nesen bija… Nu labi, — direktore nopūtās. — Dumpīgie, jūs sakāt? Mēs attiecīgi reaģēsim.

— Jūs saucāt? — Durvīs parādījās sekretāre Marta.

— Četrpadsmitos nulle nulle pie mums būs amerikāņu jauniešu delegācija. Jāsazi­ņo kādas trīsdesmit bundziniece^ ansamblis, demonstrētājas. Ja satiekat mācību daļas vadītāju, palūdziet pie manis.

Ekskursantu autobuss piebrauca ar nelielu nokavēšanos. Bundzinieces bungoja apsveikuma maršu. Meitenes ar pūlēm valdīja smieklus. Tādi skolā vēl ne reizes ne­bija redzēti. Salāpītas velveta bikses sabāztas īsstulmu zābakos. Puišiem mutēs kūpēja varenas pīpes. Meitenēm mutes kustējās tā, itin kā viņas būtu priekšlaicīgi aizdzītas 110 pusdienu galda. Kāds tievs radījums, pagriezies pret Dēziju, pavēra lūpas un i/.pūta pūsli, lielu kā balons. Atskanēja pīkstiens. Bundzinieces iespurcās.

— Ļoti žēl, bet pie mums nesmēķē, — direktore to pateica laipni, bet tādā tonī, kas nepazina pretī runāšanas. Kaut ko pie sevis burkšķēdami, puiši neapmierināti aizbāza pīpes aiz zābaku stulmiem.

Ar garlaikotu sejas izteiksmi viesi apstaigāja mācītu telpas. Svešvalodu kabinetā izraisījās sarunas par profesijām. Toms, kurš labi runāja angliski, tulkoja.

— Cik maksā apmācīšana arodā? — kāda jauniete painteresējās.

— Neko. Piedevām vēl paēdina un apģērbj par brīvu. Un atlīdzina par padarīto.

Amerikāņi saskatījās.

— Vai pēc skolas beigšanas visi atrod darbu?

— Šuvējas mūsu zemē ir deficīts. Firmas «Tēvija», «Rīgas tērpi» un daudzie ateljē katru gadu plēstin plēšas pēc mūsējiem.

Viesu sejās bija neticība.

— Jūs esat laimīgi. Tu pastāsti savējiem, ka pie mums daudzi jaunieši nevar strādāt izvēlētā specialitātē. Pat ar augstskolas diplomu esam spiesti pieņemt jebkuru dar­bu — par trauku mazgātājām, sanitāriem, apkopējām.

— Hallo, vecīt! — Tomu trepju telpā, ejot uz zāli, skaidrā latviešu valodā uzrunā­ja slaids, gaišmatains puisis. — Mani sauc Jānis Ozols. Mēs visi labi saprotam, ka jums… — Jānis meklēja attiecīgo latviešu vārdu, — vajag tā runāt, bet man tu vari pateikt… nu… patiesību. Vai pie jums patiešām visi jaunieši atrod darbu? Saproti, aiz «lielā dīķa» tā ir problēma numurs viens.

Toms pievilka Jāni Ozolu pie loga. — Tu redzi būvlaukumu ielas otrajā pusē. Tur pašreiz ceļ mūsu jauno skolu. Ievēro baltās lapiņas uz žoga — tie visi ir darba piedāvājumi. Vari pats izlasīt. Un tādu ir simtiem gan avīzēs, gan uz sludinājumu dēļiem. Lielajām rūpnīcām trūkst darba roku. Jauniešus apmāca uz vietas un piede­vām vēl maksā prāvas stipendijas.

— Neticami.

Dubultkvartets ar labi nodziedātām nēģeru tautasdziesmām angļu valodā ieka­roja viesu simpātijas. Daži puiši tūlīt sāka vilkt līdzi, pārējie sita ritmā plaukstas un kājas.

Modeļu demonstrācija arī patika. Puišu acis liptin pielipa pie manekenu augumiem un sejām. Kādas viņiem meitenes! Dabiskas, neizkrāsotas, katrai sava seja. Nav vis pēc viena standarta kā mūsējās! Amerikānietes nespēja slēpt savu sajūsmu par tērpiem.

— Šo es pērku. Cik maksā? — Kāda viešņa iekāroja mežģīnēm apšūtu zilu kokvil­nas kleitiņu.

— Mēs tērpus nepārdodam, — viņai paskaidroja.

— Kāpēc nepārdodat? Man tā patīk. Man ir dolāri. — Neatlaidīgā viešņa izņēma no somiņas paciņu ar piecu un desmit dolāru naudaszīmēm.

— Šis tērps ir skolēnu diplomdarbs un pieder pie skolas kolekcijas, — direktore paskaidroja.

Amerikāniete sāka skaļi raudāt.

— Histēriķe! — Dace paskaļi noteica.

Direktore salocīja kleitu, piegāja pie raudošās jaunietes un teica: — Ņemiet, mēs to jums dāvinām. Bet naudu paturiet, mums tā nav vajadzīga.

— Kā — nav vajadzīga? — Viesu izpratnē tas bija kaut kas neiedomājams.

— Paklau, vecīt, — Jānis pirms šķiršanās ieminējās. — Vajag aprunāties, tā teikt, intīmā vidē. Vai tu nevarētu saorganizēt nelielu… saiešanu? Var? Okei, mūsu puiši, jūsu meitenes, jā? Bet kur?

— Var pie manis. — Toms uzrakstīja savu telefona numuru. — Ja kas, piezvani. Aizbraukšu pie jtmis piektdien ap astoņiem vakarā, iet tā lieta?

— Okei. Bet nu man jāskrien, visi jau autobusā.

— Tu droši vien dosies uz laukiem? — Toms piektdienas rītā, brokastis ēzdams, iejautājās.

Māte pamāja ar galvu un smagi nopūtās.

— Tēvs ari?

Jautājums bija lieks, māte viena pati uz laukiem nekad nebrauca. Viņai labāk pa- tika kūrorti, kur varēja sevi parādīt un citus apskatīt. Vecā māja Juglas upes krastā bija tēva lolojums. Viņš te pavadīja katru brīvo brīdi, makšķerēja, sēņoja, rakņājās pa zemi.

— Miers! Klusums! Svaigs gaiss, no tā vien var paēst, — tēvs jūsmoja.

— Labu apetīti! Redzēsim, cik ilgi tu no svaigā gaisa vien pārtiksi, — māte klusām sirdījās.

— Mamm, esi cilvēks, noorganizē tā, lai es šovakar būtu brīvs. Un mašīna arī.

— Tēvs teica, tev noteikti esot jābrauc. Viņš viens nespēj salabot jumtu.

— Nesanāks. Pie manis šovakar būs ārzemnieki. Pāris puišu, vairāk nekas. Pa­klausīsimies diskus un tā. Papam pateiksim, ka man brīvdienās sporta sacensības kaut kur laukos. Tā būs labāk.

Māte ar mīlestības pilnām acīm raudzījās uz savu lielo, skaisto, iznesīgo dēlu un, kā vienmēr, nespēja viņam atteikt.

«Tas nu būtu nokārtots,» Toms, rikšodams uz skolu, prātoja. «Augstas klases dze­ramo pilns bāriņš. Ledusskapī klientu sadāvinātie konservi, no tiem uztaisīs sviestmai­zes. Skuķi vēl jāsaorganizē, bet tas būs sīkums. Skolā to ka biezs, pietiek pamāt ar pirkstu. Pārākā, protams, būtu Baiba Baltiņa, labi dzied un dejo.»

— How do you do, miss B. B.1 — Toms bez kādām ceremonijām starpbrīdī paņēma Baibu zem rokas. — Atļaujiet ielūgt šovakar uz nelielām vakariņām. Būs ek- strā klases sabiedrība, arī ārzemnieki.

— Pateicos, bet atsakos.

— Kādēļ, ja atļauts jautāt?

— Esmu aizņemta.

— Ar ko, ja atļauts zināt?

— Ar boksa sacīkstēm.

— Vai tu esi aptaurēta, kaut kādu stulbu sacīkšu dēļ upurēt tādu večerinku?

— Nekas, pārcietīšu. Daumant, pagaidi, man tev kas jāsaka. — Baiba pagrieza Tomam muguru.