ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Soliste Liāna, — Egils turpināja iepazīstināt.

Zālē pamazām atsākās murdoņa. Topošajiem dzejniekiem, mūziķiem un glezno­tājiem šāds mazpazīstams ansamblītis neko daudz nenozīmēja. Kaut tik nedragātu pārāk skaļi, pašiem savas problēmas pārspriežamas.

Iebāzusi mikrofonu gandrīz mutē, Liāna neparasti zemā balsī sāka dziedāt ne­dzirdētu dziesmu. Droši vien kādu no Tagila sacerētajām kompozīcijām. Nez kur Tagils viņu sameklējis? Nemaz neizskatās nobijusies, izturas brīvi, kustas mūzikas ritmā, smaida publikai. Tuvāk sēdošie pēc dziesmas aplaudēja. «Bravo!» pāris puišu norēcās.

Svetlana platām, izbrīnās pilnām acīm raudzījās apkārt. Šādā kafejnīcā viņa bija pirmo reizi. «Jānīti», kur viņa šad tad ieskrēja apēst pa bulciņai, nav ko skaitīt. Pub­lika te pavisam citāda. Meitenes ar gariem, lakotiem nadziņiem brūnā vai melnā krāsā. Tādām droši vien nav jātīra kartupeļi vai jāuzkopj telpas. Cik cēli viņas pūš dūmu mākoflTSus un caur puspavērtiem plakstiņiem raugās galda biedriem acīs! Puišiem gandrīz visiem bārdiņas vai vismaz ūsas.

Baiba itin kā no jauna pārdzīvoja savu pirmo tikšanos pirms gada šajā pašā zālē, atcerējās katru vārdu, ko viņai teica Tagils. Kāda viņa toreiz bija zostiņa! Tik muļķigi iemīlēties!

Dēzija dejoja ar platā un garā džemperī tērptu ūsaini. Lai nu ko, bet dejot viņa prata.

«Lokās un kratās kā uz drāts uzvilkta,» Svetlana skaudīgi nodomāja.

— Vai manas acis pareizi rāda? Mūsu pazudušais grasis! Nāc pie puikām!

— Es… — Baiba sastostījās, — Kaut kā negribas.

Bet Ģirts viņu ar varu uzrāva uz paaugstinājuma.

— Nu, sveika. — Tagils savilka ūsiņas tādā kā smaidā. — Priecājos, ka atnāci uz mūsu koncertu. Kā tev patīk jaunā soliste?

— Nekādas vainas. — Baiba mierīgi palūkojās Tagilam acīs.

— Vēl jau, protams, jāpastrādā, jāpaslīpē, bet ar laiku…

— Tev paveicies. Šī vis nebūs tāds «nohipnotizēts trusītis» kā es.

— Tas jau gan. Bet ja tu pārdomātu… mēs katrā laikā, tikai piezvani. Pats aizbraukšu pakaļ.

— Nē, Tagil, man pietiek ar skolas ansambli.

— Dzirdēju jau. Apsveicu ar panākumiem. Tu varētu kopā ar mums kaut ko nodziedāt.

— Negribas. Jums pavisam jauns repertuārs.

— Ja ne, tad ne.

— Kolosāli! — Dēzija jūsmoja. Vaigi viņai dega, acis mirdzēja. — Ja man būtu nau-da, nāktu katru vakaru.

— Žēl, ka neuzaicināju Pēteri. Būtu vismaz pa abām viens kavalieris, kas izdan­cina, — Dace teica Baibai, kad tā bija atgriezusies pie galdiņa.

— Meitenes, redzat, kur sēž uzlecošā zvaigzne Mežlapsa, slavenā Pavasara mūžī­gais pavadonis un ēna.

— Kur?

— Tas ar Ūsiņu kā zobu birstīti. Jauno autoru seminārā viņš lasījis savus dzejoļus. Pavasaris slavējis, bet mans bijušais klasesbiedrs apgalvo, ka ne velna neesot varējis saprast.

— Varbūt viņam ir kājminamā domāšana?

— Kam? Pavasarim?

— Nē taču, tavam klasesbiedram.

— Neesmu gan manījusi.

— Aktieris Pelēcis! Meitenes, es ģībstu!

— Kur?

— Re, nāk šurp. Es viņu vienkārši dievinu. Pārākais no visiem jaunajiem. Dzied, dejo, pats spēlē uz ģitāras. Tik vienkāršs pēc izskata, bet, tiklīdz uznāk uz skatuves, tā pavisam pārvēršas.

— Drīkst? — Aktieris uzlūdza uz deju Dēziju.

Dēzija lielīgi paskatījās uz pārējām. Nevienai nebija tādas piekrišanas kā viņai.

— Laimīgā, dejot ar pašu Pelēci! Nu, ko viņš tev teica?

— Nekā sevišķa. Apvaicājās, kas mēs tādas esam un vai uz teātri arī ejot. Es at­bildēju, ka ejam gan. Un vēl teicu, ka viņš man ļoti patika izrādē «Pērs Gints».

— Nu gan tu salaidi galīgi dēlī, tur jau Pelēcis nemaz nespēlē, — Dace iebilda.

— Patiesi? — Dēzija iepleta acis vēl platākas. — Tāpēc viņš tik traki smējās.

— Kolosāli, ka mēs atkāpām, vai ne?

Meitenes malkoja kafiju, skrubināja kūkas, bet acis šaudījās uz visām pusēm, vai neredzēs vēl kādu slavenību.

— Tie īstie nāk vēlāk ap desmitiem. Tad viņi pasūta konjaku un tepat pie galdi­ņiem sacer dzejoļus.

— Tādā troksnī un dūmos?

— Viņiem apkārt ir aura, nu, tāda kā neredzama siena, kas tos norobežo no vien­kāršiem mirstīgiem.

— Nu gan tu lej. Kādēļ tad man nekas nav apkārt? — naivā Svetlana brīnījās.

— Tādēļ, ka tu esi parasts mirstīgs radījums, bet viņi — ģēniji. Jo lielāks ģēnijs, jo spēcīgāka aura. To esot pat nofotografējuši — zilā krāsā.

— Šovakar pietiks. — Meistare paskatījās pulkstenī.

— Vēl pusstundiņu!

— Nevar. Rīt darba diena.

— Jūs varat iet, ja gribat, bet es palikšu, — Dēzija demonstratīvi paziņoja. — Ne­esmu vairs nekāda maziņā.

— Visas reizē atnācām, kopā arī aiziesim.

— Vecie jau nekad nesaprot jaunos. Viņiem — ka tik ātrāk mājā un gultā, — Dēzi­ja noskaitusies skaļi teica.

— Apkaunies!

— Par ko? Kad tad lai līksmojas, ja ne tagad?

Meistarei iznāca iet uz vienu pusi ar kopmītnē dzīvojošām meitenēm.

— Vai esat apmierinātas ar mūsu svētkiem? — viņa apjautājās.

— Vienreizēji! — Elita jūsmoja. — Kad sākšu pati pelnīt, bieži iešu uz kafejnīcām. Kādas tur sievietes, tik elegantas, ar mums ne salīdzināt. Viens čalis uzlūdza mani dejot, teica, ka es atgādinot svaigu persiku.

— Man gan nepatika, — Svetlana atzinās. — Vēl tagad ausis džinkst no tā trakā trokšņa. Kā tādā"ļriepīpētā un skaļā ūķī var nonīkt visu vakaru?

Meistare atvadījās un aizgāja.

— Naivā! Tu neko nesaproti no īstas dzīves! Tas čalis teica, ka te katru vakaru sanākot īstenā jaunatnes izlase, gara aristokrātija. Gribat, es jums pateikšu pārāko noslēpumu, tikai nevienam ne vārda.

— Kā kapā!

— Viņš uzaicināja mani rīt atnākt atkal.

— Un tu apsolīji?

— Protams.

— Bet kā tad Didzis?

— Ko nu tas pienapuika. Viņš jau pat kārtīgi dejot neprot.

— Laimīgā, — Ina skaudīgi noteica. — Mani neviens neuzlūdza dejot.

— Nāc man rītvakar līdzi, — Elita augstsirdīgi piedāvāja. — Varbūt tam čalim atrodas kāds draugs.

— Tu pat nezini, kas viņš tāds un kā sauc, bet jau skrien uz satikšanos, — Svetlana pārmeta.

— Un tev žēl?

Svetlana apvainojās.

— Gribi, nāc tu arī līdzi. Iesim visas trīs. Man vienai patiesībā mazliet bail, — I lita atzinās. — Viņam bija tādas acis kā īleni, šķita — izurbsies man cauri.

***

— Tu, Svetiņ, esi kļuvusi pavisam vāja un bāla no sejas, — meistare Liepa skaļi bažījās. — Arī atzīmes nav nekādas spožās.

— Viņai jau nav laika ne mācīties, ne izgulēties, katru vakaru jāiet uz…

— Ina! — Elita brīdinoši iesaucās.

Svetlana, lūpas sakniebusi, klusēja.

Meitenēm tā arī neizdevās uzzināt, kur viņa vakaros pazūd. Svetlanai parādījās jauni svārki, džemperis un smalka neilona veļa. Viņa devīgi cienāja meitenes ar kon­fektēm. Tā tas turpinājās vēl kādu mēnesi. Nepieredzēti auksto un sniega bagāto ziemu marta sākumā nomainīja spējš atkusnis. Ielas pludoja. Siltuma atvilinātie strazdi līksmi svilpoja. Kaķi pa naktīm rīkoja skaļus koncertus. Gaisā jau jaudās pavasaris.

Pēkšņi negaidīts sals vienā naktī pārvērta ielas slidotavās. Pārpildītajās slimnīcās pat koridoros gulēja cietēji ar lauztiem locekļiem.

Arī Svetlana nokrita uz slidenās ietves turpat līdzās kopmītnei, turklāt tik nelaimīgi, ka tikko spēja aizkļūt līdz savai istabai. Ina un Elita satraucās, slimā kāja pēdas locītavā kļuva sarkana un piepampa.