ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Tam nu gan ir sakāpis bēniņos!

— Tu domā, ka tādas meitenes ir retums? Maldies. Pilni deju vakari. Vēl trauku paņem līdzi, lai pievilinātu kavalieri.

— Ir jau arī kārtīgi klubi, kur iedzērušus nelaiž iekšā, — Jurāte atcerējās savus skolas gadus. — Studentu klubs, Mazā ģilde, kultūras nams «Draudzība».

— Vai tad normāls cilvēks tur var tikt iekšā? Tikai ar blatiņiem, ar ielūgumiem.

— Daudzi jaunieši uzskata, ka mums par maz vietu, kur iztrakoties tā, ka mugura kļūst slapja un kauli mīksti.

— Nu, bet mūsu pašu skolā? — ievaicājās Jurāte.

— Ko nu, labāk nerunāsim. Katrai grupai viena divas «uguntiņas» gadā, tās pašas ar baigām pūlēm jānopelna.

— Jo sūrāks darbs, jo saldāka alga.

— Nu gan jūs, skolotāj, runājat kā mūsu Tautasdziesma.

— Kas tā tāda?

— Meistare Liepa. Viņa mums katru reizi skaita visādas tautasdziesmas un parunas.

— Vai tad slikti? — Jurāte iesmējās.

— Mēs nu gan esam labās, pavisam aizmirsām par dzeju, — Baiba attapās. Jurāte piegāja pie grāmatplaukta, kas aizņēma veselu istabas sienu. — Nāciet izvēlieties pašas!

Svetlana šķirstīja Friča Bārdas dzejoļu izlasi. Kopš bērnības viņa atcerējās dzejoli

«Lūgšana»:

Lai zemei sāpes nav, kad manas kājas to min. Lai puķei jācieš nav, kad bērns viņu vainagā pin. Lai avotam raudošos viļņus auklēt nav grūt; kad nakts ir tumša un gara, un lai nav neviena — jas tas var būt — dvēsle bez saules stara!

Dace pārlapoja Aleksandru Čaku. Pēteris to lappusēm zināja no galvas. Baibai rokās gadījās Dzidras Rinkules-Zemzares grāmatiņa «Mazais dievs». Rakstnieces attēlotais lmītis atgādināja viņu pašu Rolandiņu. Nekur nav teikts, ka jārunā tikai dzeja, var jau arī prozu.

— Pēc konkursa sarīkosim mazus svētkus, — Ina ierosināja. — Ar tēju un sviest­maizēm.

— Un sveču gaismā…

— Skolotāj, pie jums tik jauki. Vai drīkstam atnākt vēl kādu reizi?

— Protams. Ja vien redzat logā spīdam gaismu, nāciet droši. Tad, kad bēdas, vai arī tad, kad prieks.

— Līdz rītam, skolotāj! Paldies.

— Visu labu, meitenes!

Jurāte iznesa virtuvē tukšās krūzītes.

— Māt, man šķiet, ka es viņas sāku pamazām pieradināt. Nav tiesa, ka mūsu meitenes ir izlaidīgas un samaitātas. Vismaz manējās ir labas.

***

Profesionāli tehnisko skolu jauno daiļlasītāju sniegumu vērtēja vispirms grupās, tad skolās un rajonos. Deviņdesmit paši labākie sacentās Rīgā. Uzvarētājus pie sevis uzaicināja Rakstnieku savienība.

Noslēguma koncertu ievadīja šuvēju skolas meitenes ar dziesmu un deju kom­pozīciju «Mēs ticam darbam».

Ansamblī blakus citām meitenēm Baiba jutās droša. Bet, izejot priekšā viena un redzot pavisam tuvu tik daudzas slavenības — Imantu Ziedoni, Jūliju Vanagu, Valdi Luksu, Hariju Liepiņu, visus viņa nemaz nepazina — Baiba nobijās. Kaklu itin kā sažņaudza ledaina roka, un viņa pēkšņi juta, ka nespēs izteikt ne vārda. Bet tad viņa ieskatījās pretī sēdošās sievietes laipnajās acīs un nolēma runāt tieši viņai.

Baibas nemākslotais priekšnesums patika visiem.

Tajā vakarā jaunie daiļlasītāji dzirdēja daudz labu, bet ari kritisku vārdu.

— Dzeja ir intīma māksla, īpaši mīlestības dzeja. Tādēļ es neticu puišiem, kuri sa­vas jūtas izkliedza pilnā rīklē. — Imants Ziedonis, kā vienmēr, bija patiess līdz galam.

— Skatos uz jūsu sejām un priecājos — cik tās patiesas, bez uzspēles, — teica aktieris Harijs Liepiņš. — Lasot dzeju, jūs paši kļūstat labāki.

— Mums bija ļoti grūti izšķirties, kuriem piešķirt balvas, jo visi runāja labi un vienu vietu no otras šķīra tikai punktu desmitdaļas, — žūrijas komisijas priekšsēdētāja Mudīte Šneidere atzinās. — Arodskolnieku daiļlasītāju māksla ar kat­ru gadu kļūst lalaāka.

Kad nosauca Baibas vārdu, meitene satrūkās, pirmo vietu viņa nekad nebija ce­rējusi iegūt. Ziedi, diploms, grāmata, rakstnieka Jūlija Vanaga personiskā balva.

— Apsveicam! Apsveicam! — ansambļa meitenes no sirds priecājās par Baibas panākumiem.

«Es esmu tik laimiga!» pietvīkušiem vaigiem, mirdzošām acīm viņa steidzās mājās.

— Kur tad nu atkal tik vēlu? — patēvs sagaidīja ar parasto pārmetumu.

— Redzi nu, ari citi saprot, ka tu spēj vairāk. Par parastu šuvēju var kļūt katra, bet par dziedātāju vai aktrisi tikai izredzētie. — Māte vēl vienmēr nespēja piedot meitai to, ka viņa aizgājusi uz profesionāli tehnisko skolu.

— Atradusi izredzēto! — Naikovskis viņu apsauca. — Labāk paliec klusu un ne- l.iuc skuķim galvu. Visādas dziedāšanas un deklamēšanas velti aizņem laiku. Būtu labāk tā vietā uzšuvusi kādu kleitu, piepelnījusies.

Baiba klusēdama iegāja virtuvē, kur viņu gaidīja netīru trauku kaudze.

Druknā Svetlana ar plato, pūtaino seju un trauslā, skaistā Dēzija — nesaderīgāku pāri bija grūti iedomāties. Dēzijai mācības paveicās viegli, kā rotaļājoties, turpretī Svetlana visu dzina galvā ar dzīšanu, kala ar kalšanu. Savukārt darbnīcā Svetlanai veiktin veicās. Pēc Daces savā grupā viņa bija otrā labākā šuvēja.

— Tev, bērniņ, ir zelta rokas, — meistare Liepa viņu slavēja vienā slavēšanā.

Slinkā, uz skolu pret savu gribu atvestā Dēzija to tūlīt pamanīja un nolēma iz­mantot. Pret šūšanu viņa juta pretīgumu. Tādēļ arī darbs viņai neveicās — šuves iz­nāca nevienādas, diegi trūka.

— Man iešķiebta slikta mašīna, — Dēzija dusmojās. Meistare pacietīgi sēdēja meitenei blakus, lika padarīto izārdīt un sākt atkal no gala.

— Dod, es tev pašūšu, — labsirdīgā Svetlana piedāvājās.

Gandrīz ikvienā klasē ir kāds nelaimīgais, par kuru citi mēdz pazoboties. Otrajā grupā tā neapšaubāmi bija Svetlana. Dažreiz meitenes nedomāja nekā ļauna, tāpat vien pasmējās, bet jūtīgajai Svetlanai jau šķīda asaras.

— Mēs ar Elitu vēlu pārnākam no kino, — stāstīja Ina. — Skatāmies — Svēta guļ nekustīgi gultā, rokas sakrustotas uz krūtīm, ģīmis balts kā sniegs un tāds kā nedzīvs. Heigta, nudien beigta! «Palīgā!» es iebļaujos cik spēka. Bet šī slejas augšā. Acis ciet, mute vaļā. Mēs pa durvīm ārā, šī pakaļ. Izrādījās, kāds viņai iestāstījis pārāko pinņu nodzīšanas līdzekli. Seja jāieziežot ar mīklu un jāpaturot, līdz tā sakalst. Svēta tā arī izdarījusi, bet, par nelaimi, cieši jo cieši aizmigusi. Mīkla pa to laiku sakaltusi kā ģipša maska.

Meitenes, bariņā sagājušas, skaļi ķiķināja un nemaz nemanīja, ka aprunātā stāv turpat blakus un klausās. Sparīgi ar delnu noslaucījusi padeguni un acis, Svetlana i/.metās no klases un skrēja tieši uz meiteņu tualeti. Kādēļ viņas tā ņirgājas? Meitene juta, ka tūlit būs klāt lielais raudiens.

— Kas tad nu? — Direktore viņu koridorā saķēra aiz rokas.

— Nekas, — Svetlana, velkot elpu uz iekšu, nošņaukājās. Viņa bija aizmirsusi ka­batas drāniņu. Direktore pasniedza savējo. Degunā iesitās tīkams, pazīstams aro­māts. Tieši tā smaržoja veļa bērnunamā. Svetlana zināja — to dod lavanda, sīklapu krūmiņš, kas aug dienvidos, bet, rūpīgi kopts un pa ziemu piesegts, arī bērnunama dārzā. Sērmūkšu māte lika sakaltušos lavandas zariņus skapī.

Direktore vēl nebija paguvusi iepazīt visus jaunuzņemtos, bet Svetlanu viņa at­cerējās tās auguma un biogrāfijas dēļ. Nācās papūlēties, lai sagādātu meitenei piemē­rota lieluma apavus, formas tērpu un veļu.