ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Kāpēc šņaukājies? Teic, kas par bēdām!

No nesakarīgā stāstījuma direktore saprata, ka asaru cēlonis ir pinnes uz sejas.

— Tik vien tās nelaimes, — viņa centās nomierināt meiteni. — Tu pēdējā gadā esi strauji izaugusi, tavā organismā notikušas pārmaiņas. Daudziem jauniešiem tavos gados uz sejas ir izsitumi. Aizej pie kosmetoloģes, viņa pamācīs, kā rīkoties.

Direktores padoms bija labs. Bet viņa nezināja, ka Svetlanai no vasarā nopelnītā bija palicis tikai viens metāla rublis un kapeikas. Ar vieglu roku viņa bija pirkusi dār­gas šokolādes konfektes un cienājusi kopmītnes biedrenes, iegādājusies nekam neva­jadzīgas stikla krelles un zīda blūzīti, kura vēlāk izrādījusies par šauru, izsalkuma brīdī nopirkusi pa desas gabalam un baltmaizes kukulītim. Lai arī valsts apģērba un pabaroja, piecpadsmitgadīgam cilvēkbērnam pilnīgi bez naudas iztikt nācās grūti.

Audzēkņi bija aizņemti skolā no rīta līdz vakaram. Baiba dziedāja ansamblī, Dace un Dēzija dejoja. Tā kā Svetlanai nebija ne labas balss, ne piemērota auguma, viņa . bija izvēlējusies izšūšanas pulciņu. Pārējās grupas biedrenes brīvdienās gāja uz kino vai viena pie otras viesos, bet Svetlana sēdēja kopmītnes istabā un cītīgi šuva. Uz rupja maisa auduma ar sīkiem krustdūrieniem pamazām veidojās vesels puķu dārzs. To Svetlana gribēja dāvināt savam vistuvākajam cilvēkam — bērnunama audzinātājai Sērmūkšu mātei.

Istabas biedrenes bija jau pieradušas, ka Svetlana viņas pavada ar laipnu smaidu un priecīgi sagaida pārnākam. Bet tad kādu vakaru viņas nebija ne istabā, ne atpūtas telpā pie televizora, ne virtuvē. Biedrenes satraucās. Svetlana pārradās pēc vienpad­smitiem īgna, nerunīga, nomazgājās un tūlīt likās gulēt. Nākamajā vakarā atkārtojās tas pats.

— Kur tu pa vakariem izgaisti? — Ina beidzot nenoturējās. — Vai uz randiņu?

Svetlana klusēdama pamāja ar galvu.

— Ej nu ej, — Ina iekvēlojās ziņkārē. — Vai viņš ir skaists? Un tikpat garš kā tu?

Svetlana tāpat klusēdama paraustīja plecus un pagriezās gultā pret sienu. Pēc

brīža mierīgā elpa liecināja, ka viņa cieši aizmigusi.

Svētdienu Svetlana pavadīja kopmītnē, šķirstīja mācību grāmatas, ilgi un pa- niatīgi ēda un daudz gulēja. Bet ar pirmdienu viss atkārtojās no jauna — pārradusies no skolas, Svetlana noslēpumaini izgaisa un atgriezās pēc vienpadsmitiem.

Kādu vakaru pārējās istabas biedrenes skaitīja kapeikas kinobiļetēm.

— Esot kolosāla filma. Artmane baigi šikā.

Pietrūka nieka 30 kapeiku. Svetlana klusēdama paņēma maku un uzlika uzgaida rubli.

— Nāc tu arī, — Ina aicināja.

— Nevaru, — Svetlana atrunājās un aizgāja.

— No kurienes viņai nauda? — Elita brīnījās. — Es pati redzēju pazibam makā vairākus sarkanus desmitniekus.

Nē, tā to nevarēja atstāt. Kad nākamajā vakarā Svetlana, kā parasts, apģērbās un i/.gāja no istabas, meitenes viņai sekoja. Neskatoties ne pa labi, ne kreisi, Svetlana raitā solī izsoļoja cauri viaduktam. Gastronomijas veikalā viņa nopirka gabalu siera. Ina un Elita rikšoja nopakaļ.

Sekotājām par lielu izbrīnu, Svetlana iegāja kosmētiskajā kabinetā. Krietni piesa­la. Gājēji, dvašas mutuļus pūzdami, teciņiem vien steidzās mājās. Meitenes mīņājās no vienas kājas uz otru. Uz vietas stāvot, sals knieba kāju pirkstos un vaigos.

— Ko darīsim? — Elita pirmā nenocietās.

— Pagaidīsim vēl brītiņu, — Ina negribēja padoties. Svētas noslēpums bija jā­atklāj.

Kāda roka uz kosmētiskā kabineta durvīm uzrakstu «Atvērts» nomainīja pret «Slēgts». Vēl pēc dažām minūtēm kopā ar spēcīgu smaržu vilni iznāca četras kažokos tērptas sievietes. Svetlanas starp tām nebija. Ina paraustīja kosmētiskā kabineta durvis. Tās bija aizslēgtas. Kur palikusi Svēta?

— Tu dari, kā gribi, bet es eju mājās, — Elita neizturēja. — Esmu sasalusi ragā.

Nekā nepanākušas, meitenes metās atpakaļ uz kopmītni.

Svetlana, kā vienmēr, pārradās ap vienpadsmitiem. Biedrenes viņu sagaidīja ar karstu tēju.

— Būsi nosalusi, izdzer krūzīti, — Ina piedāvāja.

Svetlana izņēma no somas turziņu ar šokolādes konfektēm «Lācītis ķepainītis».

— Oho!

Ina skaļi ievilka nāsīs gaisu. Šaubu nebija, Svetlana smaržoja tāpat kā tās sievietes kažokos.

— Ko tu meklēji kosmētiskajā kabinetā? — viņa devās uzbrukumā.

— Ārstēju pinnes, — Svēta piesarkusi atzinās.

— Katru vakaru no astoņiem līdz vienpadsmitiem?

— Nē, kādēļ? Tas prasa apmēram pusstundu.

— Nemelo, mēs tevi gaidījām pie ieejas.

— Ak jūs, detektīvi! Kabinetam ir vēl sētas izeja, — Svetlana pazobojās. — Pa­sakiet — vai ārstēšanai ir panākumi?

— Tagad ir daudz labāk. Tikpat kā vairs nemana. Pavisam cits ģīmis.

***

Pasu izsniegšana pirmā kursa audzēkņiem notika svinīgi — ar bungu rīboņu, sirsnīgu direktores uzrunu un nelielu koncertu. Dace skandēja Majakovska dzejoli par padomju pasi.

Sarkana grāmatiņa ar zeltītu ģerboni. Svetlana Ivara meita Sērmūkse. Tik vien viņa zina par saviem vecākiem kā tēva un mātes vārdus. Pat uzvārds nav īstais. Bā­rene. Viena pati pasaulē. Lai kāda māte, lai tikai būtu kur pieglausties un izraudāties. Varbūt vecāki dzīvo tepat tuvumā? Tagad, kad viņa ir jau gandrīz pieaugusi un pati drīkst lemt savu likteni, tas beidzot jānoskaidro. Jau nākamajā svētdienā Svēta devās uz bērnunamu.

Sniegā iemīta šaura taciņa līkumoja pāri tīrumam. Vasarā te viļņoja rudzu druva. Tagad vējš meta sejā sniega pārslas. Jaunajā formas mētelī un zābaciņos bija silti. Bērzu birztalā vējš pierima. Šeit, maza būdama, viņa ar draudzenēm nāca lasīt pir­mās zemenes, bet rudeņos apšu beciņas. Aiz birzs baltoja bērnunama korpusi.

— Svēta atnākusi! Svēta! Svetiņ! — mazuļi, satuntuļoti un neveikli kā rotaļu lācēni, metās atnācējai pretī. Bāreņi alktin alka mīļu vārdu.

— Mierā, palaidņi! — Sērmūkšu māte centās nomierināt mazos. — Nāc, meitiņ, _ iekšā.

Svetlanai kļuva silti ap sirdi. Šeit viņa bija uzaugusi, uz šejieni katru vasaru at­griezās pēc internātskolas. Citu māju viņai nebija.

— Tāda kā lielāka pa šo laiku izaugusi un skaistāka kļuvusi, — Sērmūkšu māte runāja, pakārdama viešņas mēteli. — Vai skolas dots?

— Skolas gan. Un zābaciņi arī. Un cimdi, un šalle, un cepure — viss, kas man mu­gurā, pat siltā veļa.

— Iesim uz virtuvi, paēdīsi, sasildīsies.

— Sērmūkšu māt, kādēļ man jūsu uzvārds? — Svetlana, tēju dzerdama, ie­jautājās.

— Ne jau tev vienai, agrāk audzinātājas daudziem deva savus uzvārdus.

— Es gribu kaut ko uzzināt par saviem vecākiem.

Sirmā audzinātāja brīdi vilcinājās, jo zināja, ka meitenei tas būs sāpīgs brīdis.

— Labi, ejam uz direktores kabinetu.

Skapjos aiz stikla durvīm rindojās zaļgani aktu vāki. Ikviens no tiem slēpa lielāku vai mazāku traģēdiju.

— Tas ir viss, — audzinātāja pasniedza Svetlanai nodzeltējušu, no rūtiņu burtnī­cas izplēstu lapiņu. Svetlana ar pūlēm burtoja krievu valodā nekārtigi uzskribelētās rindiņas:

«Atbraucu uz Rīgu no tāla ziemeļu novada. Gribēju dzīvē izsisties uz augšu. Tas nelietis Ivars mani apmānīja un pameta. Ar bērnu nedrīkstu atgriezties mājās, tēvs nositīs. Nosauciet meiteni par Svetlanu, tāpat kā mani. Ja dzīvē paveiksies, es viņu paņemšu atpakaļ, ja ne, lai dzīvo laimīga.» Paraksta nebija.