ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Tā tu zaudēsi formu, — treneris Roberts Strauts brīdināja. — Cik tālu lidz pil­sētas jauniešu meistarsacīkstēm. Ja gribi uzvarēt, tad…

— Ko es varu darīt, ja skolā baigais zēnu deficīts, — Daumants taisnojās. — Nav kas dejo. Kāda velna pēc es rudenī ielaidos?

— Ko tu mani grāb kā spīlēs? — Dēzija kādā mēģinājumā skaitās. — Būs zilumi. Dace, es ar to dullo vairs pārī nedejošu.

— Bet es vispār vairs nedejošu! Basta un āmen!

— Pamēģini tik mūs iegāzt, tad tu velnu redzēsi! — Dace apskaitās.

Gluži tik aptaurēts Daumants tomēr nebija.

***

Pie Arodbiedrību kultūras nama ieejas plīvoja visu republiku karogi. Bun­dzinieces rībināja apsveikuma maršu un sveica viesus — nākamās audējas no Narvas, šuvējas no Maskavas, Kutaisi un Viļņas, Ļvovas celtniekus, turkmēņu meitenes raibos zīda sarafānos, tumši iedegušos azerbaidžāņu puišus, nākamos naftiniekus.

— Pasaulē ir daudz vārdu, kuri apvieno dažādu tautību un rasu cilvēkus, — māte, dzimtene, miers. Visu šo nedēļu mūs vienos vārds «draudzība». Būs draudzība — būs miers, būs miers — būs laime, — direktore Vija Čoldere atklāja festivālu.

Dāvināt var ziedus, grāmatas, lietas, bet dāvāt var arī dziesmu vai deju. Katra viesu delegācija saņēma savu velti, un pati arī nepalika parādā.

— Mēs pie jums pirmo reizi, — puiši no Tbilisi samulsuši atzinās. — Suvenīrus aizmirsām viesnīcā. Jūsu svētki mums loti patīk. Mēs arī rīkosim tādus un lūgsim jus ciemos.

Moldāvu ansamblis izpildīja Paula «Dziesmu par pēdējo lapu». Tiesa, dziesma i/.skanēja mazliet neparasti, ar dienvidniecisku temperamentu.

Visskaļākos aplausus tomēr izpelnījās lietuviešu latviski nodziedātā dziesma «Pūt, vējiņi!».

***

Draudzības festivāla pēdējā vakarā notika sengaidītā un ilgi lolotā otrās grupas «uguntiņa». Tik parastā vecā zālear skatuvi un solu rindām gar sienām bija pārvērsta jautrā pasaku valstībā. Plīvoja krāsainas lentes un baloni. Uz skaisti klātajiem galdiņiem dega sveces.

— Vai mūzika kārtībā? — Dace lieku reizi pārjautāja Baibai.

— Firmas gabali. Daumants pats parūpēsies. Citiem brālis neuzticoties, esot baigais knīpstanga.

— Cik skaisti! — gruzīnu meitenes, zālē ienākušas, pārsteigumā sasita plaukstas.

Mēbeļnieku otrā kursa puiši ieradās sava darbmācības meistara pavadībā tumšos

uzvalkos un ar kaklasaitēm. Pat stingrajai Skujai šoreiz nebija, ko iebilst.

Katram tika piesprausts kāds mākslinieciski veidots zieds, un pašiem nācās sameklēt savu partneri un vietu pie galda. Puiši uzjautrinājās par viņiem piešķirta­jiem puķu vārdiem: — Tādus pekstiņus var izdomāt vienīgi meiteņu skolā.

— Rudzupuķe, kur paslēpusies Rudzupuķe? — gaišmatains, slaids puisis tēloja izmisušo un nopētīja visas meitenes pēc kārtas.

Ar pīrāgu šķīvi rokā ienāca sasarkusi Baiba. Puisis piesteidzās viņai klāt un i/ņēma nesamo no rokas.

— Iepazīsimies — Arnis Rudzupuķe.

— Baiba Rudzupuķe.

— Pārākā izdoma. Kad atnāksiet pie mums uz dejām, mēs puķu vietā par pazī­šanās zīmēm piespraudīsim jums ķeblīšu, galdu, krēslu un citu mēbeļnieku darinā­jumu attēlus.

— Vizbulīt, lūdzu, pasniedziet man pīrādziņu!

— Margrietiņ, drīkstu lūgt uz deju?

Svetlana, sarkanu magoni pie blūzes piespraudusi, drūmi skatījās uz savu partne­ri — sīku, vāju zēniņu. Šo ļauno joku ar viņu bija izspēlējusi Dēzija.

— Ēd! — Svetlana piedāvāja pīrāgu.

Vīrišķīgā Magone negribīgi košļāja kumosu un klusēja.

— Varbūt tu, dēliņ, gribētu dejot?

— Es, māmiņ, vēl neesmu iemācījies.

— Nu tad nekā.

Pēc brīža Svetlanas partneris pazuda, un drīz vien viņa to redzēja lēkājam ar vie­nu no gruzinietēm.

— Kādēļ tu nedejo? — Meistare Liepa piesēda blakus.

— Nav jau ar ko. Visi zēni man līdz zodam.

— Dejo ar grupas biedrenēm.

— Negribas.

— Nav ko nīkt pa kaktiem. Ej palīdzi Inai novākt galdus un nomazgāt traukus.

Svetlana priecīga, ka viņai atradusies nodarbošanās, ķērās pie darba.

Vakars gāja uz beigām.

— Līdz vienpadsmitiem un vēlāk ne minūti. — Skuja bija nepielūdzama.

— Pie jums jau ir kā klosteri. Pie mums nav tik stingri. Atnāksiet, pašas pār­liecināsities, — uz atvadīšanos noteica kāds no mēbeļniekiem.

— Es iepazinos ar pārāko čali, — Elita kopmītnē dalījās iespaidos. — Teicās, mā­cīšoties tālāk Mākslas akadēmijā. Meitenes, es, goda vārds, esmu beigta. Iemīlēju­sies līdz ausīm. Vai ievērojāt, kādi viņam lokaini mati un brūnas acis? Un kā viņš prot dejot!

— Mans Uldis gan stampāja kā tāds lācis, nomīdīja visus pirkstgalus, — atcerējās Ina. — Bet tas nekas, gan es viņu izmācīšu. Lielījās, ka startēšot uz mežsaimniekiem.

— Un jūs, dumjās aitiņas, ticat visam, ko tādi lej, — Svetlana bija noskaņota skep­tiski.

— Didzis un Uldis nepavisam nav slikti. Mēs visu vakaru pavadījām kopā. Viņi pat nepīpēja.

— Izliekas, tēlo svētos.

— Žēl, ka «uguntiņas» notiek tik reti. Puiši solījās aicināt mūs pie sevis. Svēta, tu dzirdi?

— Nemodini, lai krāc. Ir jau vēls.

Elita vēl ilgi»gulēja vaļējām acīm un pārdzīvoja katru balles mirkli.

***

Nedēļu vēlāk notika neparasts gadījums. Kopmītnes ārdurvis jau bija noslēgtas. 312. istabas iemītnieces posās uz guļu. Ina tina Elitai matos rullīšus. Svetlana gultā klusi pie sevis bubināja rītdienai uzdoto.

— Ārprāts! — viņa pēkšņi iesaucās. — Roka! -Kur?

— Pie loga. Es skaidri redzēju.

— Trešajā stāvā? Tev būs spokojies.

— Elita! — pēc brīža atskanēja no loga puses.

— Netaisi vaļā logu, dzirdi! — Svetlana sauca. — Ja nu tie ir zagļi?

— Tie jau nav nekādi zagļi. Didzis un Uldis. Trakie, uzrāpušies pa ugunsdzēsības kāpnēm.

Pēc brīža abi puiši atradās meiteņu istabā.

— Čau! Sailgojāmies pēc jums.

Svetlana, segu līdz zodam uzvilkusi, neteica ne vārda. Elita samulsusi taustijās pēc rītakleitas. Valdīja neveikls klusums.

— Sēdieties, ja esat atnākuši.

Uldis izvilka no kabatas vīņa pudeli un konfekšu turzu.

— Uz iepazīšanos! Un lai valodas labāk raisītos, — viņš piebilda.

— Labāk ejiet prom, — Svetlana ierunājās.

— Mēs tikai uz brītiņu.

— Lai paliek, ja atnākuši. Neviens neuzzinās. — Elita lūdzoši paskatījās Svetlanā. Tā demonstratīvi pagriezās pret sienu un uzvilka segu uz galvas. Viņai gribējās rau­dāt. Viņas dēļ vēl neviens puisis nebija rāpies pa ugunsdzēsības kāpnēm uz trešo stā­vu, ko nu par to, pat viņas roku vēl neviens nebija saņēmis un mīļi acīs paskatījies. I lita tik laimīgi smejas.

— Sveta, vai tu konfekti negribi? -Guļ.

— Un, ja tā guļ, lai tā guļ, manis dēļ lai neceļas,— Uldis klusi iedziedājās. — Par savu drosmi mēs esam pelnījuši atlīdzību.

— Varoņi atradušies!

— Laid vaļā, man trūkst elpas, dzirdi!

— Klusu! — Svetlana bija saklausījusi rosīšanos aiz durvīm. — Vācieties ātrāk prom! — viņa uzsauca. — Citādi būs ziepes.

***

Pēc ilgiem gadiem kopmītnes komandante Apolinārija Ivanovna sapnī vēlreiz pārdzīvoja kara laika šausmas. Fašisti klaudzināja pie durvīm, bet viņa, partizānu sakarniece, pa virvi no otrā stāva loga laidās lejā. Toreiz palaimējās izbēgt. Apolinārija pamodās stīva no bailēm. Pie durvīm patiešām klauvēja.