ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Poļas tante, Poļas tante, 312. istabā ielauzušies zagļi!

Uzrāvusi kleitu, Apolinārija metās augšā uz trešo stāvu. Pie 312. istabas durvīm stāvēja vairākas meitenes.

— Mēs skaidri dzirdējām vīriešu balsis.

No kurienes varēja parādīties vīrieši, ja kopmītnes durvis aizslēgtas? Skaidrs, ka zagļi, pa dienu ielavījušies un kaut kur noslēpušies. Apolinārija Ivanovna paraustīja kliņķi. Durvis bija aizslēgtas. Iekšpusē dzirdēja rosīšanos. Pilnā skaļumā sāka skanēt tranzistors.

— Tūlīt atveriet! — komandante pavēlēja.

— Vienu mirkli, Poļas tante, — Elita atsaucās. — Sveta, tu nezini, kur atslēga?

Beidzot atslēga atradās. Pēdējā brīdī Svetlana izlēca no gultas un paķēra pusiz­dzerto vīna pudeli. Neatradusi korķi, viņa to aizbāza ar pirkstu un paslēpa sev bla­kus gultā.

Komandante pārmeklēja telpu, ieskatījās drēbju skapī un zem gultām.

— Ko jūs, Poļas tante, meklējat? — Elita zobgaligi apvaicājās. — Vai zagļus?

— Kam pieder šie vīriešu svārki?

— Tos viens pieklājīgs zēns man pastaigājoties aplika ap pleciem, lai nesaauk- stējos. Rīt atdošu.

Apolinārija paskatījās ārā pa pievērto logu. Pa ugunsdzēsības kāpnēm lejā rāpās divi puiši.

— Kas tie tādi? — Apolinārija Ivanovna stingri noprasīja.

— Mēs nezinām, — Elita un Ina vienā balsī apgalvoja.

— Nemelojiet! Meitenes no blakusistabas dzirdējušas vīriešus runājot.

— Tas bija radio.

— Es jums neesmu nekāds Šerloks Holmss vai dienesta suns, kas, purnu zemei piedūris, skries pa pēdām katram jūsu kavalierim. — Apolinārija bija patiesi dusmī­ga. — Rīt ziņošu skolas vadībai.

— Poļas krustmāt, nevajag, — Elita metās lūgties, bet komandante jau aizcirta istabas durvis no ārpuses.

Svetlana krietnu brīdi juta, ka kaut kas slapjš sūcas gar sāniem. Viņa pacēla segu. Šausmas! Naktskrekls un palagi bija sarkani, kā asinīm notraipīti.

— Jūsu dēļ man tagad visa gulta pilna, — viņa gandrīz vai raudāja. — Nu jāiet mazgāt.

— Cita guļ ar puisi, tu ar vīna pudeli, — Elita pasmējās. — Nu, nu, nedusmo, paldies, ka paslēpi.

Svetlanas pareģojums piepildījās, patiešām bija ziepes, pie tam pamatīgas.

— Kaut arī jūsu grupa ir uzvarējusi sociālistiskajā sacensībā, par sliktu uzvedību punkti nost, — direktora vietniece Maija Skuja bija nepielūdzama.

— Nekas briesmīgs jau nenotika, — Elita negribēja samierināties.

— Žēl, ka jums tik maz meitenes lepnuma un goda. Laist pusnaktī piedzērušos puišus, ķiķināties ar viņiem, skūpstīties. Vai jūs apjēdzat, ko viņi varēja ar jums iz­darīt?

— Tie nav nekādi nelieši, bet labi un pieklājīgi zēni, — Elita aizstāvējās.

. — Pieklājīgi zēni naktī ciemos neiet. Un vēl pa ugunsdzēsības kāpnēm.

— Tas ir netaisni, — meitenes sūdzējās meistarei Liepai. — Lai soda Elitu un Inu, mēs pārējās taču neesam vainīgas.

— Es jums nekā nevaru palīdzēt, — meistare noplātīja rokas. — Tādi ir mūsu skolas sociālistiskās sacensības noteikumi — ja kāds nogrēkojas, atbild visa grupa.

— Jūs arī kā aptaurētas, varējāt taču randiņu norunāt citā vietā, — grupas bie­drenes vēlāk pārmeta.

— Mēs viņus neaicinājām, viņi paši…

— Bet to es jums saku: man Didzis patīk, un es ar viņu satikšos, kad vien gribē­šu, — Elita paziņoja. — Un mūsy intīmajās lietās lai neviens nebāž savu degunu.

Ina piesardzīgi klusēja.

* * *

Pašā ziemas vidū garās novakares aicināt aicina paņemt rokā grāmatu. Šajā laikā lielajā arodskolnieku saimē notiek ikgadējie daiļlasītāju konkursi.

— Lieciet man mieru ar saviem pantiņiem! — dažs labs nākamais mehanizators vai zootehniķis spurojās pretī. — Tā ir skuķu padarīšana. — Bet, redzot biedrus šķirstam dzejoļu grāmatas, dzirdot skolotāju uzslavas par labi norunātu dzeju, kļūst domīgs — ar ko es sliktāks par citiem, jāpamēģina.

— Meitenes, ko darīsim ar dzejas konkursu? — Baiba, nogaidījusi brīdi, kad meistare bija izgājusi no darbnīcas, iejautājās. — Citas grupas jau izvēlējušās tēmas, septītie, piemēram, par darbu. Ko mēs?

— Domā pati, tu esi kultordze! — Tā, protams, bija Dēzija.

— Kā tev nav kauna! — Baiba apskaitās. — Visi gatavojas — mūsu skola, mēbeļnieki, tekstilnieces, poligrāfiķi. Vai jums grūti katrai iemācīties vienu vienīgu dzejolīti, to, kurš vismīļākais?

— Man neturas galvā. Es nepiedalos.

— Bet man tādiem niekiem nav laika. Tad jau labāk aiziet uz kino. — Dēzija izai­cinoši paskatījās Baibā.

— Dzeja — nieki? Tā padara cilvēku garīgi bagātāku…

— Tu jau runā tāpat kā mūsu latviešu valodas skolotāja.

— Kur lai rauj tos dzejoļus? Pašus populārākos — Ziedoni, Vācieti, Čaklo, Pe- teru — veikalos nenopirkt. Bibliotēkās pēc viņu grāmatām rinda.

— Jāpajautā skolotājai Jurjānei, — Baiba izlēma un tā ari izdarīja.

— Es jau varētu tos dzejoļus sameklēt, bet labāk jūs pašas. Ziniet ko — atnāciet šovakar pie manis ciemos.

— Visa grupa?

— Visa. Tad arī izlemsim, ko darīt.

Un tā meitenes sēdēja zemē uz paklāja, kura vidū kūpēja patvāris. Blakus atradās ābolu grozs un šķīvis ar cepumiem.

— Skolotāj, lūdzu, pastāstiet par sevi.

— Dzīvoju bez rūpēm kā lutināta mātes meita. Man ir divi labie gariņi — māmuļa un vecmāmuļa. Māte tepat blakusistabā, bet vecmāmiņa uz laukiem. Šie āboli no viņas dārza. Pa vasaru «pienu ēdu, pienu dzēru, pienā muti nomazgāju», ravēju dār­zu, slaucu govi, pļauju sienu.

— Bet vai jūs kādreiz esat bijusi iemīlējusies?

— Jā, vismaz man tā šķita. Laikam jau tas puisis nebija īstais. Un tā nu man, tāpat kā jums, viss priekšā, — Jurāte jautri iesmējās.

— Grāmatās tik skaisti raksta par mīlestību un dziesmās dzied, — Svetlana nopū­tās, — bet es vēl ne reizes neesmu…

— Es gan draudzību vērtēju augstāk par mīlestību, — ierunājās Dace. — Man ir labs draugs. Astoņus gadus sēdējām vienā solā. Arī tagad bieži satiekamies, un mums nekad neaptrūkst, par ko runāt. Mīlestība ir neobjektīva, tā baidās otru aizvainot, sāpi­nāt, bet īsts draugs ir objektīvs, pasaka godīgi, kā ir. Vismaz mans Pēteris ir tāds.

«Vai tik tu nemaldies, Dacīt?» Baiba pie sevis nodomāja. «Man gan šķiet, ka Pē­teris ir tevī ieķēries līdz ausīm.» Bet skaļi viņa to neteica. «Un mēs ar Daumantu?»

— Es ilgus gadus draudzējos ar vienu meiteni no mūsu bijušās klases, uzticēju viņai savu lielāko noslēpumu, bet viņa to izpļāpāja citiem, un visa klase par mani smējās. Nekad man vairs nebūs draugu.

— Gandrīz visi zēni dzer un pīpē un paši iedomājas esam pārākie firmas čaļi. Ar tādiem riebjas draudzēties.

Jurāte atcerējās pirms pāris mēnešiem izdarīto aptauju.

— Ja visu nedēļu esi trinuši skolas solu, gribas taču izlādēties. Bet nav jau kur un ar ko.

— Aizej uz kādu klubiņu padancot, bet čaļi sametušies, palaiž rokas, grābstās un, ja meitene neielaižas, tad nolamā un izsmej.

Kāds čalis žurnālā «Liesma» rakstīja: «Tā jau būtu katorga — katram skuķim izda­bāt. Man, piemēram, skuķu netrūkst. Vai esmu skaidrā vai dzēris, viņas mani nekad neatstums. Mūsu meitenes tagad ir modernas, zina, ka vīrietim nedrīkst pārmest, un zina arī to, ka vīrietis viņām apkārt nedancos kā agrākos laikos. Uz ballēm skuķi nāk, lai izlādētos, lai kādu «nogrābtu» un pēc tam apprecētos.»