ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Vairākkārt varējām tevi atdot audžuvecākiem, bet nedrīkstējām — ja nu pēk­šņi atbrauc īstā māte.

Svetlana skatījās uz papīra lapiņu, kurai pirms sešpadsmit gadiem bija pieskārušās viņas mātes rokas. Kur viņa tagad? Droši vien dzīvo laimīgi, audzina dēlus un meitas un par mani pat neiedomājas. Kā viņa drīkstēja laist mani pasaulē un pēc tam pamest kā novalkātas kurpes? Māte mani ir aplaupījusi, es viņu ienīstu, ienīstu, ienīstu! Viss, kas bija sakrājies meitenes dvēselē, — biedru zobgalības, grūtības ar mācībām, ne­miers ar savu izskatu — izlauzās ārā skaļās raudās.

— Nekā man nav, ne skaistas sejas kā Dēzijai, ne laba auguma un balss kā Bai­bai, — Svetlana elsoja. — Sarīkojumos es visu vakaru nosēdu kaktā un neviens mani neaicina dejot. Visi par mani smejas.

Dzīvē daudz pieredzējusī audzinātāja ļāva meitenei izraudāties.

— Dumiķīt manu, — viņa teica, kad asaru straume bija izsīkusi. — Ar glītu ģīmi vien dzīvē nekur tālu netiksi. Tev ir dāsna sirds un čaklas rokas. Un par savu augumu nebēdā nenieka, tas vēl veidojas. Gan ar laiku būsi smuidra meita.

Svetlana nošņaukājās un caur asarām uzsmaidīja Sērmūkšu mātei.

— Ejam pie mazajiem, viņi tevi gaidīt gaida. Katru dienu taujā: «Kad atbrauks mūsu mīļā Svetiņa?»

* * *

Divas dienas nedēļā otrā grupa strādāja darbnīcā. Meitenes te jutās labāk un bn vāk nekā mācību kabinetos — nebija jābaidās no izsaukšanas, kontroldarbiem, div­niekiem.

— Šūšanas fabrikas pasūtījums. Darbu pārbaudīs un pieņems fabrikas kon­troliere. Neapkaunojiet mani. Ja ko nesaprotat, paskaidrošu. Labāk divas reizes prasīt nekā vienreiz slikti darīt! — Meistare Liepa kādu dienu meiteņu priekšā nolika pa audumu kaudzītei.

Pirmais atbildīgais uzdevums. Galdautiņi, priekšautiņi — līdz šim tā bija tikai tāda niekošanās. Meitenes pārcilāja piegrieztos gabalus — piedurknes, krādziņa, svārku daļa. To visu vajadzēja kārtīgi sadiegt, sašūt, apmetināt vīles, lai neizirst, izgludināt.

Meitenes ķērās pie darba. Tā vairs nebija rotaļa. Par to viņām maksās atlīdzību un prasīs atbildību.

Divdesmit astoņas gaišmatainas un tumšmatainas galvas noliecās pār darbu. Div­desmit astoņi dažādi likteņi. Trīs gadus meistari un skolotāji darīs visu, lai meitenes kļūtu pilnvērtīgi cilvēki, sava amata pratējas. Viena daļa atnāca uz šo skolu tādēļ, ka patiešām vēlējās kļūt par šuvējām, citas bija padzirdējušas, ka te ir ļoti laba māksli­nieciskā pašdarbība — koris, deju kolektīvs, vokāliinstrumentālais ansamblis, bet krietna daļa bija dzīves pabērni no izjukušām un nelabvēlīgām ģimenēm, kuriem vien­alga, ko darīt. Ar tādiem bija visgrūtāk.

Klusi dūca Daces mašīna. Viņa jau kopš rudens sekmīgi izpildīja fabrikas pasūtī­jumus. Pirms divdesmit gadiem šajā pašā telpā bija sēdējusi viņas māte, liela dziedā­tāja un dejotāja. Dace, atsitusies mātē, tikpat izdarīga. Par viņu meistare bija droša, dzīvē tā nevienam kaunu nedarīs.

Meitenes strādāja ar aizrautību. Apziņa, ka viņām pirmo reizi uzticēts īsts darbs, spārnoja. Baiba jau bija paspējusi sadiegt svārku daļu un nesa atrādīt. Ari par viņu meistare neraizējās. Bet ar Dēziju nāksies pacīnīties. Galvu rokās atspiedusi, viņa lūkojās ārā pa logu. Dēzijas māsa Edīte, kura pērngad beidza šo pašu skolu, bija pavisam citāda — čakla, nopietna, kā diena pret nakti, salīdzinot ar jaunāko.

Nu arī citas meitenes, kas sēdēja logu pusē, sāka raudzīties ārā un ķiķināt. Sep­tītās grupas zēni, logu vaļā atrāvuši, kūpināja cigaretes un visādi vaikstījās. Kā mazi­ņie… Aicina arī viņas meitenes uz pīpošanu. Būs jāaprunājas ar meistaru Kraukli.

— Uzdziedāsim, meitenes, — Liepa aicināja, lai pārtrauktu amizieri pie lo­giem. — Mūsu senči arī, darbu darot, dziedāja. Baiba, sāc!

Ilggadīgā pieredze bija meistari Liepu pārliecinājusi, ka sevišķi nozīmīga ir tieši pirmā kleita. Tai jābūt uzšūtai nevainojami. Tādēļ viņa rūpīgi pārbaudīja katru darbu.

— Kādas tev vīles — šķības un greizas. Ārdi ārā un šuj par jaunu!

— Jā, bet… — vainīgā mēģināja taisnoties.

— Nekādu «bet», dari, kā liek!

Katrai bija kāds aizrādījums.

— Krādziņai viens stūris garāks par otru. Vai tu pati tādu vilktu mugurā?

— Kādēļ iekšējās vīles nav apmetinātas?

— NeviensJ^ču tās neredzēs.

— Valkātāja redzēs un tūlīt pateiks, ka šuvēja bijusi nevīža.

Slepus nobira pa asarai. Meistare tās labi redzēja, bet nežēloja — kas pelnīts, tas pelnīts.

Pamazām skapis pildījās ar gatavajām kleitām. Pārējās meitenes jau šuva otro, kad beidzot savējo nodeva ari Dēzija.

— Nu būs jāsvin «pirmās kleitas» svētki, — meistare paziņoja.

— Kā mēs tos svinēsim? — meitenes sarosījās.

— Kā pašas izlemsiet, tā būs.

— Sanesīsim tepat maizītes, uzvārīsim tēju…

— Nē, tas ir pārāk parasti. Labāk aiziesim visas kopā uz kādu kafejnīcu.

— Tur jau pilns vai nu ar vecām klačtantiņām, vai zildeguņiem.

— Iesim uz jauniešu kafejnīcu «Presto». Tur pa vakariem spēlē pašdarbības an­sambļi, paklausīsimies mūziku, padejosim.

— Man šķiet, ka pašu skolā būtu labāk — kopā padziedātu, parunātu, pasapņotu par nākotni, — meistare mēģināja iebilst, bet meitenes šoreiz visas kā viens pretojās.

Meistare, protams, neuzstāja, lai meitenes kafejnīcā ierastos formas tērpos ar baltajiem priekšautiem, tik naiva viņa nebija. Tomēr meiteņu izkrāsotās sejas, ieto­nētie plakstiņi, safrizētie mati viņai bija pārsteigums. Pat Baibas lūpas bālajā sejā de­ga kā sarkanas rozes. Vienīgi Svetlana, kāda bija, tāda ari palika.

«Kādēļ viņas tā pūlas izskatīties vecākas nekā patiesībā? Par šo jautājumu būs kādreiz pie izdevības jāparunā,» Liepa pie sevis nosprieda.

— Ejam zālē, galdiņi ir rezervēti.

— Mans dievs! Vesels bars nevainīgu, sirdsšķīstu aitiņu. Ko tādas te meklē?

— Aizveries, Marina! Kas meitenēm vainas? — Viņas kavaliera skatiens ātri pār­skrēja visas pēc kārtas un kā liptin pielipa pie Dēzijas.

— Tādām vieta bērnudārzā.

— Un tev, kur tev ir īstā vieta? — Puiša balsī ieskanējās draudi. Marina paraustīja plecus un, skatīdamās griestos, sāka pūst apaļus dūmu ripulīšus.

Uz orķestra paaugstinājuma muzikanti ieņēma vietas. Baiba ieskatijās uzmanigāk un izbijās.

— Svēta, lūdzu, apmainīsimies vietām.

— Kādēļ?

— Tā vajag.

Aiz Svetlanas masīvās muguras aizslēpusies, Baiba jutās drošībā. Sūkdama ar salmiņu kokteili, viņa vēroja kādreizējo draugu gatavošanos. Bundzinieks Ģirts kār­toja savus sitamos, garais Egils būrās ap elektriskajām ērģelītēm, bet trompetists Ivars domīgi vērās piedūmotajā zālē. Tieši septiņos uz paaugstinājuma uznāca Tagils, vezdams pie rokas slaidu meiteni sīki sacirtotiem, izbalinātiem matiem un vizuļo­jošiem acu plakstiņiem.

Lai pievērstu kafejnīcas apmeklētāju uzmanību, Ģirts krietnu brīdi dauzīja savus šķīvjus un bungas.

— Iepazīsimies! — Egils teica mikrofonā. — Mūsu ansambli sauc «Prelīde». Spē­lējam jau divus gadus. Vadītājs — topošais komponists Tagils.

Tagils paspēra soli uz priekšu un paklanījās. Viņš bija tērpies melnās samta biksēs un sudrabotā, spīdīgā žaketē. Baibai šķita, ka viņš skatās tai tieši virsū. «Kaut tikai nu nepamanītu.» Viņa vēl vairāk paslēpās aiz Svetlanas muguras.