ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Uz Bulgāriju, Čehoslovākiju un Vācijas Demokrātisko Republiku vasaras praksē brauc labākie, čaklākie un sabiedriskākie. Tādi bija skolas noteikumi, un visi tos zināja.

Kandidātu izvirzīšana un apspriešana katrā grupā noritēja trokšņaini, dažkārt ar strīdiem un garu izrunāšanos.

Pret Daci otrajā grupā neviens neiebilda. Labākā šuvēja, grupas komsordze, de­jotāja, daiļlasītāja, jaunatnes čempione orientēšanās sportā. Mācās bez trijniekiem. Arī Baiba bija godam nopelnījusi šo braucienu.

Kāda meitene nosauca Svetlanas vārdu.

— Ja Svēta brauc, tad es arī, — Dēzija iejaucās.

— Svēta iemācījusies labi šūt, bet tu?

— Es dejoju un strādāju par manekeni.

— Mēs visas kaut ko darām — dziedam, dejojam vai bungojam.

— Tev mācībās trijnieki vien.

— Svētai arī ir trijnieki, — Dēzija nepiekāpās.

— Svētai ir grūta galva, bet viņa vismaz cenšas. Tu vienkārši esi slinka.

Pedagogu padome kopā ar komjaunatnes sekretāri Ludmilu, meistariem un arod­biedrības pārstāvjiem vēlreiz caurskatīja kandidātus. No otrās grupas laimīgās bija Dace un Baiba.

— Toms ar senčiem brauc uz Bulgāriju, jūs ar Daci praksē uz Čehoslovākiju, citi uz Vācijas Demokrātisko Republiku. Laimīgie, — Daumants pēdējā skolas dienā maz­liet skumīgi teica Baibai, — bet es katru dienu kātošu uz šanci ražošanas apvienības «Tēvija» otrajā filiālē. Skan vareni, vai ne?

— Pats vainīgs, varēji mazlietiņ piespiesties. Latviešu valodā knaps trijnieks, vēs­turē un ķīmijā tāpat.

— Goda vārds, neiznāca laika. Pa vakariem jāsporto.

— Un jāpiehalturē. Domā, es nezinu?

— Arī tas. Kā citādi tikt pie skanošā?

Abi lēnām soļoja uz Kirova dārza pusi.

— Mēs nu ilgi neredzēsimies. Turpat divus mēnešus. Augustā man sporta nometne.

— Bet man — šūšanas darbi. Mammas draudzenes sanesušas veselus drēbju kalnus.

— Nabadzīte, kad tad tu atpūtīsies?

— Gan jau.

— Zini, reizēm, kad esmu viens, es domās sarunājos ar tevi.

— Žēl, ka mums nav mājās telefonu. Nu, tad sveiks, — Baiba skumji pasmaidīja un sniedza Daumantam roku.

— Pagaidi, paiesim vēl gabaliņu kopā. Man neviens nekad vēl nav atsūtījis vēstuli. Apsoli, ka atrakstīsi no Čehoslovākijas. Lai man būtu, ko gaidit.

— Pamēģināšu.

— Es aizkāpšu jūs pavadīt.

— Nevajag. Ko teiks meitenes?

— Tikpat visas zina, ka es… Čau!

Daumants pagriezās un neatskatījies aizgāja.

*

***

No Baibas vēstulēm Daumantam:

«Esam laimīgi sasniegušas Bratislavu. Nepaguvām ne lāgā apskatīties, kad mūs ar autobusu aizrāva uz Pūhovu, kur uzcelta moderna šūšanas fabrika un šu­vēju arodskola, apmēram tādi pati kā mūsējā. Starp mūsu meitenēm un slovākie- tēm notika draudzības sacensības — kura ātrāk un labāk uzšūs svārkus. Vislabāk paveicās Dacei, viņa saņēma godalgu — slavenā čehu kristāla vāzīti.

Man tev būtu vēl daudz ko stāstīt, bet acis krīt ciet no noguruma.»

***

«Žēl, ka man nav dzejnieka talanta kā Pēterim, tad es droši vien uzrakstītu garu poēmu par to, ko šodien redzējām.

Iedomājies šauru, pustumšu tuneli, kas strauji iet lejup. Akmens sienas un griesti norasojuši no mitruma. Un pēkšņi — milzīga zāle kā gotiska baznīca, visa daudzkrāsainās ugunīs. No tumsā slēptajām griestu velvēm uz leju kā lielas lāstekās stīdz dzelteni, rožaini un zilgani stalaktīti. Klusums. Kaut kur tālumā ialc ūdenskritums. Mēs sēžamies laivās un braucam pa pazemes upi kā senajā grieķu teiksmā par Stiksu. Vietām upe tik šaura un alas velves tik zemas, ka mēs 1'ieplokam laivas dibenam. Tad eja pēkšņi paplašinās, un atkal jauna zāle ar tādiem akmens veidojumiem. Sārtā tronī sēd pazemes valdnieks baltā tērpā ar ļļaru baltu bārdu, roka izstiepta uz priekšu, kronis vienos dārgakmeņos. Viņam l>ic kājām ceļos nometušies pavalstnieki. Un atkal cita telpa. Ūdens un minerāli izveidojuši neiedomājami skaistas figūras — sastingušus ūdenskritumus, vidus­laiku pilis ar visiem torņiem, fantastiskus akmens ziedus. Katram tēlam savs trāpīgs nosaukums. Gadsimtiem ilgi divas sārtas akmens lāstekas «Mūžīgie mīlētāji» tiekušās viena pretim otrai. Pēkšņi mitruma avots izbeidzies un starp abiem palikusi neliela sprauga. Mīlētāji tā arī nekad nesatiksies.

Kādā zālē gids palūdza mūs padziedāt. Mēs ar Daci klusi uzsākām «Pūt, vējiņi!». Meitenes piebalsoja. Šķita, ka alas sienas, stalaktīti un stalagmīti dziedātu mums līdzi, tik brīnumaina bija skaņa.

Redzi nu, ne poēmu, pat ne kārtīgu vēstuli es neprotu uzrakstīt. Šis skaistums liiredz katram pašam ar savām acīm.»

«Alpu pļavas — tas ir vesels pārdzīvojums. Iedomājies milzu pļavu ar mēļām l'rimulām, oranžām ugunslilijām, ziliem zvaniņiem, sarkanām magonēm. Vēl augstāk sākas akmens valstība — stāvas, sūnām apaugušas klintis. Dziļajās aizās redzams sniegs.

Mēs ar Daci pagājāmies pa strauta malu gabaliņu uz augšu. Ūdens tik auksts, ka dzerot salst zobi. Strauts ievijās biezā mežā. Eglēm sirmās sūnu bārdas un zari sniedzās līdz pat zemei. Pienāk stirnu buciņš, padzeras, skatās uz mums savām brūnajām acīm un nemaz nebaidās.

Pēc brīža dzirdam — mūs sauc. Izrādās, ka čehu Tatru augstākā virsotne Lem- nica uzlikusi draudīgu mākoņu cepuri.

«Ātrāk, ātrāk!» gide mūs mudina. «Drīz sāksies negaiss.»

Skriešus metamies pa taciņu lejup. Saklūpam vagoniņā. Vēja brāzmas šūpo kabīni kā laiviņu vētrainā jūrā. Zibeņi. Dārdoņa. Baigā lietusgāze. Man likās, nupat, nupat tievā trosīte pārtrūks, un mēs iegāzīsimies aizā.

Nepagāja ne pusstunda, kad atkal spīdēja saule. Mitrā zeme kūpēja, katrā ziedā un lapiņā zaigoja rasa. Tu nemaz nevari iedomāties, kā kalnos pēc lietus smaržo gaiss.

Šo vēstuli Tu droši vien saņemsi tad, kad es jau būšu atgriezusies. Divas nedē­ļas aizskrēja ātri kā sapnis. Rīt dodamies mājup. Uz redzēšanos Rīgā. Esmu jau maz­liet noilgojusies pēc tās. Un pēc Tevis arī.»

Ai, vasara, vasara! Tik ilgi tu tiec gaidīta, tik ātri beidzies. Ne lakstīgalas dziesmu paklausīties, ne dzeguzes kūkošanu, ne aizkavēto miegu kārtīgi izgulēt!

Baiba tikko paguva apšūt un aplāpit savējos un patēva atvaļinājuma laikā izlaist līkumu pa Latgali, kad klāt jau bija pirmais septembris.

Daumants, mēnesi pavadījis sportistu nometnē, iedega brūns kā nēģeris.

— No tevis iznāks lietaskoks! — treneris bija apmierināts ar viņa panākumiem.

Un atkal pa Rīgas ielām ar ziediem rokās gāja skolēni. Mazie savus puķu pušķus turēja kā sveces izstieptajās roķelēs, lielie zēni — kautrēdamies nevērīgi pasituši pa­dusēs kā pirtsslotas, meitenes — saudzīgi uzmanīdamās, lai nesavainotu ziedus.

Skola, garajos mācību mēnešos apnikusi, reizēm nīsta un lādēta, sagaidīja savus nemierīgos un trokšņainos pavalstniekus ar to īpašo satraukto atmosfēru, kāda ir tikai pirmajā skolas dienā, — priecīgas atkalredzēšanās pēc vasaras brīvlaika, nepa­cietīga vēlēšanās uzzināt, kā biedriem klājies, un izstāstīt paša piedzīvojumus pa šo laiku.

— Sveiciens darba jaunatnei!

— Čau, Daumant! Kā sviežas?

— Čau, Tom! Un tev?

— Pa pirmo. Tikai vakar atgriezāmies no autobrauciena pa Bulgāriju.

— Un kā?

— Nerunā. Norullējām vairākus tūkstošus. Ceļi tur vienreizēji. Un serviss arī. Sencis neparko negribēja braukt, viņam vairāk nekā par mūsu lauku būdu nevajag, bet mutere pielauza. Pieteicos autovadītāju kursos. Uz pavasara pusi pats iegūšu tiesības, un tad mēs varēsim aizlaist kaut kur kopā, norunāts?