ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Lauzts nav, — ātrās palīdzības ārsts konstatēja. — Pamatīgs sastiepums. Jāliek kompreses un nedēļu mierīgi jāpaguļ gultā.

— Laimīgā, — meitenes viņu apskauda. — Veselu nedēļu tikpat kā brīvdienas.

— Man jāstrādā. — Svetlanai pašķīda asaras.

Tā pavisam nejauši meitenes uzzināja Svetlanas lielo noslēpumu — lai piepelnī­tos, viņa pa vakariem uzkopa kosmētisko kabinetu.

— Nebimbā, — Ina apžēlojās. — Mēs pastrādāsim tavā vietā, vai ne, Elita?

Dēzija kā lidot uzlidoja piektajā stāvā un atrāva durvis.

— Edīt, es būšu manekene! No mūsu grupas es vienīgā, vai tu vari aptvert. Pārējās meitenes zaļas aiz skaudības. Meistare teica, ka man esot vislabākais augums. Baiba pārāk tieva, tas katram redzams. Dacei paresnas kājas, par Svētu jau nav nemaz ko runāt, gara kā skurstenis un resna kā muca.

Edīte nolaida adīkli klēpī un smaidīdama paskatījās jaunākajā māsā.

— Televīzija, Maskava, modes skates ārzemēs, kolosāli, vai ne? — Dēzija turpinā­ja līksmot.

— Nu, nu, nepriecājies par agru, lai vēlāk nebūtu jāraud.

— Kas gan ir parasta šuvēja fabrikā vai nelielā ateljē salīdzinājumā ar manekeni. Iedomājies — man mugurā pasakaina vakarkleita, pārākā frizūra, modeļa apavi ar augstiem papēžiem. Es uzeju uz skatuves. Skan klusa mūzika. Es lēnām griežos dejā. Visi skatās vienīgi uz mani. Aplausi! Puķes! Edīt, es esmu tik laimīga!

— Bet es — nogurusi. Nomizo vakariņām kartupeļus!

Dēzija smagi nopūtās, iegāja virtuvē, uzvilka gumijas cimdus un ķērās pie viņai tik netīkamā darba.

«Visi mani apskauž, kursā meitenes, pat pašas māsa. Bet lai, man par to ne silts, ņe auksts.»

Izrādījās, ka manekenei nemaz nebija tik vienkāršs un viegls darbs.

— Kā tu soļo, palēkdamās kā kaza, — vecākā meistare aizrādīja. — Uzliec uz gal­vas grāmatu un nes to kā dārgu vāzi, ko nedrīkst nomest un sasist.

Lauku meitenei, kas pa vasaru staigāja basām kājām, smailpurnu augstpapēžu modes zābaciņi šķita nepierasti un neērti. Grāmata spītīgi vēlās zemē. Dēzija no dus­mām paķēra to un ielidināja kaktā, bet pēc brīža stutēja atkal uz galvas, un mēģinā­jums sākās no jauna.

— Tu zini, kādēļ afrikānietēm ir tik taisnas muguras un līgana gaita? Tādēļ, ka viņas no bēmiTdienām visus smagumus pārnēsā uz galvas, — vecākā meistare skaidroja.

* * *

Aprīlī, kā katru gadu, pats galvenais notikums bija skolas audzēkņu darbu izstāde un jaunāko modeļu demonstrējumi.

— Beidzot ari mēs tiksim pie vārda, — lietišķās mākslas pulciņa meitenes priecā­jas. — Citādi visu laiku slavina un daudzina vienīgi dejotājus, dziedātājas, bundzinie­ces un sportistes. Viņiem diplomi, balvas, bet mums nekā.

Svetlana staroja no prieka. Viņas spilvens, kuru meitene ar tādu rūpību visu /īemu bija šuvusi, visiem patika.

Katram pulciņam bija sava īpaša aizraušanās, kas to atšķīra no citiem, — ādas i/strādājumi, batikas, izšuvumi, adījumi, mezglojumi, asprātīgas pašdarinātas rotas­lietas. Tas padarīja izstādi daudzveidīgu un interesantu.

— Mēs arī piedalāmies, — septītās grupas zēni pašā pēdējā brīdī paziņoja. — I ūdzu, atvēliet mums stendu viens, komats, divdesmit reiz viens, komats, divdesmit metri.

— Ko tad jūs izstādīsiet? — meitenes brīnījās. — Ar puķītēm izšūtus džinsus, vai?

— Tad jau manīs, — Leons noslēpumaini atbildēja.

Zēni sagādāja pamatīgu pārsteigumu ne tikai meitenēm, bet visai skolai. Uz ne­liela lina auduma četrstūra uzšūtajās kabatiņās atradās viss, kas ģimenē nepiecie­šams, — šķēres, knaiblītes, diegi, adatas, zobu tīrāmie piederumi, kosmētika, pat sīciņā skropstu birstīte nebija aizmirsta.

— Viss vienuviet, ērti un parocīgi, — izstādes apmeklētāji vēlāk priecājās. — Parasti šie sīkumi mētājas pa dažādām atvilktnēm un plauktiem un tos nevar atrast tieši tad, kad tie visvairāk vajadzīgi.

Darbnīcās valdīja rosība. Meitenes šuva un pielaikoja, ārdīja un gludināja. Iz­gatavot sešdesmit kleitu, kostīmu un mēteļu modeļu pēc visjaunākajām modes prasībām — tā nebija joka lieta.

— Runā, ka būšot milzums viesu?

— Sekretārīte teica: pat no Maskavas un Volgogradas.

— Kaut tik nu izietu gludi, — Svetlana bažījās.

— Kas tad jums, viss jau salikts pie vietas, — Dēzija viņu pārtrauca. — Man gan ceļi ļogās, iedomājoties, ka publika katru dienu blenzis tieši virsū. Un nepārtraukti jasmaida. Šausmas!

Viesi jau pulcējās direktores kabinetā, lai dotos uz izstāžu telpu, kad Dace atjēdzās:

— Puķes, meitenes, kur puķes?

— Darbnīcā, spainī.

Svetlana pa galvu pa kaklu metās pa trepēm lejā.

— Izstāde skolai ir liels notikums, — direktore uzrunāja viesus. — Ikviens mūsu audzēknis darbojas kādā pulciņā. Lūdzu, ņemiet vērā, ka tie ir skolēnu, nevis tautas claiļamata meistaru darbi, un nevērtējiet pārāk stingri.

— Cik ātri gan mode mums mainās — To ģimenes albumā redz, Bet šodien šķiet gluži bez vainas Man modelis aizmirsts un vecs.

Reiz slavena meistare būšu — Tas sapnis kopš bērnības man. Un tērpus es meitenēm šūšu, Lai jaunība zaigo un skan, —

meiteņu dubultkvartets skandēja dziesmu ar Arnolda Auziņa vārdiem.

— Šādas izstādes pašreiz notiek ikvienā mūsu sistēmas skolā, — teica profe­sionāli tehniskās izglītības komitejas priekšnieks. — Maijā labākos darbus varēs ap­skatīt sporta namā.

Viesi izklīda pa zāli.

— Burvīgi! Žēl, ka nekur tādus darbus nevar nopirkt. Paskatiet šo mezglojumu: cik vienkārši, bet asprātīgi. Es arī tādu sev pagatavošu.

Atsauksmju grāmatā krājās jūsmīgi ieraksti: «Lai slava šai jaukajai skolai, kur māca ne tikai arodu maizei, bet arī garam. Operas mākslinieki», «Taisni jābrīnās, ka mūsdienu meitenēm atliek laika nodarboties ar tik skaistām lietām. Latvijas Radio redaktori.»

Līdz pat Maija svētkiem skola katru dienu uzņēma viesus. Priekšpusdienā un pēcpusdienā demonstrēja modeļus. Katra gadalaika tērpu kolekciju ievadīja piemēroti dzejoļi un dziesmas. Skatītāji neskopojās ar aplausiem.

— Kur viņi izrāvuši tik skaistas meitenes?

Kinooperatori no televīzijas un kinostudijas rāvās, filmēdami modes skati.

— īsti džentlmeņi! — Tas zīmējās uz zēniem, kuri demonstrēja jaunākos vīriešu uzvalkus un mēteļus. Lepni galvas pacēluši viņi soļoja gar skatītājiem, neliekoties ne zinis par atzinīgajiem vārdiem.

— Ar šādiem uzvalkiem nebūtu kauns iet pat uz pieņemšanu pie Anglijas kara­lienes.

— Ir jau ari pats pēdējais laiks padomāt par ko jaunu. Citādi — tie paši džinsi skolā, darbā, sarīkojumā un teātrī.

— Ātrāk, ātrāk! — meistares mudināja demonstrētājas, palīdzēdamas apvilkt jaunus tērpus.

— Jums ir ļoti fotogēniska seja, — jauns kinooperators, saticis Dēziju pie auto­busa pieturas, teica. — Lūdzu, iedodiet savu adresi, ja gadīsies piemērota rollīte, pa­ziņošu.

— Patiešām? — Dēzija no prieka nosarka.

— Kā bankā.

— Tas būtu šausmīgi burvīgi. Es visu savu mūžu esmu sapņojusi par kino.

— Vēl jau nekas konkrēts nav, — operators nedaudz saplacināja Dēzijas sajūs­mu. — Čau! Neaizmirstiet paskatīties nākamo kinožurnālu «Padomju Latvija».

* * *

No Baibas dienasgrāmatas:

«Taisni šausmas, kā tas laiks skrien, jau saplaukuši ceriņi. Daumants šodien atnesa milzīgu pušķi. Smaržo visa istaba. Viņa mājas apkārtne esot viena vienīga ceriņu jūra. Gribētos aizbraukt uz laukiem tālu, tālu, kur nav ne auto, ne televi­zoru, nogulties puķu pilnā pļavā, klausīties, kā vītero cīrulis, kā pie auss dūc ka­mene. Un nekā nedomāt, tik vērot, kā pa debesim slīd balti mākoņu kamoli.»