ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Ko tu skumsti, es viņam saku, tev ir labi, sava silta vietiņa, vēders pilns… Ne tā kā man, reizēm ir, ko grauzt, reizēm, kad vecajam lielais plosts, nekā…

— Kādēļ tu visu neizstāsti mātei? Viņa droši vien pieņemtu tevi.

— Ko es tur sadarītu? Sēdētu blakus sunim? Pie viņiem jau no garlaicības pat mušas sprāgst. Vecā arī žēl… Viņš vēl joprojām pārdzīvo… Glabā mammas bildi gal­da atvilktnē un reizēm, kad es neredzu, slepus skatās…

— Mans vecais arī reizēm plosto, — Daumantam negribot izspruka.

— Jā? — Leons brīnījās. — Es domāju, ka ar tevi gan viss okei. Boksa čempiņš, sku­ķu siržu lauzējs. Ja man būtu tāds ģīmis, es arī… Eh, ko tur, Šakālis paliek Šakālis.

— Ko tu, Toms jau tikai pa jokam.

— Paklau — kā tu sadomāji nākt uz mūsu učeni? — Leons mainīja sarunas tematu.

— Gribas ātrāk nostāties uz savām pekām, — Daumants pateica tikai pusi pa­tiesības.

— No manis atkal učuki atkratījās. Mans smadzeņu pods neesot piemērots zinību uzņemšanai, lai ejot uz arodeni. Iedeva pat labu raksturojumu. Mutere bija uzodusi par mūsējo skolu. Piedziedāja man pilnas ausis ar slavas dziesmām — labākā proftehskola, mākslinieciskā pašdarbība, estētiskā audzināšana un tamlīdzīgus pekstiņus. Man viens pīpis, kur mācīties — par skroderi vai par kurpnieku. Pēc gadiņa, tad jau manīs, ja nepatiks, čau, manējais čāpo vienu māju tālāk. Paskaties, vecīt, vai grāpī vēl nav palikuši kāposti. Baigi sagribējās rīt.

Daumants iegāja virtuvē. Katla dibenā ar karoti viņš sasmalstīja plānu kāpostu plēnīti. Uz galda mētājās iepelējusi rupjmaizes doniņa.

— Paklau, Leo, es tūliņ būšu atpakaļ. Tu tikai necelies, guli mierīgs.

— Mamm, — Daumants, gluži aizelsies, iemetās virtuvē. — Kas mums vakariņās?

— Plītskrāsnī kotletes ar ceptiem kartupeļiem. Paņem pats.

Kotletes kārdinoši smaržoja. Sagāzis visu bļodiņā, Daumants paķēra rupjmaizes donu un, pa ceļam to grauzdams, skrēja atpakaļ pie slimā biedra. Leons gulēja cieši aizmidzis. Daumants aizvēra krāsni, nolika gultai blakus ēdienu un domīgs atgriezās mājās.

Cik maz mēs zinām viens par otru. Šis pats Leons, jokdaris un ņirga, pielīdējs un glaimotājs. Vai grūtā bērnība viņu par tādu pārvērtusi? Var būt, ka tā ir tikai mas­ka, aiz kuras aizslēpies pavisam cits cilvēks, jūtīgu sirdi, viegli aizvainojams. Bet mēs — Šakālis un Šakālis. Un vai aiz Toma lepnās ārienes neslēpjas sīks aprēķinātājs?

Visi jau cenšas izlikties labāki, nekā patiesībā ir. Vienīgi Baiba ir patiesa.

***

No Baibas dienasgrāmatas:

«Daumants ir visveiklākais dejotājs. Cik viegli viņš paceļ Dēziju, itin kā viņai nebūtu nekāda svara! Dēzija skatās viņam acis un glupi smaida. Muļķe gatavā — smaids pieder pie dejas. Dace ari uzsmaida Tomam, kaut gan nebūt nav par viņu sajūsmā. Dēzija patīk visiem zēniem. Kāds brīnums, ka arī Daumants viņas dēļ var pazaudēt galvu. Viņš taču nav mans īpašums. Varbūt esmu greizsirdīga? Un tomēr ir patīkami apzināties, ka tevi kāds bezprātīgi mīl un tevis dēļ ir gatavs uz visu.»

— Meitenes! — Dace lidot ielidoja darbnīcā. — Komjaunatnes sekretāre Ludmila man nupat teica, ka mums piešķirta «uguntiņa». Par uzvaru rudens pārgājienā un labām sekmēm. .

Tiesības uz sarīkojumu jeb «uguntiņu», kā skolā to dēvēja, nācās izcīnīt sīvā sa­censībā. Tās piešķīra labākajām grupām, sociālistisko sacensību uzvarētājiem, pirmo vietu ieguvējiem konkursos un izstādēs.

— Katrai meitenei jāizdomā kāds asprātīgs uzdevums vai rotaļa.

— Daumanta brālim esot pārākās lentes.

— Šis jau nu mums dos, — Dēzija šaubījās.

— Es parunāšu, — Baiba apņēmās.

— Kuras skolas zēnus aicināsim?

— Mēbeļni^iais, ko citu.

— Vefiešus.

— Dzelzceļniekus. Viņiem skaistas formas, gluži kā virsniekiem.

— Tikai ne pirmo kursu. Tie pārāk zaļi. Kad jāuzlūdz meitene, sarkst un bālē, — Dēzija piebilda.

— Galdiņus apklāsim ar pašu šūtajiem galdautiem un salvetēm.

— Un izrotāsim ar puķu kompozīcijām.

— Es pie sviestmaizīšu taisīšanas un galdu klāšanas, — Ina brīvprātīgi pieteicās.

Gatavošanās «uguntiņai» ritēja pilnā sparā. Otrā grupa stundu starpbrīžos un

darbnīcā par to vien runāja.

— Tev, Baiba, būs kaut kas jānodzied.

— Pēdējā laikā es dziedu tikai ansamblī, — Baiba mēģināja atrunāties.

— Ņem un iemācies! Kaut vai Paula «Māriņu».

— Labāk dziesmu par rozīti.

— Var abas.

— Kas sastādīs scenāriju?

— Kādu scenāriju?

— Nu, «uguntiņai». Viss smalki jāapraksta — kādi priekšnesumi, kādas rotaļas, un tā tālāk. Citādi Skuja neatļaus.

— Lai Baiba kaut ko sadomā, pēc tam jau redzēs.

— Kādēļ tad es?

— Tu esi kultordze.

— Uzaicināsim uz mūsu «uguntiņu» gruzīnu meitenes, jā?

— Un iemācīsimies kādu gruzīnu dziesmu.

Visa skola rosījās uz gadskārtējo Tautu draudzības festivālu. Ikvienai grupai bija savi draugi kādā no mūsu plašās zemes pilsētām. Skolas labākie zīmētāji bija iz­gatavojuši milzīgu karti un izkāruši to vestibilā. No Rīgas uz Maskavu, Ļeņingradu, Tallinu, Viļņu, Tbilisi, Alma-Atu un citām pilsētām kursēja vēstules.

Komjaunatnes sekretāres Ludmilas Ivanovas mazajā istabiņā atradās sarīkojuma štābs. Komjaunieši atbildēja par svētku norisi.

— Vai ielūgumi jau nodrukāti?

— Vēl nav. Solīja rit.

— Ko tie poligrāfiķi iedomājas?

— Ludmila, iedod akvareļa krāsas un otiņas.

— Paņem pati, tur plauktā.

— Ludmila, kā tu domā, vai viņām patiks? — Otrā grupa izklāja uz galda Kutaisi meitenēm domātos suvenīrus — tautiskā rakstā rūpīgi izšūtas sedziņas.

' — Vai meistarei Liepai parādījāt?

— Jā. Nekā slikta neteica.

— Nu, tad jau būs labi.

— Piecpadsmit delegācijas, ap simt viesu, kur tos visus lai izmitina?

— Mēs, kopmītnes meitenes, varētu saspiesties un daļu viesu izguldināt, — Svet­lana, kas ar sevišķu sabiedriskumu neizcēlās, ierosināja.

— Svetiņ, aprunājies, lūdzu, ar komandanti, cik vietu viņa varētu atbrīvot, un rīt pasaki man?

— Par mācībām neviens vairs neliekas ne zinis, — matemātikas skolotājs Kārlis Kalējs skolotāju istabā šķendējās. — Visi tik dzied, dejo, organizē.

— Nekas, gan vēlāk sarausim, — vēsturnieks Daujāts viņu mierināja.

— Saraut var vēsturi vai literatūru, bet nekādā gadījumā matemātiku. Lielum lielai daļai tā vispār nelien galvā. Es uzskatu, ka mūsu skolā sabiedrisko pienākumu ir par daudz. Tie traucē pašu galveno — mācības.

— Mūsu sistēmas skolās pats pirmais uzdevums ir labi iemācīt arodu un izau­dzināt sabiedrībai derīgus cilvēkus, — direktora vietniece Skuja paasi noteica. Mate­mātiķis smagi nopūtās.

* * *

— Kas tā par jaunu modi — katru dienu nākt tik vēlu mājās? — Baibas patēvs Naikovskis rājās. — Trauki nemazgāti, vakariņas netaisītas, mātei pēcpusdienas maiņa.

— Pēc nedēļas skolā Tautu draudzības festivāls, jāgatavojas, jāmēģina jaunas dzies­mas, — Baiba taisnojās.

— Lai dzied citi, tu pasaki, ka jābūt mājās.

Baiba neatbildēja.

Daumants staigāja sapīcis. Deju mēģinājumu dēļ viņš kavēja boksa treniņus.