ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Leons un Daumants rīstīdamies sakopa telpas. Toms nerādījās.

* * *

— Vai no aliņa vien tā varētu noreibt, — Toma tēvs drēbniekmeistars Jānis Sūna apšaubīja. — Vai tik puiši nebūs piešāvuši klāt ko stiprāku?

Vainīgie noliedza.

— Nemaz nezinu, ko lai iesāku, — Skuja prātoja. — Tādus iereibušus vienus pašus nevar palaist uz mājām.

— Daumants draudzējas ar Baibu un Daci no otrās grupas. Varbūt palūgt, lai vi­ņas aizved puisi uz mājām, — Ludmila ieminējās.

— Nē! — Daumants pielēca kājās.

— Skolotāj, dodiet tos skuķus man, mani vēl nekad nav pavadījušas tik glītas meite­nes, — Leons bezkaunīgām acīm blenza Skujā. Reibums viņu padarīja drosmīgu.

— Man lejā mašīna, es pats viņus aizgādāšu mājās, — Sūna izlēma.

— Ko dzer, ja nevar turēt, — pārējie septītās grupas zēni otrā dienā paklusām, lai meitenes nedzirdētu, pārmeta.

— Pārdevēja mums iesmērēja bojātu alu, — Daumants taisnojās.

— Točno! — Leons apliecināja.

Divnieki fisikā par izvairīšanos no kontroldarba — tas vēl būtu sīkums, par to trijotne neuztraucās, gan izlabos. Daudz grūtāk bija atkauties no meitenēm.

— Baigie varoņi atradušies. Taisni riebj skatīties!

— Baigie gan, bet ne varoņi.

Sarunā iesaistījās arī meistars Krauklis: — Daudz lielāka vīrišķība būtu atteikties nekā skriet citiem līdzi. Kurš tad pirmais to dzeršanu izdomāja? Leons, vai?

Vainīgie klusēja.

— Jūsu dēļ visai grupai jāzaudē droša pirmā vieta un ekskursija uz Ļeņingradu, — Vita Venta bezmaz vai raudāja.

— Atradušas, par ko uztraukties. Neaizbrauks šogad, aizbrauks nākamgad. Ļeņingrada jau nav nekāda Parīze. — Toms raustīja plecus. — Man tāda bijusi, nebi­jusi.

— Tu droši vien sava papiņa žigulī esi tur bijis ne reizi vien, bet mēs…

— Iemeta par kapeikām, noreiba par rubli, bet tracis sacēlās par visiem desmit!

Dzērāju lieta ar to nebeidzās.

— Nevar pielaist, lai skolā ieviestos «zaļais pūķis». Cik mums to zēnu ir, un ja tie paši sāks palaisties? — skolas vadība šajā ziņā bija stingra.

Visus trīs «pudeles brāļus» izsauca uz skolēnu arodkomitejas un komjaunatnes komitejas apvienoto sēdi. Tajā piedalījās arī pedagogi un milicijas pārstāvis vecākais leitnants Sams.

— Pēc noteikumiem par dzeršanu skolā vecāki jāsoda ar trīsdesmit rubļiem, — vecākais leitnants paziņoja.

Vainīgie, galvas nodūruši, klusēja.

— Varbūt šoreiz atliksim sodu, paskatisimies, kā mūsu «varoņi» uzvedīsies, — direktore ierosināja.

Toms, neatradis par vajadzīgu atbildēt, pagriezās un aizgāja.

Daumants daudz neuztraucās, ko par viņu domāja citi. Viņam bija kauns no Baibas.

Katra diena skolā nāca ar jauniem notikumiem. Alus cienītāju dēka pamazām aizmirsās.

* * *

Augstu virs pilsētas rudenīgajās oktobra debesīs norisa cīņa starp sauli un mākoņiem. Brīžiem lielas, saltas lietus lāses kapāja gājēju sejas. Vējš klēpjiem rāva no kokiem pēdējās rudens lapas. Tad pēkšņi tas uz brīdi izgaiņāja mākoņus, debesis kļuva spilgti zilas kā nomazgātas. Katrā peļķē un lietus pilienā mirdzēja mazs saules atspulgs.

«Kaut varētu to visu uzlikt uz audekla.» Daumants, iedams uz skolu, vēroja saules un mākoņu divkauju.

Veļu mēnesis novembris atnesa kailsalu. Audzēkņi krēslā ieradās skolā un vakara tumsā devās mājās. Mācību stundas, šūšanas darbnīca, dziedāšanas nodarbības, deju pulciņš, saimniecības darbi mājās, stundu sagatavošana — un atkal viss no gala.

— Kaut vienreiz varētu pa īstam izgulēties, — Svetlana žēlojās. — Brīvdienās es nekā cita nedarīšu kā vien ēdīšu un gulēšu, goda vārds.

Pa otro grupu ceļoja nosmulēta, no biežās lasīšanas saplīsusi Kurts-Māleres grā­mata «Likteņa viļņos».

— Kāda mīlestība! Tik tīra un nevainīga. Viņš viņu pirmo reizi noskūpsta tikai pēc laulībām, vai jūs, meitenes, varat to aptvert? — Svetlana jūsmoja. — Ar mūsdienu vīriešiem nevar pat salīdzināt.

— Tev arī gribētos satikt tādu sapņu princi — skaistu, ļoti bagātu un, protams, lai tas tevi nēsātu uz rokām, — Dace pazobojās.

Dēzija iesmējās, iedomājoties, cik milzīgi lielam jābūt cilvēkam, kurš spētu masī- vo Svētu nēsāt uz rokām.

— Gribētos gan, — sentimentālā Svetlana, neievērodama meiteņu zobgalības, atzinās. — Gluži tāpat kā šajā romānā, kur bagātnieka dēliņš Rūdolfs iemīl un apprec nabaga bārenīti Loru. Es apraudājos, to lasot.

— Un viņu lūpas sastapās svinīgā svētlaimē, — Dace zobojās. — Šitādas lubenes Kurts-Mālere štancējusi simtiem un visas vienādas, kā no konveijera.

Dēzija kāroto lasāmvielu saņēma no Baibas vēstures stundā. Kā pa laikam to paradusi darīt, viņa vispirms uzšķīra pēdējo lappusi, lai zinātu, vai beigas laimīgas.

Vēstures skolotājs Daujāts pašreiz stāstīja par sacelšanos uz bruņukuģa «Potjomkins» 1905. gadā.

«Kas tad te? Vēstule?» Dēzija izņēma no grāmatas salocītu papīra lapiņu.

«Mīļā Baiba!

Lai kā Tu vairītos un bēguļotu no manis, Tu tikpat vaļā netiksi. Līdz pat šim jbrīdim nezinu, kas īsti ir par iemeslu Tavai aiziešanai no mūsu ansambļa. Droši vien tā «neilona princese» Sanita no Tavas bijušās klases ir kaut ko sliktu samel­susi par mani. Netici viņai ne vārda. Viņa pati atzinās, ka esot ieķērusies manī līdz ausīm. Tādi aptaurēti skuķēni ir gatavi uz visādām nelietībām. Mūs abus, Tevi un mani, vieno un saista kopīga mīlestība uz mūziku. Gaidu no Tevis atbildi, jo ātrāk, jo labāk. Manu telefonu, cerams, neesi aizmirsusi.

Tagils

P.S. Puiši ari pēc Tevis noilgojušies.»

«Kolosāli!»"Domas Dēzijai strādāja ātri kā skaitļojamā mašīna. Viņa šo vēstuli parādīs Daumantam, lai redz, kāda patiesībā ir princese «Neaizskar mani». Slepeni uztur sakarus ar kaut kādu Tagilu un vēl citiem puišiem. Un Daumants, dumiķītis, velkas tādai pakaļ kā ēna.

Dēzija padeva Tagila vēstuli blakussēdētājai Svetlanai. Svēta izburtoja uzrunu, paskatījās parakstu un atdeva atpakaļ.

— Es nelasu svešas vēstules.

— Svētule atradusies, — Dēzija apskaitās.

Pusdienas starpbrīdi Dēzija aizturēja Daumantu pie ieejas ēdnīcā.

— Ko vajag? — Daumants nelaipni norūca.

— Tev vēstule. Ņem taču!

— No kā?

— No Baibas, — Dēzija smiedamās uzsauca un steidzās ātrāk pazust.

Pēc sestās stundas Daumants saķēra Dēziju aiz rokas un tenteriski izrāva trep­ju telpā.

— Nežņaudz, dullais! — Meitene mēģināja atbrīvoties. — Man sāp.

— Kur tu to ņēmi? Vai nozagi? — Daumants vicināja Tagila vēstuli Dēzijai gar degunu.

— Aptaurētais! Baiba to bija ielikusi vienā grāmatā, droši vien lai izlielītos, kādi viņai paziņas.

— Tu, Dēzij, esi īsta maita. — Daumants nospļāvās un neatskatījies aizgāja.

Dēzijai gribējās raudāt. Viņa bija cerējusi, ka Daumants pēc šīs vēstules novēr­sīsies no Baibas un viņai būs visi ceļi vaļā.

Daumantam iekšā viss vārījās, greizsirdības bulta bija trāpījusi tieši sirdī. No tā, ko matemātikas skolotājs aiznākamajā stundā rādīja un skaidroja, viņš nedzirdēja un neredzēja nekā, itin kā atrastos citā pasaulē.

Puišiem taisnība — Baibas priekšā es patiešām izplūstu kā ķīselis. Kolīdz viņa uz mani paskatās ar savām spožajām blisenēm, tā man mute ciet. Bet nu ir beigas. Basta un āmen. Vienreiz jau viņa tā donžuāna un jauno meiteņu pavedēja Tagila dēļ gandrīz bojā aizgāja. Un nu sāks atkal? Lai viņa ieskrienas ar to savu klimpermani. Pa-saulē meiteņu netrūkst. Pašas kristu ap kaklu, ja vien gribētu. Tā pati Dēzija…