ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

No septītās grupas Toms un Daumants bija vienīgie, kas prata apieties ar šuj­mašīnu. Kamēr pārējie mācījās ievērt adatā diegu un šūt taisno vīli, Tomam meistars jau uzticēja bikšu šūšanu, bet ar Daumantu nodarbojās individuāli.

— Iemācīsies šūt, pa vakaru velvetenes uzrausi, ka nemetas. Un cēneris kaba­tā, — Toms Daumantam skaidroja. — Ja trūkst piedāvājumu, es varu piespēlēt.

Ikgadējā septembra ekskursija piederēja pie skolas tradīcijām. Skolas vadība bija pārliecinājusies, ka pārgājienā audzēkņi labāk cits citu iepazīst, ciešāk sadraudzējas savā starpā un ar darba apmācības meistariem nekā skolā mēneša laikā. Skolotāji jau laikus gādāja, lai nebūtu tikai izskriešanās un uzjautrināšanās. Fizkultūras pasniedzēja Līvija Ziediņa krietni nopūlējās, kamēr katrai grupai izstrādāja savu maršrutu. Jaun­uzņemtajiem nācās apgūt pirmās iemaņas, kā orientēties pēc kartes un kompasa.

— Taisni nezinu, ko iesākt, — vēsturnieks Daujāts skolotāju istabā žēlojās. — Pats galvenais varonis — izlūks un snaiperis Jānis Goba — aizceļojis un būs atpakaļ tikai pēc mēneša.

— Ja pareizi atceros, mans kādreizējais skolotājs Reinis Kadiķis arī ir cīnījies pie Vējavas, — Jurāte Jurjāne nedroši ieminējās.

— Varbūt uzaicināt viņu? Tas gan būtu lieliski!

— Bet viņam klibo veselība.

— Es pats ar savu mašīnu atvedīšu un aizvedīšu.

Pārgājiena rīts atausa miglains. Automašīnas brauca ar ieslēgtiem uguņiem. Lī­vija Ziediņa btffrīgi pētīja debesis. Ja migla kritīs zemē, tad labi, ja celsies augšup, var savilkt lietu, bērni samirks, saaukstēsies, būs nelaime nelaimes galā.

Vidzemes augstiene pārgājiena dalībniekus sagaidīja ar zilām debesīm un spožu sauli.

Otrajai grupai paveicās. Dace Ērgle, republikas jaunatnes izlases orientēšanās sportā dalībniece, zināja, kas jādara. Saņēmusi maršruta lapiņu, viņa nekavējās ne mirkli.

— Jāsoļo būs veikli, citādi zaudēsim.

— Meistarīti Liepu nevar pamest vienu, — Baiba ieminējās.

Meitenes samulsušas saskatijās.

— Es iešu kopā ar viņu, — Svetlana pieteicās.

Kamēr pārējās grupas vēl strīdējās, ko ņemt līdzi, ko atstāt autobusos, otrā jau pazuda tuvējā mežiņā.

Svetlana un meistare soļoja klusēdamas.

«Vēl pērnruden es tiku meitenēm līdzi,» meistare domās sarunājās pati ar sevi. «Šī ziema man pamatīgi iegrieza. Gripa, abpusējais plaušu karsonis… Vai tiešām būs jāmeklē cits darbs? Bet viegli teikt: cits darbs… Šajā skolā nostrādāts viss mūžs. Simtiem meiteņu viņa iemācījusi šūt, citu labāk, citu sliktāk, kā nu katra pati pacen­tušies. Zane kļuvusi par kostīmu mākslinieci teātrī. Avīzes viņu slavē kā talantīgu, ar labu izdomu un gaumi. Ingūna Modeļu namā demonstrē jaunākās modes, braukā pa ārzemēm.

Bet Tatjanu, lūk, neizdevās izvilkt. Cik viņa netika gājusi uz mājām, runājusi ar vecākiem, nekā. Paklīda meitene, pameta skolu, sāka dzert, pīties ar narkomāniem.» Daudzus gadus meistarei kremta šis nelaimīgais gadījums, vienīgais viņas praksē.

«Arī Zinai uznāca bizošanas trakums. Labi, ka par visiem nosargājām. Grupas meitenes nāca talkā. Tagad Zina jau precējusies, audzina divus bērnus, labi strādā. Paldies dievam, ka tā.»

Aizaugušais, sen nebrauktais ceļš ievijās mežā. Tīkams vēsums nosusināja svied­rus no sejas. Kļuva vieglāk elpot. Pie kādām mājām meža vidū abas gājējas apstājās.

— Paklau, palūgsim padzerties, — meistare ieteicās.

Ābeļu zari līka no sulīgu augļu pārpilnības. Nebija dzirdamas ne suņu rejas, ne vistu kladzināšana, ne bērnu balsis. Mājas šķita kā apburtas. Gājējas pamanīja, ka dažas logu rūtis izsistas un taciņas uz aku un kūti, laukos vienmēr gludi nostaigātas, aizaugušas un tikko samanāmas. Pamestas mājas, nevienam nevajadzīgas kā veci cilvēki, kuriem nav tuvinieku.

Kristīne Liepa atsēdās uz nezālēs aizaugušā soliņa, norāva sīku dievkociņa zariņu un paberzēja pirkstos. Tīkamais aromāts atsauca atmiņā bērnību. Dievkociņa krūmi bija vecmāmuļas lolojums.

Kara ugunīs sadega māja un vecmāmiņa. Tēvu un māti nopļāva fašistu lodes. Viņa pati tajā brīdī nesa pārtiku meža bunkurā paslēptajiem ebrejiem.

Svetlana, salasījusi pilnas rokas ar dzintarainām plūmēm, atsēdās blakus meis­tarei. Saldie auglīši paši kusa mutē.

— Arī es, tāpat kā tu, esmu bārabērns, — meistare Liepa, mīļu skatu apglāstījusi meiteni, teica. — Tūlīt pēc kara mani no bērnunama atsūtīja uz mūsu skolu, lai mācī­tos šūt. Dzīvojām tajā pašā kopmītnē, kur tagad tu. Latvieši, krievi, ukraiņi, igauņi, bija pat pāris čigānu un viena vāciete. Visiem mums karš bija nolaupījis bērnību. Dažs pirms kara bija paspējis pabeigt pāris klases, citiem nācās sākt gandrīz vai ar ābeci. No rītiem vienādos šineļos kā zaldāti soļojām uz skolu, vakarā atpakaļ uz kop­mītni. Skola bija mūsu mājas, mūsu ģimene. Un tā es eju jau ceturto gadu desmitu, jo pēc skolas beigšanas paliku te strādāt.

— Jums vīra un bērnu nav?

— Ir, kā tad ne. Meita jau no mazotnes mīl visu dzīvo radību, nesa mājās ievaino­tus baložus, pamestus suņus un kaķus. Tagad mācās Lauksaimniecības akadēmijā par veterinārārsti. Šogad beigs. Dēlam patīk koka darbi. Beidza mēbeļnieku arod­skolu, tagad strādā kombinātā «Māksla», griež koka figūriņas. Bet nu dosimies ceļā! Mūsu meitenes droši vien būs jau aizrikšojušas lidz pašai Vējavai.

Svetlana nenožēloja, ka palika kopā ar meistari. Bija labi klusējot soļot un vērot apkārtni. Lauku ceļš līkumoja apkārt stāvākiem pakalniem, aplieca loku ap nelielu ezeriņu, kur padzīvojusi sieviete, uz laipas stāvēdama, skaloja veļu.

Ļaudis tīrumā lasīja kartupeļus. Kombains, vilkdams aiz sevis putekļu asti, kā milzu vabole rāpoja pa lauku. Skolēni — talcinieki — tīruma malā cepa kartupeļus. No lakstu kaudzēm cēlās balti pēc rudens smaržojoši dūmi. Bezdelīgas, uz telefona vadiem sasēdušās, čivināja atvadu dziesmu vasarai.

— Vai tik nebūsim aizgājušas aplam? Svetiņ, bērns, ieteci tajās mājās, apjautājies. Labāk divreiz ceļu prasīt, nekā vienreiz apmaldities.

— Vēl divi kilometri, — Svetlana atgriezusies pavēstīja. — Tāds sīkums vien.

Meistare nopūtās.

Pa dažādiem ceļiem un taciņām uz Vējavu steidzās pārgājiena grupas. Ceļa mērķis — karā sašautā baznīca kalna galā — bija redzama pa lielu gabalu.

— Mēs atnācām pirmās, — otrās grupas meitenes priecīgi sagaidīja abas novēlo­jušās. — Un fotouzņēmumu mums būs milzums. Iznāks pamatīgs albums.

Līvija Ziediņa lika sastāties pa grupām. Trūka septītās. Apmaldījušies? Diezin vai, apvidus biezi apdzīvots, katrs parādītu ceļu.

— Ka tik nav notikusi kāda nelaime — kāds salauzis roku vai kāju vai kaut kas vēl ļaunāks, — skolotāji bažījās.

Septītie tajā brīdī stāvēja uz ļodzīga tiltiņa un vēroja, kā traktorists pūlas pārvilkt pāri braslam piekabi ar kartupeļiem. Riteņi griezās uz vietas un grima aizvien dziļāk dūņās.

— Baigais muļķis! Kādēļ viņš nebrauca pa tiltu? — Toms spriedelēja.

— Vai neredzi, ka tas turas uz puņķiem? — Daumants palēcās, un satrunējušais dēļu klājums iebrakšķējās.

— Ko ņirgājas, būtu nākuši palīgā, — traktorists, no kabīnes izliecies, sauca. — Pa visiem kopā izstumtu sausumā.