ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Atradis muļķus! Liels prieks mīcīties pa aukstiem dubļiem līdz viduklim! — Toms, paskatījies uz savām firmas džinsenēm, pārgāja pāri tiltiņam un demonstratī­vi atsēdās uz akmens. Pārējie viņam sekoja. Uz tilta palika vienīgi Daumants, Leons un Vita.

— Vajadzētu puisi izručīt, — Leons pakasīja pakausi, — bet baigi negribas.

— Ejam ātrāk, — Vita mudināja. — Mēs jau tā esam nokavējuši. Paliksim vēl pēdējā vietā, būs kauns.

Traktorists pa tam, atvienojis piekabi, mēģināja izrauties no dūņu gūsta. Dau­mants uzlocīja bikses un noāva kedas.

— Jāpabāž zem riteņiem kāds baļķēns, — viņš sauca.

Daumants mēģināja nolauzt rokas stilba resnuma alksni, bet tas bija sīksts kā no gumijas.

— Tom, ei, Tom, dzirdi! Aizdod savu tūrista cirvīti!

Toms negribīgi parakņājās mugursomā un izvilka cirvīti.

— Ass pēc velna, — viņš teica. — Tikai nesalauz. Dod, labāk es pats. Tu pieturi, es cirtīšu.

Nu sarosījās arī pārējie, tāpat ar rokām sāka lauzt alkšņu zarus un bāzt zem trak­tora riteņiem.

— Piedod gāzi, mēs pastumsim! — Daumants izrīkoja. — Viens, divi, reizē!

— Paldies, veči un dāmas! Bez jums es būtu nomuļļājies līdz vakaram, — trak­torists pateicās. — Ņemiet kartupeļus. Varēsiet izcept ugunskurā.

— Dod šurp, gan noderēs! — Leons pastiepa mugursomu.

Septītie atnāca notašķījušies, bet ļoti apmierināti paši ar sevi.

— Labi, ka tā, — skolotāja Ziediņa atviegloti nopūtās, noklausījusies viņu stā­stījumu.

Visi sasēdās kaķpēdiņām, mārsilu un laimiņiem apaugušajā sausajā norā pie baz­nīcas. Daumants, sānis pagājis, skicēja. Balta baznīca ar sašautu torni un neskaitāmām ložu dobītēm mūri. Melni, nokaltuši zari pret zilajām rudens debesīm. Rūsganā nora.

— Ko pūlies par velti, — Toms, klāt pienācis, teica. — Gribi, es nofotografēšu, čik un gatavs.

— Tinies vienu māju tālāk, netraucē strādāt!

— Mākslinieks atradies!

— Šeit 1944. gada rudenī notika liela kauja, — vēstures skolotājs Daujāts tei­ca. — Par to jums pastāstīs šīs kaujas dalībnieks Reinis Kadiķis.

Tikai tagad Daumants pamanīja savu kādreizējo klases audzinātāju. Slaids, maz­liet salīkušiem pleciem, viņš brīdi stāvēja klusēdams. Kā lai šiem jauniešiem, kuri nepazina kara šausmas, pastāsta par to, ko viņi toreiz pārdzīvoja? Vai tā nebūs tikai tukša parunāšana? Viņi nespēj pat iedomāties, ko nozīmē redzēt, kā krīt tavi labākie draugi. Dzīvības glābšanas instinkts liek pieplakt zemei, paslēpties kādā bumbas izrautā bedrē, aizspiest ausis, bet kaut kas augstāks — uzvaras griba, niknums par bojāgājušiem biedriem un izpostīto zemi, dzimtenes mīlestība — liek skriet tālāk, turpināt uzbrukumu.

— Jums šie viļņotie pakalni, birztalas, lauki un pļavas ir skaista ainava, bet mums, kas te cīnījāmies par katru zemes pēdu, svēta vieta. Un daudziem — mūža mājas, — iesāka Reinis Kadiķis.

— Nedzesē rīkli, vecīt! — Leons noņurdēja. — Zēni grib uzsist bumbu. Tas, ko tu tur lej, jau tūkstoškārt…

Saņēmis no Daumanta spēcīgu dunku, Leons apklusa.

— 24. augustā nostiprinājāmies tepat lejā — mežā. Šī nora atradās vidū starp mums un ienaidnieku. Izlūks Jānis Goba pa tumsu noslēpās baznīcas tornī. No rīta artilēristi saņēma precīzas ziņas par pretinieka ugunspunktu izvietojumu. Bet fašisti ātri vien saprata, ka baznīcā ir mūsu novērotājs, un sāka to apšaudīt. Trīs dienas Jānis noturējās tornī un visu laiku sniedza ziņas par pretinieka pārvietošanos, līdz mēs, latviešu zēni, varējām sākt uzbrukumu. Jānis Goba par šīm dienām uzrakstījis savas atmiņas.

— Bija tādi pati skaista un silta diena kā šodien, — Reinis Kadiķis nobeidza stās­tījumu. — Mēs steidzāmies tālāk pakaļ bēgošajam ienaidniekam. Bet 500 vīru un jaunekļu palika te, Vējavas pusē, uz visiem laikiem.

Pārgājiena dalībnieki apstaigāja brāļu kapus.

— Daudzi vēl pavisam jauni, — Baiba klusi teica Dacei. — Un cik daudz nezi­nāmu karavīru! Sievas gadiem ilgi gaidīja mājās vīrus, nezinādamas, kas ar viņiem noticis. Drausmīgi, vai ne?

Vējavas astoņgadīgās skolas skolēni baznīcā bija ierīkojuši novadpētniecības muzeju. N'prs skuķēns, divām strupām bizītēm kā radziņiem, uzmetās par gidu.

— Es te visu zinu, varu pastāstīt.

— Vai daudz apmeklētāju? — Reinis Kadiķis painteresējās.

— Pulka gan. īpaši augusta pēdējā svētdienā, kad sabrauc bijušie frontinieki.

Novada vēstures liecību un padzeltējušo fotogrāfiju vidū bija arī izlūka Jāņa

Gobas palielināteattēls.

Vecajā baznīcā bija drēgni.

— Ejam ārā! — Dace parāva Baibu aiz rokas.

— Dzērves, meitenes, re, kur dzērves! Veseli trīs kāši. Četrdesmit piecas. Tik daudz es nekad neesmu redzējusi. Laimīgu lidojumu!

— Meitenes, braucam!

— Un zēni var palikt?

— Mūs jau šajā skolā arī uzskata par skuķiem.

— Paliksim vēl pusstundiņu, tik jauks laiks.

— Kamēr tiksim Rīgā, būs jau tumšs, — Ziediņa bija nepielūdzama.

— Lūdzu, skolotāj, šādas ekskursijas vajag rīkot biežāk, vismaz reizi mēnesī.

— Klau, veči, aizlaidīsim līdz veikaliņam, ierausim pa aliņam! Būs drošāk fizikā rakstīt kontroleni, — Leo garajā starpbrīdī ieminējās.

— Es par! — Daumants tūlīt bija ar mieru.

— Vai tiksim laikā atpakaļ? — Toms šaubījās.

— Ko tu, līdz turienei viens pūtiens.

Toms, kā garākais un labāk ģērbtais, bija pircējs. Pārējie gaidīja turpat blakus na­ma kāpņu telpā.

— Vai jums neliekas, ka alus ieskābis? — Daumants, krietnu malku ievilcis, ieprasījās.

— Ko tu, pats labums, — Leons slavēja.

— Es vairāk negribu, — Toms atteicās.

— Dzer, nauda samaksāta. Neies jau mantu zemē liet.

— Tas nu gan.

Apmierināti ar sevi, visi trīs gāja atpakaļ uz skolu.

— Paskatiet, kā tā zoss iet — kā govs uz ledus, — visi trīs skaļi smējās. Neviens nedzirdēja zvanu uz mācībām.

— Kādēļ jūs neesat stundā? — ar direktora vietnieci Maiju Skuju joki bija mazi.

— Mēs tūlīt, mēs mazliet… tā drusciņ atvēsinājāmies… — Leons stostījās un nožagojās.

— Uzpūt dvašu! — Skuja pavēlēja. — Tūlīt nāciet augšā manā kabinetā!

— Mēs neko, mēs tikai aliņu, — Leons luncinājās. — Pavisam maziņu trauciņu, šitādu… goda vārds…

— Kas te ir — skola vai klosteris? — Toms augstprātīgi noprasīja. — Nevainīgu aliņu vairs nedrīkstēs iedzert, ko?

Daumants juta, ka nesen ēstās pusdienas tā dīvaini kāpj uz augšu. Viņš pielēca kājās un gribēja steigties uz tualeti, bet nepaguva. Tas bija signāls pārējiem. Toms, roku mutei priekšā aizšāvis, paspēja izskriet ārā, bet Leons'vēma turpat uz vietas.

Komjaunatnes sekretāre Ludmila Ivanova, kas atradās kabinetā, izbiedētām acīm raudzījās notiekošajā.

— Ļuda, lūdzu, ieej pie sekretāres un piezvani šo varoņu vecākiem, lai brauc dēliņiem pakaļ. Un pasaki dežurantam, lai atnes lupatu un spaini. Ludmila izsteidzās ārā.

— Bet man mātes nav, — Leons ņirdza. — Un tēvs strādā vakara maiņā. Nekas jums neiznāks.

Daumants nosarcis neteica ne vārda. Tādas lietas jau nenoslēpsi. Drīz par to zinās visa skola, komjauniešu sapulcē kārs pie lielā zvana. Kauns no Baibas.

— Es eju uz stundu, — Maija Skuja stingri noteica. — Kad atgriezīšos, lai viss būtu kārtībā. Sēdiet un gaidiet. Un izvēdiniet kabinetu.