ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Klau, Tom! Kādi skuķi tev vairāk pa prātam — neaizskaramās vai tādas kā Dēzija no otrās grupas?

Toms izbrīnījies paskatījās uz Daumantu un paraustīja plecus.

— Skatoties, kādam nolūkam. Večerinkai un visam pārējam, kas tai seko, es ņem­tu labāk Dēziju. Bet par sievu? Nu, par to vēl par agru domāt. Vispirms jābeidz skola un jānostājas uz savām kājām.

— Vai tu kādreiz esi iegrābies kādā skuķī tā līdz ausīm?

— Atradis īsto laiku sarunām par seksu. Matemātiķis blenž tieši uz mums. Izcels, iegriezīs cāli.

—

***

Otrās grupas apmācības šūšanas darbnīcā ievilkās. Meitenes gribēja nobeigt vienādos priekšautus, koši dzeltenus ar monogrammu uz kabatas. Tādas pašas krāsas

lakatiņi jau bija gatavi. Dace palidzēja Dēzijai, kurai ar šūšanu vēl neveicās — te pār­trūka diegs, te atkal šuve streipuļoja kā piedzērusies uz visām pusēm, un meistare Liepa lika ārdīt ārā. Dēzija aiz dusmām pat apraudājās.

Līņāja apnicīgs lietus. Daumants, kapuci uz galvas uzlicis, krietnu pusstundu mīņājās otrā ielas pusē, līdz beidzot skolas durvīs parādījās Baiba un Dace.

— Jāparunā, — viņš, piegājis pie meitenēm, satvēra Baibu aiz elkoņa.

— Vai intīmi? — Daces acīs pazibēja smieklu velniņi.

— Intīmi.

— Nu, tad es eju. Čau!

— Pagaidi, es tūlīt, — Baiba sauca nopakaļ. — Man tev…

— Negaidi vis, — Daumants viņu pārtrauca.

Dace pazuda aiz ielas stūra.

— Man tev kas jānodod. — Daumants pasniedza Baibai Tagila vēstuli.

— Kur tu to dabūji? — Meitene spēji piesarka.

— Izrāvu Dēzijai no rokām.

— Tu izlasīji?

— Vari būt droša, ka puse tavas grupas to ir lasījusi un nu ņirgājas par tevi.

Baiba klusēja.

— Vai tu Tagilu vēl…

— Nevajag, Daumant. Tas viss ir sen pagājis un aizmirsts. Tagila ansamblim trūkst solistes, un tādēļ viņš neliek mani mierā. Bet es negribu. Un nav jau arī laika — mācī­bas, katru dienu mēģinājumi.

— Tu nemelo?

— Dieva vārds, goda vārds!

Nē, tādas acis kā Baibai nespēja mānīties. Daumantam kā akmens novēlās no sirds.

— Ja tas sprukstiņš tev neliek miera, pasaki man, es viņu kotletēs samalšu. Bet Dēzija rīt norausies, otrreiz viņai tādi numuri neies cauri.

— Ne jau Dēzija viena. Pats teici, puse grupas lasījusi vēstuli. Kādi viņi vēl bērni!

— Bet tā to atstāt nedrīkst. Iedomāsies par tevi diezin ko, — Daumants neatlaidās.

— Lai domā, ja grib, man vienalga. Labāk izlikties, itin kā nekas nebūtu noticis.

«Es mīlu tevil» Daumantam gribējās skaļi izkliegt, lai visi uz ielas dzirdētu.

— Tu esi laba, — viņš klusi noteica.

—

***

Ar spalgu švīkstoņu Tagils nobremzēja pie skolas ieejas. Baiba pat nepaskatījās uz tumšsarkano žiguli.

— Lūdzu, kāp iekšā, es tevi aizvedīšu mājās, — Tagils, kā vienmēr, elegants no galvas līdz papēžiem, atvēra durvis.

— Paldies, es labāk iešu kājām.

Meitenes, bariņā pie durvīm sastājušās, vēroja notiekošo.

— Es tevi lūdzu, jāparunājas.

Baiba paraustīja plecus un apsēdās Tagilam blakus.

— Kādēļ nepiezvanīji? Es gaidīju.

— Nav laika. Mācības, praktiskie darbi.

— Dziedāšanu droši vien esi pametusi?

— Nē, kādēļ? Dziedu skolas korī un meiteņu ansamblī, starp citu, labākajā Rīgā. Mācos pie Irbes.

— Un klavierspēli?

Baiba klusēja.

— Žēl. Varbūt tomēr atsāksim mūsu nodarbības?

— Paldies, Tagil. Patiešām nekādi nesanāk.

— Puiši noilgojušies pēc tevis. Es apsolīju, ka svētdien tevi atvedīšu.

Tagils zināja par Baibas mīlestību. Viņas kādreizējā klasesbiedrene Sanita bija par to izpļāpājusi. Izlutinātais un pašpārliecinātais konservatorijas students negribēja un arī nespēja saprast, ka šī mīlestība varētu izgaist un ka viņš pats pie tā ir vainīgs.

Baiba domīgi skatījās uz savu kādreizējo elku. Slaidās mūziķa rokas droši turēja stūri, lūpu kaktiņos iesēdies ironisks smīniņš. Vienīgi brūnās acis Baibā raudzījās iz­brīnījušās, pat samulsušas. Meitenei šķita, ka viņus šķīra nevis daži mēneši, bet vesela mūžība. Ne tik sen viņa sarka un bālēja no Tagila ciešāka skatiena vien. Visu savu nā­kotni, laimi, panākumus viņa domās saistīja ar šo puisi, iztēlojās, kā viņi abi strādās Tagila ansamblī, kļūs slaveni, ceļos pa pasauli un vienmēr mīlēs viens otru. Kur tas viss pazudis? Grāmatās rakstits par pirmo mīlestību, kas saglabājoties visu mūžu pat tad, ja iemīļotais nomirst. Bet Tagils taču ir dzīvs un vesels.

— Ko lai es saku puišiem?

— Svētdien es nevaru.

— Kādēļ?

Baiba vērīgi paskatījās viņā. Tagils samulsa, neizturēja šo skatienu.

— Tu vēl vienmēr dusmojies uz mani?

— Nē.

— Saproti, man ir divdesmit viens gads. Es jau esmu pieaudzis vīrietis. Bet tu…

— Nevajag, Tagil. Tam nav nekādas nozīmes.

— Nē, vajag. Tu vēl esi pa pusei bērns. Un man nebija nekādu tiesību atbildēt uz…

— Es neesmu bērns, — Baiba viņu pārtrauca.— Pēc tā, kas ar mani notika, vairs ne. Pieturi, man šeit jāizkāpj.

Aizcirtusi durvis, Baiba neatskatīdamās iegāja tuvākajā veikalā.

«Skaista. īsts pumpuriņš. Varbūt es biju baigais glupiķis, toreiz neizmantodams situāciju,» prātoja Tagils. «Vai tiešām viņa mani vairs nemīl? Nevar būt. Pacīnīsimies, meitenīt, redzēsim, kurš kuru.»

— I love you, — tranzistorā dzidra sievietes balss pavēstīja. Viens no pasaules slavenākajiem ansambļiem — ABBA.

Baiba nerādījās. Iedarbinājis motoru, Tagils brauca uz klubu «Blāzma». Drošs paliek drošs, jāpaskatās pēc jaunas solistes, viņš izlēma.

Daumants, pamanīdams, ka Baiba iekāpj Tagila mašīnā, apstulba. Kā tad tā? «Tas viss sen pagājis un aizmirsts,» viņa pirms pāris dienām apgalvoja. Bet vajag tikai šim klimpermanītim pamāt ar pirkstu, kad pati lien mašīnā un karas kaklā.

Daumants sakoda zobus, iegāja dzērienu veikalā un nopirka «lielo bumbu». Ietrieks rīklē visu līdz pēdējam pilienam. Tēvs apgalvo, ka tas bēdās palīdzot.

Mājās neviena nebija. Daumants paņēma no virtuves glāzi, rupjmaizi un ieslēdzās istabā. Nolicis priekšā paša zīmēto Baibas portretu, viņš pielēja glāzi līdz malām.

— Prozit, vecenīti Uz tavu laimi! Pretīgs gan, maita. Lai tev dzīvē paveicas! Čau!

Trešo glāzi lejot, puisim rokas manāmi drebēja.

— Ko tu lūri manī ar savām teļa blisenēm? — viņš uzrunāja portretu. — Es, stul­bais, svēti ticēju, ka tādas skaidras acis nekad nespēj mānīties. Jāsmejas. Meli, viss meli. Mīlestība, draudzība, uzticība — kur tās ir? — Izstiepis dūri, Daumants ietrieca to bildē. Stikls sašķīda gabalos, portrets pārplīsa uz pusēm.

Vecākais brālis Kristaps, veltīgi izdauzījies gar durvīm, iekāpa pa vaļējo logu. Dau­mants, gluži bāls, aizmidzis gulēja gultā. Kristaps veikli novāca pudeli un piekopa ista­bu, lai māte nekā nepamanītu. No sagraizītās rokas uz grīdas pilēja asinis. Kristaps pārsēja ievainojumu.

— Kas Daumantam? — māte satraucās.

— Nekas. Laikam ko nelabu ieēdis.

Māte gādīgi gultai blakus nolika spaini.

Daumantam bija grūta nakts. «Nekad, nekad vairs ne malka, ne piliena,» viņš, pār spaini pārliecies, pats sev zvērēja.

— Kas tad tev — skolā ziepes vai personiskajā dzīvē? — Kristaps otrā rītā, bro­kastis ēzdams, apjautājās. — Tu vakar uzvedies kā pēdējais idiots.