ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Dace tīšām nodziedāja nepareizi. Komsorga pienākumi, deju kolektīvs, orien­tēšanās sports — dziedāšanai pie labākās gribas neatlika laika.

Baibas balsī kormeistares ievingrinātā auss tūlīt saklausīja labu materiālu. Div­arpus oktāvas meitene nodziedāja bez jebkādas piepūles.

— Nodziedi kādu dziesmiņu!

Baiba ātrumā pārskatīja savu repertuāru.

— Vai tad tu tiešām neproti? Ar tādu balsi?

— Es meitiņa kā rozīte, — Baiba rāva vaļā pirmo tautasdziesmu, kas viņai ienāca prātā.

— Vai tu esi kaut kur mācījusies?

— Jā… nē… mazliet, — Baiba sastostījās.

— Dziedāsi mūsu dubultkvartetā.

Baiba aiz prieka nosarka. Viņa jau zināja, ka meiteņu ansamblis izcīnījis sīvā kon­kurencē pirmo vietu Rīgā un otro republikā. Un tas kaut ko nozīmēja.

— Tu šodien staro kā pati saulīte, — direktore kādā pēcpusdienā, satikusi kor­meistari, sacīja.

— Ir jau arī par ko. Mums ar diriģenti šķita, ka ansambļiem beigas un krusts pāri. No vecajām palikusi tikai puse, divas no tām pēdējā kursā. Un nu pēkšņi vesels bars teicamu dziedātāju. Organizēsim vēl otru ansambli, īpaši vienai meitenei skanīga balss, beidzot mums būs soliste.

— Paklau, tev jānāk uz deju kolektīvu. Pats zini, zēni skolā deficīts, — Dace pus­dienas laikā, ēdamzālē notvērusi Daumantu, teica.

— Es — dejot? Vai tu galvu esi durvīs ievērusi?

— Kādēļ? Neesi taču nekāds paralītiķis. Puisis kā bilde. Mūsu kursā viena meitene tevis dēļ sirdsmieru pazaudējusi, ne vairs lāgā ēd, ne guļ.

— Ej nu ej, kura tā ir?

— Neteikšu. Viņa arī dejos.

— Lai iet ratā. Man nenāk ne prātā lēkāt kā sienāzim pa skatuvi.

— Tad jau nekā. Baibas žēl. Tieši viņa paliek bez partnera, — Dace izspēlēja savu spēcīgāko trumpi.

— Vai Baiba arī dejos? Viņa man nekā neteica, — Daumants šaubījās.

«Gan es Baibu pielauzīšu,» Dace klusībā prātoja. «Galvenais — Daumants.»

— Bet ja nu mēģinājumi ir tajā pašā laikā, kad man boksa treniņi?

— Iekārtosimies.

— Labi, uzskati, ka esi mani saaģitējusi.

Baibas dēļ Daumants būtu ar mieru ne vien dejot, bet pat uz rokām staigāt un kūleņus mest.

— Bet to es tev saku: ar citiem skuķiem nedejošu, vienīgi ar Baibu.

Baibas vietā deju kolektīva mēģinājumā Daumantam līdzās nostājās Dēzija.

— Tu, dārgumiņ, esi sajaukusi adreses.

Dēzija sataisīja lielas acis.

— Kur Baiba? — Daumants noprasīja Dacei.

— Viņa dzied ansamblī. Mēģinājumi sakrīt, un arī uzstāties bieži vien nākas vien­laicīgi.

— Čau! Iztiksiet bez manis! — Daumants noliecās pie zāles stūrī noliktās plecu somas un gāja uz izeju.

— Nemuļķojies! — Dace viņu saķēra aiz rokas un vilka atpakaļ. — Tikpat kaut kur būs jāpiedalās.

Daumants apstājās un brīdi pārlika. Dacei taisnība. Ja Baiba var dziedāt, kādēļ viņš nevar dejot?

— Uzmanību! Sākam mēģinājumu! — Neviens no pirmkursniekiem nebija ievēro­jis aiz klavierēm sēdošo puisi. — Skolā jau ir deju kolektīvs no vecākajiem kursiem. Pagājušajos dziesmu un deju svētkos tas bija viens no laureātiem. Mūsu uzdevums — dejot tā, lai vismaz neatpaliktu no senioriem. Sāksim ar ritmikas vingrinājumiem. Iedomāsimies, ka esam putni un lidojam gaisā. Viens, divi — spārnus izplest, trīs, čet­ri — spārnus sakļaut.

Pianiste, nošu vietā uzlikusi atvērtu romānu, sāka spēlēt maršu.

«Gandrīz kā bērnudārzā,» Daumants pats par sevi zobojās.

***

Sākumā ierinda pirms praktiskajām nodarbībām šūšanas darbnīcā meitenēm šķita neierasta.

— Kā armijā, — Dēzija zobojās.

— Ieradušās divdesmit septiņas audzēknes. Trūkst Elitas Elksnītes, — dežurante ziņoja.

— Viņai no rīta ļoti sāpēja galva un bija temperatūra, — Svetlana, Elitas istabas biedrene, paskaidroja.

— Jāpiezvana kopmītnes dežurantam, lai paskatās. Ja kaut kas nopietns, jāizsauc ārsts, — meistare Kristīne Liepa, nepaļaudamās uz savu atmiņu, atzīmēja bloknotā.

— Tu nekā neesi redzējusi, saproti, — Dēzija, paslēpusi rokas aiz muguras, čuk­stēja sanitārei Inai, bet tā nebija pielūdzama.

— Darbiņai nolakoti nagi, tumši sarkani, — viņa ziņoja.

— Ieraksti žurnālā! — meistare pavēlēja. — Un lai tas neatkārtotos.

Meistare katrai audzēknei iedeva savu uzdevumu un izgāja no darbnīcas.

— Meitenes, totāls dēlis! Trīsdesmit zēnu un septiņi simti skuķu. Ārprāts! Dejās būs jāņem līdzi adīklis.

— Kādēļ tad adīklis?

— Ko citu dančos sadaris? Ar skuķiem dejot nedomāju, tas ir zem mana goda. Es…

— Nomierinies, Dēzij, — Dace viņu pārtrauca. — Sarīkojumos viesos nāk zēni no citām skolām, piemēram, mēbeļnieki vai poligrāfiķi.

Brīdi meitenes cītīgi šuva pa līčloču līniju, kas bija uzzimēta uz papīra lapām. Vienīgi Dacei priekšā bija nokrauta raibu drānu kaudze. Viņa jau izpildīja šūšanas fabrikas uzdevumus.

— Es pievācu sev to sprogaino no septītās, dzirdat? — Dēzija atkal nenocietās.

— Velti pūlies, viņš jau ir aizņemts.

— No kurienes tu to izrāvi?

— Mēs mācījāmies vienā klasē, — Dace paskaidroja.

— Man par to nospļauties, — Dēzija savilka lūpas murskulī. — Ko gribēšu, to dabūšu.

Baiba cītīgi šuva un izlikās sarunu nedzirdam.

— Ja tevi tā interesē zēni, kādēļ nāci uz šo skolu? — Svetlana apjautājās. — Būtu iestājusies mēbeļniekos vai celtniekos.

Ienāca meistare, un saruna par zēniem aprāvās.

***

Septītās uzvalku grupas vienpadsmit zēni un deviņpadsmit meitenes stāvēja nelīdzenā ierindā darbnīcā pie sienas un gaidīja meistaru Antonu Kraukli. Dežurante Vija Venta turēja rokā dežūras žurnālu un ievilka ķeksīšus.

Iepazīšanās padsmitu gadqs. notiek viegli un ātri. Nekādas jūsošanas, tūlīt nāk draudzīgais «tu».

— Meistars Krauklis esot baigais nazis. Grādus saožot pa kilometru kā medību suns zaķi.

— Tik traki nav.

— Kā tu zini, Tom?

— Es viņu pazīstu.

— Klāj vaļā!

— Bijušais pagrīdnieks. Nedzer, nepīpē. Kas vēl jūs interesē?

— Tātad baigi svētais. Tādu tik par ceturto uz postamenta pie Strēlnieku muze­ja, — sarkanmatis, pasīka auguma puišelis, ņirdza.

— Par tādu runu vari norauties pa zobiem, šakāli.

Leons Lācis neizpratnē paskatījās uz Tomu Sūnu.

— Krauklim ir tīras rokas un sirdsapziņa. Kopā ar manu senci sēdējis cietumā par politiku. Brīvprātīgi aizgājis karā, pēc atgriešanās visu mūžu nostrādājis šajā skolā, kaut arī ar savu prasmi citur varētu iesist lielo rubli. Bet viņš ne, no ideālistiem, saprotiet.

Pirmajā skolas dienā nejauši sasēdušies vienā solā, Daumants un Toms arī turp­māk turējās kopā. Daumants šķita kā izcirsts no granīta bluķa — plati pleci, padrukns augums, toties Toms bija veidots no daudz smalkāka materiāla — slaids, trausls, tumšiem, viļņainiem matiem, mazu, sievišķīgu muti, brūnās acis slēpās aiz garām un biezām skropstām kā meitenei.

— Kādēļ tev nav formas? — skolas komjaunatnes sekretāre Ludmila, satikusi Tomu trepju telpā, noprasīja.

— Iedevu ķīmiskajā tīrītavā.

— Nemuļķojies.

— Es organiski neciešu formas tērpus. Tie padara cilvēkus vienādus kā no kon­veijera.

— Gan armija tevi izmācīs.

— Nekas nesanāks. Man no dzimšanas ir plakanā pēda.

Ludmila klusēdama pagrieza muguru un kāpa lejā. No pieredzes viņa zināja, ka ar tādiem nav vērts muti dzesēt.