ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Tas nozīmē, ka viņi prot dzīvot, bet tavējie neprot.

— Un mēs?

— Ko, mēs?

— Vai mēs pratīsim?

— Klārs, ka pratīsim. Pēc šuvējām pašreiz baigais pieprasījums. Toma tēvs ir vienkāršs skroderis, bet paskat', kā pratis iekārtoties.

Meitenes saklāja gultu un devās apskatīt māju. Neviena nemanīja. Vējš virināja pievērtās garāžas durvis.

— Toms droši vien palika pie Dēzijas, — Elita prātoja.

— Prātīgi darīja. Vakar viņš bija pamatīgos grādos.

Abas krietni ieturējās ar vakardienas mielasta atliekām, piekopa istabu un sāka gaidīt. Viņas ieslēdza magnetofonu un sāka klausīties mūziku.

Tuvojoties vakaram, meitenes sāka uztraukties.

— Tu paliec, es aizskriešu uz kopmītni. Mamma solīja atbraukt, — Elita teica. — Tomam drīz jāparādās.

— Viena es šeit ne par ko nepalikšu, — Ina bija tuvu raudām. — Aizslēgsim dur­vis un iesim abas.

— Toms netiks iekšā. Pēc stundas būšu atpakaļ.

Krēsloja. Lielā, skaistā māja, kuras dēļ Ina tik ļoti apskauda Tomu, šķita esam pilna noslēpumainu trokšņu. Nobijusies meitene gandrīz fiziski sajuta, ka nelaime staigā apkārt, aizcirzdama vaļā pamestas durvis, knikšķinādama mēbeles.

Apsēdusies pie virtuves loga, viņa nenolaida acis no vārtiņiem. Elita nenāca. Ina ieripināja no kamīna istabas klubkrēslu, aizbarikādēja ar ķeblīšiem virtuves durvis un devās pie miera. Uguns palika degam. Toms, pārbraucis mājās, to tūlīt pamanīs.

Sešos no rīta spalgs telefona zvans viņu uzrāva no miega.

— Vai Sūnu dzīvoklis? -Jā.

— Palūdziet Toma tēvu vai māti.

— Viņu na^Trhājās.

— Paziņojiet, ka viņu dēls smagā stāvoklī atrodas traumotoloģijas institūtā.

Inai kļuva pavisam baigi. Elita arī labā, pamet vienu šajā svešajā mājā. Briesmīgi

pat iedomāties, ka Toms, skaistais, iznesīgais Toms pašreiz cīnās ar nāvi vai jau… Ina baidījās prātot tālāk. — Un Dēzija? Varbūt, ka viņa arī? Aizvakar vakarā viņi visi vēl bezrūpīgi dejoja, Toms smējās skaļāk par visiem. Bet tagad…

Vakarā atgriezās Toma vecāki un Inai nācās visu izstāstīt.

Pirmdienā Ina un Elita par notikušo pavēstīja savas grupas meitenēm un septī­tajiem. Ap pusdienas laiku par nelaimes gadījumu jau runāja visa skola.

— Kurš tas ir?

— Tas, kura tēvam ir zaļais žigulis.

— Runā, ka mašīna esot galīgi čupā.

-Žēl.

— Žiguļa vai Toma?

— Žiguļa, protams. Toms pats vainīgs. Nevajadzēja rullēt ar grādiem galvā.

***

— Kādēļ es todien braucu uz laukiem? — Toma māte sev pārmeta. — Būtu pa­likusi mājās, neļautu iereibušam sēsties pie automašīnas stūres.

Pēc otrās asiņu pārliešanas Toms atvēra acis. Neizpratnē viņš raudzījās uz sveša­jam sejām, vienīgi māti pazinis, mazliet pasmaidīja. Viņš pilnīgi nekā neatcerējās — ne par ārzemnieku viesošanos, ne par katastrofu.

Dēzija — īsi apcirptiem matiem, pārsēju pār pieri — atsēdās uz gultas, bet Toms raudzījās tā, itin kā redzētu viņu pirmo reizi.

— Tā esmu es, Dēzija. Kā tas notika? Es gulēju mašīnā un nekā nemanīju.

— Ko tā svešā meitene no manis grib? Saki, lai viņa iet prom. Man sāp galva.

Dēzija, klusu raudādama, izgāja no palātas.

— Dakter, vai viņš vienmēr būs tāds? — māte uztraucās.

— Cilvēka smadzenes mums, ārstiem, ir pati lielākā mīkla. Pagaidām nekā cita nespējam, kā pacietīgi gaidīt.

Jaunība un spēcīgais organisms darīja savu. Pēc pāris nedēļām ārsti teica, ka Toma dzīvībai vairs briesmas nedraud. Arī atmiņa pamazām atgriezās. Mirkli pa mirklim viņš domās izsekoja tā vakara notikumus — kā viņi klausījās ārzemju estrādes skaņu ierakstus, kā Pīters, Džo un Jānis mācīja meitenēm jaunākās dejas, kā uz lāčādas degošā kamīna priekšā strīdējās, kur labāk dzīvot — pie mums vai pie viņiem. Atmiņa skaidri atainoja slapjo asfaltu, pēkšņi nezin no kurienes žiguļa priekšā izaugušo refrižeratora sienu, un viss… pārtrūka. Naktī murgi sākās no jauna — naksnīgi tumšā pilsēta, slapjā, platā iela, kurā atspoguļojās lampu ugunis, bremžu kaukšana, sāpju kliedziens.

— Kā ar mašīnu? Vai stipri sadauzīta? — viņš kādu dienu apvaicājās tēvam.

— Par to nedomā. Gan saremontēsim. Galvenais, ka tu esi dzīvs.

— Noņemsim apsēju, un tu varēsi doties mājās, — paveca medmāsa pārsienamā istabā teica un veiklām rokām attina marles saiti no Dēzijas pieres.

Dēzija skatījās spogulī un nepazina sevi — plata, sarkana rēta tieši pieres vidū, mati priekšā apcirpti īsi, šaura, vāja sejiņa, nē, tā nebija viņa, tā nevarēja būt viņa. Izkropļota uz mūžu. Kas tādu ķēmu ņems par apģērbu demonstrētāju? Pagalam lielais sapnis. Un Dēzija sāka raudāt skaļi kā mazs bērns.

— Kādēļ tu kauc, muļķīt? Saki paldies, ka nekļuvi par kropli. Rokas, kājas veselas, bet viņa vēl pinkšķēs! Rēta ar laiku izbalēs, kļūs nemanāma. Uzsukāsi virsū matus, neviens nekā neredzēs.

— Jūs domājat?

— Es nedomāju, es zinu! Še marle, noslauki degunu.

— Paklau, vecīt! — Septītās grupas kultordze Aija Krūmiņa piegāja pie Dau­manta.

— Klāj vaļā, ko vajag! — Daumantam sāpēja zobs, un viņš bija noskaities uz visu pasauli.

— Pirmdien plakātu konkurss, veltīts mātes un bērna tēmai.

— Nu, un tad? Es vēl netaisos apbērnoties.

— Nelauzies. Visas grupas piedalās. Pats zini — no mūsējiem neviens neprot tik labi zīmēt kā tu.

— Kas šodien par dienu?

— Piektdiena.

— Kur tu biji agrāk?

— Pavisam izgāja no prāta. Daumant, dārgumiņ, vienīgi tu spēj mūs glābt. Ja uz­varēsim, grupai punkti par sabiedrisko darbu un tev droša balva.

— Tinies prom, punktu dvēsele!

— Izmērs — septiņdesmit reiz simts, — Aija vienā mierā turpināja. Savas grupas zēnus viņa pazina pietiekami labi. — Papīru es tūlīt atnesīšu. Tehnika nav svarīga — var ar flomāsteriem, zīmuļiem, akvareļkrāsām un tā tālāk. Pats labāk zini.

Sestdienas^karā Daumants uzsprauda tīru papīra lapu uz rasējamā dēļa. Velns lai parauj, ko lai zīmē? Visvienkāršākais būtu nospiest no kādas kartiņas vai grāma­tas, bet kaut kā neērti.

Māsa ar mazo Andrīti klēpī skatījās televizoru. Acis iepletis, sikais blenza uz drošsirdīgo zaķīti, kurš dzenāja pa ekrānu neveiksminieku vilku.

— Pasēdi tā brītiņu nekustoties, — Daumants palūdza un, paņēmis pasteļa krīti- ņus, ar drošiem vilcieniem sāka zīmēt.

Brālis Kristaps, ejot uz savu istabu, ieskatījās zīmējumā un pārsteigts iesvilpās. — Siksta Madonnas vietā padomju Madonna, hā, hā! — Tas tika teikts ar redzamu skau­dību. Čaklajam, uzcītīgajam, priekšzīmīgajam lielajam brālim zīmēšanā nebija ne mazākā talanta.

— Un kāpēc gan ne? — Daumants bija noskaņots miermīlīgi. — Aizdod man savu matu laku, citādi krāsa nobirs.

Zane žēli noskatījās, kā deficīta poļu matu laka pārklāja zīmējumu.

— Nečīksti, vēl jau palika. — Daumants pakratīja baloniņu.

Plakātus izstādīja skolas vestibilā.

Pārējās grupas bija gājušas pa vieglāko ceļu — vai nu pārzīmējušas atsevišķas ligūras no nodrukātiem plakātiem, vai arī vienkārši izgriezušas tās no žurnāliem un izgatavojušas krāsainas montāžas. Vienīgi otrās grupas plakāts spēja konkurēt ar sep­tītajiem. Tajā bija attēlota uzlecoša saule, bet uz tās fona skrejoša bērna siluets.