ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Baiba mocījās ar pašpārmetumiem. Skolotājs droši vien jutās atstāts un aizmirsts. Vajadzēja biežāk viņu apmeklēt.

Pavadītāji pamazām izklīda. Pie kapa kopiņas palika kādreizējā astotā «b» un krustmāte Milda. Aizdunēja vilciens.

— Viņš to vairs nedzird. Un nekad nedzirdēs. — Daumantam šī bija pirmā tikšanās ar nāvi, un viņa dzīvespriecīgā daba pret to protestēja. — Bija cilvēks un vairs nav. Vai tiešām tas ir viss?

— Nē, tas nav viss, — krustmāte Milda lēnām teica. — Paliek Reiņa Kadiķa darbs. Katrā no simtiem savu audzēkņu viņš ielicis daļiņu no sevis, iesējis labā sēklu, kas dzīvo, aug un dod augļus. Šodien mēs par to pārliecinājāmies.

Kinostudijas režisors Vilnis Melnalksnis, mīkstā krēslā ērti atlaidies, skatijās raidījumu «Ko tu proti?». Erdelterjers ar tādu pašu rūsganu bārdiņu kā saimniekam gulēja līdzās un nenolaida no sava pavēlnieka ne acu.

— Es zinu, tev gribas pastaigāties, bet neko darīt — darbs pirmajā vietā, — Vilnis noglāstīja suņa galvu un nopūtās.

Uz ekrāna mainījās pusaudžu sejas, saspringtas aiz uztraukuma. Kādas profe­sionāli tehniskās skolas meiteņu ansamblis. Kopplāns — visām vienādas rūtainas kleitas. Sejas tuvplānā — pirmā, otrā, trešā, ceturtā, stop! Ceturtā varbūt derēs. «Ve­cīt, esi cilvēks, parādi vēlreiz tuvplānu,» Vilnis klusu lūdzās. Ceturto — ar garajām bizēm un lielajām acīm — jāaicina uz provēm un astoto ari. Diktore jau pieteica nā­kamo numuru. Žēl, nepaguvu pierakstīt, kas tā par skolu. Nekas, piezvanīs uz skolēnu raidījumu redakciju un uzzinās.

***

No Baibas dienasgrāmatas:

«Šodien es esmu laimīga. Pieaugušie apgalvo, ka mīlestība esot laime. Bet es tagad zinu, ka arī atzinība par paveikto darbu ir laime. Mēs uzvarējām televīzijas konkursā «Ko tu proti?». Ar lielu punktu pārsvaru. Žūrijā bija pats Imants Kokars. Cik žēl, ka laimi nevar iekonservēt kā augļu kompotu un ieņemt pa drusciņai nelāgā brīdī.»

***

— Mums visas meitenes skaistas, — skolas direktore atbildēja, kad kinorežisors Melnalksnis, uz šuvēju skolu aizgājis, interesējās par sevišķi glītām meitenēm. — Meklējiet pats. Nav tādas meitenes, kura nevēlētos nokļūt uz ekrāna. Tādēļ palūgšu iztikt bez lieka trokšņa un reklāmas. Mūsu audzēkņi ir pieraduši pie ciemiņiem un nepievērš tiem īpašu uzmanību. Varat brīvi staigāt pa darbnīcām un kabinetiem. Ja kāda meitene jums liekas piemērota, pavērojiet labi un tikai tad aiciniet uz kino­studiju.

Nerādījās, ka direktore īpaši priecātos par kinorežisora apmeklējumu. Audzēkņi ar mācībām, aroda apguvi un daždažādām pulciņu nodarbībām bija noslogoti līdz vēlai pēcpusdienai. Filmēšanās viņiem būtu lieka nasta.

Strīpainie virsvalki un vienādie lakatiņi meitenes padarīja līdzīgas citu citai, abas dziedātājas Vilnis pamanīja tikai mēģinājuma laikā.

— Astotā neder, pārāk parasta seja, bet ceturtā, kā viņu sauc — Baiba, pa pirmo. Kā kontrastu blakus noliks to lielo, masīvo meitieti no otrās grupas.

Bet tad notika kaut kas tāds, kas Viļņa Melnalkšņa neilgajā praksē gadījās pirmo reizi, — abas aplaimotās atteicās iet uz kinoprovēm.

— Vai jūs*esat galvas durvīs iespiedušas? — viņš eksplodēja. — Jūs uz ekrāna redzēs miljoni. Jūs apskaudīs, apbrīnos. Nudien šitik stulbus skuķus es redzu pirmo reizi. Tā būs ekstrāklases filma par jauniešiem. Pats maestro Jānis Lejiņš raksta mūziku. Baiba varēs dziedāt. Tā ka rīt pulksten septiņpadsmitos nulle nulle būtu ki­nostudijā. Jūs sagaidīs mans asistents Edžus. Jūs viņu pazīsiet pēc supergaišajiem matiem, tie viņam sacēlušies stāvus kā suka.

— Bet es… — Baiba sastomījās.

— Nekādu «bet». Ārprāts, pirms desmit minūtēm man bija jābūt teātri. Uz re- dzīti! — Un prom viņš bija.

— Laimīgās! — kursa biedrenes apskauda.

— Es negribu, — Svetlana cieti noteica. — Pietiek jau, ka te, skolā, par mani ņir­gājas — resnā govs, dampis. Kļūt par apsmieklu visai pasaulei, paldies.

— Svetiņ, mīlulīt! — Dēzija luncinājās. — Es iešu tev līdzi. Tu pasaki tam režiso­ram, ka kļūt par aktrisi — mans vislielākais sapnis. Lai ņem mani tavā vietā. Gribi, es tev uzrakstīšu sacerējumu latviešu valodā, tev būs tikai jāpārraksta.

— Negribu, — Svetlana ietiepās.

— Kaut manis dēļ, — Dēzija nelikās mierā. — Lūdzu, lūdzu.

***

No Baibas dienasgrāmatas:

«Ko lai daru, ko lai daru? Kas es par aktrisi? Man kauns. Un bailes. Nē, labāk neiešu, tikpat nekas neiznāks.»

***

— Muļķes gatavās, — grupas biedrenes, uzzinājušas, ka arī Baiba nepošas uz ki nostudiju, šķendējās. — Vai jums gabals nokritīs? Aizejiet vismaz un paskatieties, kas tur notiek, pēc tam pastāstiet mums arī.

— Es pati viņas aizvedīšu un raudzīšu, lai neaizbēg, — Dēzija izlēma.

Jo tuvāk nāca kinostudijas korpusi, jo gausāki kļuva Baibas un Svetlanas soļi. Dēzijai nācās abas vilkšus vilkt uz priekšu.

Plašais vestibils bija pilns skolēnu. Baiba uztvēra sarunu fragmentus. «Ei, vecīt, ko tu te meklē?» — «To pašu, ko tu. Kā veicas?» — «Šķidri. Droši vien izšūpoja.» — «Vai baigi piekasās?» — «Šie man prasa: «Kā ar mācībām?» — «Šķidri!» es saku. Kas man ko slēpt, tikpat uzzinās. «Kāpēc?» viens briļļainis jautā. — «Nav laika zubrīties.» — «Ko tad es darot?» — «Rullēju apkārt ar moci.» — «Tāpat vien?» šie brīnās. «Nē, kāpēc, fotografēju, filmēju.» Lai nosaucot trīs slavenākos latviešu fotomeistarus. Uz to jau nu mani nepaķers: Apkalns, Binde, Balodis — es klāju vaļā pēc alfabēta.»

Kāda meitene, galvu pret sienu atspiedusi, klusi šņukstēja, otra viņu mierināja.

— Ko es teikšu mātei, viņa tik ļoti cerēja…

Supergaišais asistents stāvēja blakus caurlaižu kontrolierei.

— Ir tikai divas caurlaides.

— Bez manis viņas nebūtu atnākušas, — Dēzija pavēstīja.

— Lai manā vietā iet Dēzija, — Svetlana tiepās. — Man riebjas ērmoties.

— Nāksi gan. Scenārists paredzējis rolli tieši tādai… — asistents sastomījās, — nu, tādai brašai ar dižu augumu.

— Un man ne? — Dēzija apvainojās.

Asistents brīdi nopētīja viņas smailo degunteli un apaļās pūces acis.

— Lai notiek, — viņš atmeta ar roku. — Var būt, ka tev paveicas. Šodien te patiešām kā trako mājā.

Asistents Edžus ieveda meitenes plašā telpā, paaicināja no koridora vēl kādus desmit filmzvaigfcņu slavas pretendentus un sasēdināja visus gluži jaunos, balti lako­tos skolas solos.

— Tikai nesastrīpojiet un nesagraiziet! — viņš piekodināja.

— Čau, Baiba! Prieks redzēt tavu gaišo vaigu.

Tas bija kādreizējais klasesbiedrs Arnis Līcis. Baibai kļuva vieglāk un drošāk.

— Kāds vējš tevi te atpūtis? — Arnis apvaicājās.

— Nevis atpūta, bet atvilka ar varu.

— Pareizi darīja.

Džinsaini puiši rosījās ap milzīgiem prožektoriem.

— Tos sauc par «jupīteriem», — Arnis pačukstēja.

— Klusumu un uzmanību! — Edžus sauca. — Iedomājieties, ka esat skolā. Tūlīt būs kontroldarbs krievu valodā vai matemātikā, viens pīpis. Daži raksta špikerus, citi vēl mācās. Pēkšņi ieskrien viena meitene, tā būsi tu, — Edžus parādīja ar pirkstu uz Dēziju, — un pavēsta, ka kontroldarba nebūs. Un tad sākas… Varat darīt visu, kas ienāk prātā. Aparatūrai nepievērsiet uzmanību. Sākam!