ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Žūrija ilgi sprieda, kurai grupai piešķirt pirmo vietu. Otrās zīmējums bija plakā- tiskāks, ar neapšaubāmu izdomu, bet septītās — mākslinieciskāks. Uzvarēja septītā. Kā balvu Daumants saņēma prāvu kasti ar pasteļa krītiņiem, pēc kuriem viņš sen klusībā bija ilgojies. Laiku pa laikam viņam gribējās sevi izteikt krāsās. Tādās reizēs, pasitis padusē bloku, viņš mēdza nozust kaut kur Līčupītes krastos. Svētdienās tos bija apsēduši makšķernieki, un Daumantam ilgi nācās meklēt vientuļāku vietu. Pasmēlis līdzpaņemtā konservu kārbā ūdeni un apsēdies uz nosūnojuša laukakmens, Daumants ķērās pie darba. Viņam patika pabūt vienatnē ar sevi, atslēgties no ikdienas, aiziet fan­tāzijas pasaulē. Tajā nebija bērnu veļas piežautās virtuves, tēva, kurš grima aizvien dzi­ļāk alkohola purvā, mātes saraudāto acu. Pēc diviem gadiem, nē, jau pēc gada un astoņiem mēnešiem viņš būs pilnīgi patstāvīgs, pelnīs pieklājīgu algu un varēs pats lemt par savu likteni. Tad viņam būs deviņpadsmit, un ja Baiba būs ar mieru… Tālāk mācīties viņš nedomā, vismaz pagaidām ne. Visas tās vēstures, literatūras un fizikas viņam jau tagad līdz kaklam. Skolotāji gan vienā balsī taurē, ka tās attīstot prātu, loģisko domāšanu, padarot cilvēku garīgi bagātāku un tā tālāk. Ko citu lai viņi saka, tāds jau viņu darbs un viņu maize. Daumantam skaidrs, ka iezubrītās skolas gudrības pēc dažiem gadiem būs izkūpējušas kā cigaretes dūmi gaisā.

Acis un rokas darīja savu. Uz papīra atainojās zaļais rudzu zelmenis, koki kailiem zariem sniedzās pretī zemu slīdošajiem mākoņiem, upītes ūdeņi atspoguļoja mazu, zilu debess stūrīti.

— Kur viņš izrāvis tādus mākoņus?

— Un bērzi arī nav vietā, — puišeļi, aiz muguras sastājušies, komentēja.

— Pievaldi muti, vai neredzi, ka tas ir jaunatnes'čempiņš boksā.

— Bet zīmē kā skuķis.

— Nu, marš prom! — Daumants beidzot neizturēja. Puišeļu bars pajuka. Kādu brīdi bija miers, līdz atkal uzradās citi ziņkārīgie. Daumants daudz neuztraucās, puikas paliek puikas.

Dzestrums līda aiz kamzoļa apkakles. Vēja nesta mākoņu tūce ātri pārklāja debe­sis. Sāka līt lielām, aukstām lāsēm. Ielicis zīmējumu mapē, Daumants metās skriešus uz mājām.

Virtuvi līdz pat griestiem piepildīja skābu kāpostu aromāts. Uz plīts patīkami sīca trumulis. Māte, vēlīgi smaidīdama, nolika dēla priekšā šķīvi pilnu līdz malām. Tēvs, šoreiz skaidrā, skatījās hokeja spēli starp Rīgas «Dinamo» un Maskavas «Spar­taku».

— Goools! — pilnā rīklē no blakusistabas kliedza brālis. — Malacis Balderis!

Ar šķīvi rokās Daumants piesēdās blakus.

— Kāds rezultāts?

— Mūsējie vadībā.

— Sarauj! Sarauj! — publika auroja.

Tīkams siltums izlija līdz pat kāju īkšķiem. Daumants iegrima ģimenes mājīgu­mā. Nav ko čīkstēt, viņam neklājās nemaz tik slikti. Leonam iet daudz šķidrāk. Un Baibai arī. Un nekur nav zvanīts, vai Toms savu vecāku lepnajā savrupmājā vienmēr jūtas laimīgs.

— Goools! Pieci trīs par labu mūsējiem. Vēl piecas sekundes līdz spēles beigām, trīs, divas… Uzvara! — Sporta komentētājs gavilēja kopā ar tūkstošgalvaino skatītāju pulku.

* * *

Kādā sestdienas novakarē Daumants, somu starp kājām nolicis, sēdēja uz krēsla blakus dežuranta telpai. Mācības bija beigušās, kabineti noslēgti, telpas uzkoptas. No vingrošanas zāles atskanēja meiteņu ansambļa dziesma.

Tātad pieslīpē. Rīt taču izšķirošās finālsacensības televīzijā.

— Nav tīri. Alti vēlreiz: «Dzestrā ziemeļa…»

Dziesma atskanēja no jauna.

— Ritmu, ritmu! Baibiņ, kukū, nesapņo! Nogurušas, jā? Apsēdīsimies brītiņu, atvilksim elpu.

Atskanēja skaļa smieklu šalts. Daumants neizturēja un pavēra zāles durvis.

— Baiba, vai tu nesasities? Atceraties, pērngad Ērika tāpat nolikās, droši vien tas pats krēsls. Nolieciet pie malas.

— Meitenes, kāds man vakar piedzīvojums. Dzirdu, kāds skrāpējas pie ārdurvīm. Atveru — kaķis, milzīgs, pūkains, aste kā pudeļu tīrītājs. Skatās uz mani mīlīgām, zaļām acīm un ņaud. Izstaigā mūsu istabas, asti izslējis kā skursteni, uzlec uz dīvāna un sāk skaļi malt savas dzirnavas. Mūsu terjers Džerijs skatās baltām acīm un trīc no dusmām: ko tas svešais klaidonis uzdrošinās.

Ansambļa vadītāja Barbara Ose bija laba psiholoģe, meitenes brīdi jāizklaidē.

— Atpūtāties? Ceļamies augšā! Otro pantu bez priekšspēles, trīs, četri un…

— Ko tu te kverni? — garderobes tantiņa apjautājās. — Kādēļ neej mājās?

— Tss! — Daumants pielika pirkstu pie lūpām. — Koncerts par brīvu.

— Āāā, — tantiņa gari novilka un, vecmodīgās botēs ieautās kājas šļūkādama, izgāja uz ielas.

«Cik ilgi var slīpēt vienu un to pašu?» Daumants pie sevis pukojās.

— Kā jūs stāvat? Baibai kumpis mugurā, Intai vēders uz priekšu izgāzies. Un rokas? Citai uz vēdera sakrustotas, citai uz muguras. Rokām jābūt brīvi nolaistām gar sāniem. Neaizmirstiet, jūs vēros desmitiem tūkstošu skatītāju. Lai mati būtu tīri i/.mazgāti un kleitas izgludinātas. Un kurpes neaizmirstiet. Inta, tu dzirdi?

— Man kājas ļogās, iedomājoties vien. Meiteņu dubultkvartetu no Ogres vadot pats Gido Kokars. Kur nu mums ar tām sacensties.

Meitenes čalodamas devās uz izeju.

— Baiba! — Daumants pasauca. — Es gribu tev parādīt kaut ko ļoti skaistu.

— Ko tad?

— Tas ir noslēpums. Ejam.

Aukstais gaiss ietriecās sejā. Baiba savilka šalli ciešāk ap kaklu.

— Ir gan šogad ziemiņa! Salst un salst. Apriebies.

Baltais, nesen uzsnigušais sniegs gurkstēja zem gājēju kājām.

— Itin kā tas par kaut ko žēlotos, — Baiba domīgi teica.

— Dod savu somu un bāz rokas kabatās.

— Bet tu pats?

— Man silti dūraiņi. Mamma uzadīja.

Kanālmalas apstādījumos koki, pat vissīkākie krūmiņi ziedēja baltiem, pūkainiem sarmas ziediem. Milzīgo sēru vītolu nokarenie zari atgādināja sastingušus ūdenskri­tumus.

«Ja spētu šo skaistumu uzgleznot!» Daumants klusībā nopūtās.

Vecrīgas šaurās ieliņas un namiņi, pārklāti ar tīro sniega segu, izskatījās sapo­sušies kā uz svētkiem. Pēterbaznīcas pulkstenis nosita sešas reizes.

Pie pils Daumants apstājās.

— Esam klāt.

— Ko tad tu? Otrreiz gatavojies iestāties pionieros? — Baiba iesmējās.

— Tūlīt redzēsi! — Un, saņēmis meiteni aiz rokas, Daumants veda to pa kāpnēm uz augšu. — Ai!

Spilgtajā prožektoru gaismā uz viņiem raudzījās pinkaina vērša galva, liesmoja vasaras ziedi, viļņojās labības lauks ar zeltainām vārpām un zilām rudzupuķēm. Maz­liet tālāk Daugavā atspoguļojās vecpilsētas nami. Skanēja klusināta Raimonda Paula mūzika, tik pazīstama un tuva kā tautasdziesma.

— Šo gobelēnu veidotāja Edīte Vīgnere ir Raimonda Paula māsa, — Daumants čukstēja. — Ko brālis izteic mūzikā, to māsa — materiālā un krāsās.

—Tāds talants piešķirts vienīgi retajiem. Mums par to nav ko sapņot, — Baiba nopūtās.

— To vēl nevar zināt. Pauls mūsu gados skolas sarīkojumos spēlējis deju mūziku, un tēvam ar varu vajadzējis dzīt viņu pie klavierēm.

— Kuru tu izvēlētos sev, ja varētu?

— Šo! — Daumants norādīja uz trīsdaļīgo gobelēnu «Visums».

Melnajā Visuma telpā sudrabaini mirdzēja tālās galaktikas. Uz grīdas pie kājām gūlās mūsu pašu zaļā zeme ar kalniem, līdzenumiem un zilajiem ūdeņu plašumiem. Trešajā gobelēnā attēloti vīrietis un sieviete ziedošā pļavā, radības kronis, bet reizē arī dabas sastāvdaļa.