ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Interesanti gan — no kā tie nervi pēkšņi traumēti? — tēvs brīnījās. — Jāap­jautājas Edītei.

Vecākā māsa, Dēzijai par laimi, pašlaik ceļoja pa Vidusāziju.

Pāris dienu pagāja, kamēr Svetlana iepazinās ar saviem pienākumiem. Nekā sarežģīta vai grūta tur nebija. Meitene vienmēr bija mīlējusi visu dzīvo radību un no darba nebijās. Lauku sievas viņu drīz iemīlēja un neskopojās ar labiem padomiem.

Bet darbs fermā nebija Svētas vienigais pienākums.

«Man jākļūst par slavenu basketbolisti. Tad neviens par mani nezobosies,» Svet­lana ilgi domāja un pārlika, bet izlēmusi turējās pie tā ar milzīgu neatlaidību. Trenera iedotos vingrinājumus viņa katru dienu izpildīja mats matā. Dēzija vēl gulēja saldā miegā, kad Svetlana jau rikšoja uz trīs kilometrus attālo teļu fermu. Pirmajās dienās ik pa brīdim nācās apstāties, atvilkt elpu. Sirds strauji sita, un sānos sāpīgi dūra. 18 minūtes, nekam nederīgs rezultāts. Pēc nedēļas sirds vairs tik traki nepukstēja un pietika ar divām atpūtas reizēm — zem lielā ozola un ezermalā. Rezultāts — 14 minūtes 30 sekundes.

Jau vairākus vakarus Dēzija manīja, ka Svetlana laiku pa laikam, skatoties televi­zoru, kustina lūpas.

— Ko tu tur burbini? — viņa apjautājās.

Svetlana spēji nosarka. Viņa neparko neatzītos, ka vingrina vēdera muskuļus, desmit divdesmit reizes tos savelkot un atlaižot. Arī tas piederējās pie treniņa.

Ciematā bija lieliska sporta bāze — stadions, šautuve, atklāts un slēgts peldba­seins, pat mototrase. Vakaros tur kūsāt kūsāja dzīvība.

— Ja tu pēkšņi tā esi ķerta uz sportu, tad kādēļ neej pie mūsējiem? — Dēzija brīnījās.

— Negribu, — Svetlana strupi atbildēja. Viņa kautrējās no svešiem.

Dēzijas tēvs upmalas pļaviņā uzmeistaroja basketbola grozu. Novakarēs abas meitenes sacentās, kura iemetīs vairāk. Sākumā labāk veicās Dēzijai, bet jau pēc nedēļas Svetlana viņu pārspēja.

— Nu jā, tev jau atliek vienīgi pacelt roku un bumbu ar stumšanu iestumt, — Dēzija piktojās. Basketbols viņu pēkšņi vairs neinteresēja.

— Te var sapūt no garlaicības, — viņa žēlojās. — Visi to vien zina kā strādāt no rīta līdz vakaram. Kino un danči vienīgi sestdienās.

Svetlanai nemaz nebija garlaicīgi. Krēslas stundās viņa viena pati noņēmās ar bumbu, gan sviežot to no tālienes, gan pieskrienot pie groza un metot no apakšas. Tad, izlēkājusi savas simt reizes ar aukliņu, nopeldējās un devās pie miera. No rīta iļgri viņa atkal rikšoja uz fermu, kur bars brūnu teliņu gaidīja savu kopēju. Katram bija savs izskats un raksturs. Brūns vērsēns ar baltu laukumiņu pierē jau stāvēja pie aploka vārtiem un dīca pēc maizes garozas. Svetlana viņu iesauca par Negantnieku. Vērsēns bija uzmeties pārējiem par barvedi. Svetlana pakasīja Negantnieka pieri un mazos, kņudošos radziņus. Vērsēns labsajūtā pievēra brūnās, valgās acis. Asa mēle nolaizīja kopējas roku. Pārējie teliņi drūzmējās apkārt un arī gribēja cienasta. At­spēries uz druknajām kājām, Negantnieks tos grūda prom.

«Veseļojies un esi mierīga,» Dēzijas mamma rakstīja uz slimnīcu saslimušajai pāriniecei. «Tavi kopjamie ir labās rokās.»

— Dzirdi, S1?Pta, klubā šovakar kolosāla filma. Angļu. Par kāda dzejnieka mīl- nieci. Beigās viņa kļūstot traka.

Svetlana no noguruma tikko turējās kājās. Diena bija svelmaina. Teļi sāka bizot pa aploku, izlauzās pa vārtiem un ieskrēja mežā. Kopējas ar lielām pūlēm sadzina bēgļus atpakaļ. Bet Negantnieks tā arī neatradās. Svetlana apskrēja visas tuvākās mā­jas — nekā. — Gan vakarā pats atnāks, — Dēzijas mamma mierināja.

— Kaut kā negribas, — Svetlana nomurmināja.

— Tu esi nepateicīga! — Dēzija eksplodēja. — Kas tev sagādāja tik labu darbu? Es. Bet tu ar mani pat uz kino nevari aiziet.

— Nu labi, ejam, — Svetlana nopūtās. — Bet uz dejām es nepalieku.

Grāmatās raksta, ka mīlestība esot laime, ka tā esot skaistākais, kas cilvēkam

piešķirts šajā saulē. Bet filmā parādīta pavisam citāda mīlestība. Nabaga lēdija Karo- lina! Viņa ir gluži kā apmāta. Kā tāds sunītis viņa tek pakaļ savam iemīļotajam. Bet tas, nelietis, sajauc sievietei galvu un pamet. Un vēl nekaunas zoboties par viņu. Ja viņai, Svetlanai, gadītos tik labs vīrs kā lēdijai Karolinai, viņa gan neskatītos uz citu, lai tas kaut tūkstoškārt būtu slavens dzejnieks, dziedonis vai aktieris. Svetlanai kļuva žēl nabaga Karolinas un arī sevis pašas. Par to, ka viņa ir nabaga, neglīta un nelaimī­ga. Par to, ka viņai nav pat savas mājas, pat vietas nav, kur izraudāties. Svetlana tumsā slaucīja asaras.

Iedegās gaisma.

— Tādus drūmus gabalus sestdienas vakarā vajadzētu aizliegt ar likumu, — kāda dobja balss aizmugurē skaļi noteica.

Meitenes atskatījās.

— Čau, Dēzij, miljons gadus neesmu tevi redzējis. Kā sviežas?

— Čau, Mārč!

Svetlana sastinga. Viņas priekšā stāvēja vismaz galvas tiesu par viņu garāks puisis. Dēzija viņam līdzās izskatījās kā pirmklasniece.

— Ho, ho, ho! — Mārčs dārdināja. — Beidzot mūsu ciemā uzradusies īsta meite­ne. Kur tu viņu izrāvi, Dēzij? Iepazīstini taču!

— Svetlana Sermūkse, nākamā šuvēja. Mārčs Krasts, kolhoza labākais traktorists un lielākais siržu lauzējs.

— Ho, ho, ho! — Mārčs atkal dārdināja. — Vai tu spried no personiskās pieredzes?

Paņēmis plaukstā Svetlanas sastrādāto roku, viņš to paspieda un vērīgi ielūkojās meitenes acīs.

— Aizrunāju pirmo deju, — viņš teica, — bet tagad atvainojiet, jāiet palīgā novākt krēslus.

Tos sastūma gar sienām, un pēc brīža kinoteātris pārvērtās deju zālē. Kolhoza pašdarbnieku ansamblis izkārtoja skaņu aparatūru, nolika mikrofonus, un balle sākās.

Internātskolā Svetlana vienmēr tēloja vīrieša lomu, jo meiteņu bija krietni vairāk nekā zēnu. Tagad pirmo reizi savā septiņpadsmit gadu mūžā viņa dejoja ar vīrieti. Mārčs drošu soli vadīja viņu pa pilno deju zāli. Pavisam tuvu Svetlana sajuta, cik spēcīgi sitās viņa sirds.

— Nu, kā, vai pie mums nav tāpat kā pilsētas ballēs?

Svetlana klusēja, domāja — atzīties vai ne.

— Es nekad neesmu bijusi pilsētas dejās, vienīgi skolā, bet tās jau neskaitās.

Viņa neredzēja, ka Mārča sejā parādījās zobgalīgs smaids. Tā nu gan ir šķīstā

jumprava, viņš pie sevis nodomāja.

— Ar jums pavisam cita dejošana, — viņš skaļi, lai pārkliegtu orķestra dārdoņu, teica. — Mūsu ciema sīkās čirkas sniedzas man knapi līdz vēderam. Aizrunāju visas dejas, vai drīkst?

— Drīkst, — Svetlana, pati sev par lielu izbrīnu, atbildēja. Viņa jutās droši un brīvi šī puiša sabiedrībā.

Lielajā starpbrīdī, kad muzikanti atpūtās un iestiprinājās, abi bufetē pievienojās jautrai kompānijai. Mārčs lika galdā šampanieša pudeli un milzīgu torti.

— To es saprotu! Bravo! Tūlīt var redzēt, ka pirmrindnieks, — viņu saņēma ar gavilēm. — Nabaga skolnieciņi, kuriem jāiztiek no vecāku atmestajiem rublīšiem, kaut ko tādu nevar atļauties.

— Dzer, SvefSTnetēlo svētuli, — Dēzija mudināja, — jo «skaista ir jaunība, tā ne­nāks vairs».

— «Tā nenāks, nenāks vairs,» — visi pievienojās dziesmai.

Pēc dejām Mārčs, kā jau tas pieklājas, pavadīja savu dāmu uz mājām. Dēzija bija kaut kur izgaisusi.

— Jums nav vēsi? Ņemiet manu žaketi!

Mārča svārki smaržoja pēc tabakas un odekolona «Šiprs».