ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Es arī pirms trim gadiem beidzu profesionāli tehnisko. Mehanizatorus. Mani kopš bērnu dienām velk uz tehniku. Brālis mācās mediķos. Pērngad ar traktoru uz­dūros senlatviešu kapsētai — vismaz tūkstoš gadu vecai. Brālis kā aptaurēts, salasīja visus kauliņus, rūpīgi nomazgāja ar ziepēm un sastutēja istabas kaktā ģindeni. Māte no bailēm tur kāju nespēra. Bet brālis tausta kauliņus un kaut ko bubina latiņu valo­dā. Cilvēka galvaskausā vien esot simtiem nosaukumu. Dumjš var kļūt, kamēr tos visus iezubrās.

— Man arī mācības ne visai padodas, — Svetlana atzinās.

— Toties darbs veicas, es zinu. Mana mamma arī ir teļkope. Agrāk viņa slauca govis, bet tagad vecumā pārgāja pie teļiem. Pašreiz viņa ir slima, un jūs viņu aizvie­tojat. Māja mums veca, tālu no ciemata, bet vieta skaista, ezera krastā. Gribat, es rīt atbraukšu ar mašīnu un aizvedīšu parādīt?

Svetlana klusēja. Kā lai viņa piekrīt braukt līdzi pavisam svešam puisim, kuru satikusi pirmo reizi? Ko par viņu domās Mārča ģimene?

Dēzijas vecāku māja grima tumsā. Kāravs nolaizīja meitenes roku, pieklājības pēc mazliet parūca uz Mārču un ielīda atpakaļ būdā.

— Ar labvakaru! — Mārčs pievilka meiteni klāt un noskūpstīja uz cieši kopā sa­spiestajām lūpām.

Svetlanai noreiba galva. Viņa atspiedās pret mājas sienu un pievēra acis.

«Vai tiešām pasaulē ir vēl tādas meitenes, kas savos septiņpadsmit gados ne reizi nav bijušas uz pieaugušo sarīkojumu un skūpstās pirmo reizi?» Mārčs, iedams mājās, prātoja. «Un kādas viņai acis — uzticīgas un paļāvīgas kā bērnam.»

Domās puisis pārskatīja gadījuma paziņas, ar kurām viņš bija iepazinies tuvāk. Visas viņas iedzeršanā turējās līdzi vīriešiem un ar pārāku tikumību nevarēja lepoties. Nakti ar tādu varēja pārlaist, bet visu mūžu — paldies!

Svetlana nespēja aizmigt. Viņa mirkli pa mirklim atcerējās visu šo neparasto vakaru — nelaimīgo Karolinu, iepazīšanos ar Mārču, dīvaino sajūtu, kāda viņu pār­ņēma, jūtot puiša stiprās rokas ap savu augumu, un beidzot atvadas. Tad, lūk, kāds tas bija — viņas pirmais skūpsts, kvēls pieskāriens lūpām kā uguns liesma. Klusībā viņa bija apskaudusi meitenes, kas stāstīja par savām dēkām ar zēniem. Bet Mārčs nav nekāds zēns, un viņai ziemā paliks astoņpadsmit. Pēc nedēļas viņa aizbrauks. Mārčs viņu aizmirsīs un, pavadot mājās, skūpstīs citu meiteni. Bet viņa to atcerēsies vienmēr, visu mūžu.

Dēzija pārradās rīta pusē.

— Tu vēl neguli? Saki mammai, ka mēs abas reizē pārnācām jau pirms pusnakts, jā? Es esmu šausmīgi nosalusi. Atļauj, es ielīdīšu tev blakus. Cik te silti! Es ar savu pielūdzēju blandījos pa upmalu.

No Dēzijas nāca stipra alkohola dvaka.

— Tas tik bija īstens vīrietis. Kā viņš mani skūpstīja, lūpas, krūtis. Beidzot es pa īstam izjutu, ko tas nozīmē — atrasties piedzīvojuša vīrieša rokās. Pirms diviem gadiem tā bija vienīgi tāda muļļāšanās. Gribi, es tev visu izstāstīšu. Tas notika naktī pēc izlaiduma balles. Mēs abi bijām krietni ieķēruši un tad nolēmām pamēģināt. Ne viens, ne otrs nezinājām, kā to dara. Man bija pat nepatīkami, sāpigi. Nekādas svēt­laimes, kā rakstīts grāmatās.

— Un tu nemaz nebaidījies? — Svetlana izbrīnījās.

— Tajā brīdī ne. Pēc tam gan. Drebēju par sekām. Paldies dievam, izgāja labi. Bet šonakt, ai, Svēta, to nemaz nevar aprakstīt. Man vēl tagad karstas tirpas skrien. Žēl, ka viņš precējies. Sieva esot īsta čūsku vecene, greizsirdīga pēc velna. Bet man par to nospļauties.

«Ko viņa runā?» Svetlana šausminājās. «Tas nevar būt tiesa. Dēzija nemaz tāda nav. Viņa to visu izdomā.»

— Mammai gan neviena vārda, saproti! Un ar Mārču uzmanies, viņš ir baigais meitu ģēģeris.

— Kādā ziņā? — Svetlana gribēja par savu jauno paziņu uzzināt pēc iespējas vairāk.

— Runā, ka kaimiņu kolhozā vienai lopkopei no viņa esot bērns, bet pats par to neliekoties ne zinis. Visi viņi, vīrieši, šajā ziņā ir vienādi. Savu panākuši, viņi aiztinas, un nu ķepurojies pati, kā proti.

Svetlana klusējot pārdomāja dzirdēto. Mārčam ir nelikumīgs bērns, un viņš to neatzīst par savu? Un es, muļķe, ļāvu, lai tāds mani skūpsta, pat acis pievēru no svēt­laimes. Lai viņš iet ratā! Meitenei kļuva sevis tik žēl, ka asaras pašas sāka birt.

' Svetlanu no miega uzcēla uzstājīgs telefona zvans. Pulkstenis rādīja desmito stundu. Darbs nokavēts, kā zibens izskrēja caur smadzenēm. Šodien taču brīvdiena, viņa atviegloti nopūtās.

Zvanīja no fermas. Pazudušais sugas bullītis nebija atgriezies. Viņas Negantnieks! Ar tikpat dižciltīgiem radu rakstiem kā vācu baronam. Svēta veikli saģērbās un izskrēja ārā. Dēzijas māte rakņājās savā akmensdārzā, tēvs pagalmā mazgāja mašīnu.

— Jāiet meklēt, — māte izlēma. — Tēv, aizrauj mūs līdz fermai. Cel augšā Dēziju, lai nāk palīgā.

Ap pusdienasidiku pazudušo atrada aizaugušā ezerā, pāris kilometru no fermas. Iemucis dūņās līdz pat purnam, viņš žēli īdēja.

Glābēji mēģināja aizbrist, bet paši iegrima līdz jostasvietai.

— Vajag virves. Svēta, aizteci līdz tām mājām kalnā, palūdz grožus un vēl kādu vīru palīgā!

Notašķījusies ar dubļiem līdz acīm, meitene ieskrēja pagalmā un sadūrās aci pret aci ar Mārču.

— Kas noticis? — puisis satraucās.

Svetlanai šajā bridi prātā bija vienīgi bullēns.

— Virves! Palīgus! Teļš purvā. Jāvelk ārā.

— Kurā purvā?

— Tepat lejā.

Mārčs paķēra no klēts pažobeles virves rituli un skriešus devās no kalna lejā. Svetlana viņam sekoja.

Bēgli izvilka sausā vietā. Lopiņš bija tā nomocījies, ka nespēja paiet. Nācās meklēt smago mašīnu. Vēlā pēcpusdienā, kad ceļotājs apmazgāts, pabarots un apmīļots gulēja sausos salmos, glābēji paskatījās uz sevi un sāka skaļi smieties.

— Neko darīt, jākurina pirts. Lūdzu visus uz mūsmājām, — Dēzijas māte aicināja.

Dēkainā diena beidzās ar draudzīgu vakariņošanu pie kamīna. Tīri nomazgā­jušies, ēzdami uz iesmiem ceptu kraukšķošu cūkgaļu un piekozdami sulīgos tomātus un gurķus, lauku ļaudis sprieda ^ar labo rudzu birumu, par to, ka pēdējais brīdis ķer­ties pie vasarājiem un ka kartupeļi, rādās, būs padevušies vareni.

Svetlana visiem spēkiem vairījās no Mārča.

— Man žēl, ka tu tik drīz dosies prom, — viņš, satvēris meiteni aiz rokas, visiem dzirdot, teica.

— Bet man gan nemaz!

Mārčs izbrīnā un nesaprašanā paraudzījās meitenē. Svetlana samulsa un iebēga mājā.

Aizbraukšanas dienā puisis piebrauca ar savu mašīnu, izcēla no tās lielu ābolu grozu un dāliju klēpi.

— Tas tev, — viņš pasniedza ziedus.

— Nevajag, — Svetlana atvairījās.

— No manas mammas. Kā pateicība par labu darbu.

— Lielisks puisis, — abi vecie Darbiņi slavēja. — Pieklājīgs, saticīgs, strādīgs, tāds pats kā vecāki. Tā meitene, kuru viņš iemīlēs un apņems par sievu, būs ļoti laimīga. - Dēzijas māte paskatījās uz meitu un nopūtās.

— Nav mans tips, — Dēzija vīzdegunīgi noteica. — Un vispār viņš nemaz nav tāds paipuisītis, kā jūs mālējat. Klīst visādas baumas…

— Nemuldi! — tēvs noskaities uzkliedza.

— Tu, Svetiņ, man esi kļuvusi dārga kā pašas bērns, — Dēzijas māte atvadoties apmīļoja meiteni. — Brauc biežāk ciemos, gaidīsim.

Labi, ka viņa šajā brīdī neredzēja Dēzijas seju. Tajā skaidri atspoguļojās greiz­sirdība un klaja nenovīdība.