ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Treniņi — četras reizes nedēļā «Darba rezervju» sporta zālē. Un bez nekādiem fokusiem un kavēšanas. — Basketbols Krūmam bija sirdslieta.

Svetlanai sākumā klājās grūti. Tikusi pie bumbas, viņa tūlīt pati centās to iemest grozā, nerēķinoties ar pārējām komandas biedrenēm. Tas nu nekam nederēja. Uz­varēt varēja, vienīgi kolektīvi saspēlējoties. To, kas pārējiem bija ābeces patiesība, Svetlanai nācās apgūt no jauna.

Treneris veda savas meitenes uz izcilāko komandu sacensībām, turpat uz vietas analizēja viņu spēli, cīņas taktiku un pieļautās kļūdas. Skatoties no malas, viss šķita skaidrs un vienkāršs, bet uz laukuma Svetlana brīžiem apjuka, zaudēja bumbu un birdināja asaras.

— Piespēlē, piespēlē, māņu kustība, grozs! Malacis, Svēta, no tevis iznāks īsta centra uzbrucēja. Vēlreiz! Aizsardzība, nesapņojiet! Driblēt, tempu, tempu! Meitenes! Nu, kā bez rokām!

— Biedri Krūm, kāds to bumbu šodien apvārdojis.

— Nevis bumbu, bet jūs pašas. Droši vien tie puiši, kas tepat vestibilā slaistās un gaida. Labi, pietiek. Veikli uz dušām un mājās. Lai nebūtu nekādas klimstēšanas pa ielām. Dažai mamma uztraucas, kādēļ treniņi ievelkas līdz pusnaktij. Ko lai es atbildu?

Svetlanas pirmajās sacensībās ieradās gandrīz visa otrā grupa. Ne viena, ne otra komanda nebija vēl nekāda spēcīgā, tomēr tās bija īstas sacensības ar tiesnešiem un līdzjutējiem. Svetlana sākumā sēdēja uz rezervistu soliņa, bet drīz vien treneris viņu iesaistīja spēlē.

— Pretinieces mainījušas taktiku, ievērojāt? — Krūms pārtraukumā brīdināja. — Pārgājušas uz presingu. Svētai tas nav tik bīstami, pretinieču centra uzbrucēja ir mazāka auguma. Tādēļ piespēlējiet bumbu Svētai!

Spēles azarts lika straujāk pukstēt sirdij, visi jutekļi itin kā saasinājās, reaģēja āt­rāk. Uzvara! Kaulos salija nogurums, bet sirdī gaišs prieks, pavisam cits nekā par labi pašūtu kleitu.

— Svēta — malacis! — otrā grupa auroja.

Svetlana staroja. Ne vēsts vairs no gausuma. Uz laukuma tā bija pavisam cita mei­tene: atsperīgs lēciens, ātra reakcija, asas kustības. Pa kuru laiku viņa to apguvusi?

— Šeit, uz laukuma spēlējot, mūsu dampis nemaz tik briesmīgs neizskatās, — Dēzija konstatēja.

— Ja tu vēlreiz viņu tā apsaukāsi, smagi norausies, — Elita noskaitās.

— No kā tad, no tevis, vai?

— No mums abām, — Ina īsi piebilda.

Abas kopmītnes biedrenes bija uzņēmušās šefību pār jauno sporta zvaigzni.

— Žēl, ka viņa nesāka agrāk, pirms gadiem pieciem. Būtu iznākusi otra Uļjana Semjonova. Bet nu vairs nekā. Šo ziemu paspēlēs skolas komandā, tad aizies darbā, un kas zina, kā būs pēc tam, — Krūms sūrojās.

— Jā, basketbols ir jauno spēle. Es zinu tikai vienu izņēmumu — Jāni Krūmiņu, kurš sāka vēlu un trīsdesmit četru gadu vecumā izcīnīja savu trešo olimpisko meda­ļu, — fizkultūras skolotāja, kura arī bija atnākusi uz sacensībām, piebilda.

***

— Tev vēstule! — sekretāre Marta kādu dienu Svetlanai teica. Sūtītāja bija Dēzijas māte.

«Mīļā Svēta!

Rakstu Tev kolhoza valdes uzdevumā. Pērnvasar iepazinām Tevi kā nopietnu, kārtigu un apzinīgu meiteni. Mūsu ciemata šūšanas darbnīcai vajadzīga laba šu­vēja. Kolhozs ir ar mieru maksāt stipendiju un piešķirt dzīvokli, ja Tu piekristu pēc skolas beigšanas pārcelties pie mums. Neslēpšu, ka cerēju uzšāvām meitām. Diemžēl viņām labāk patīk pilsētā. Pēc nedēļas tēvs brauks pakaļ Dēzijai. Atbrauc arī Tu, tad visu norunāsim. Mārčs bieži Tevi piemin un liek sirsnīgi jo sirsnīgi sveicināt.»

Šī vēstule Svetlanai iebelza kā ar āmuru pa pieri. Viņai nebija žēl pilsētas. Bērnu­nams, kurā viņa bija izaugusi, atradās laukos liela parka vidū. Maza meitene būdama, viņa, sailgojusies pēc māmiņas, paslēpās birzī un stāstīja kokiem savas bērna bēdas un noslēpumus. Pilsētā viņai trūka zaļās zāles, pa kuru vasarā pastaigāt basām kājām. Dūmu un putekļu pilnais gaiss ķērās rīklē. Nē, pilsētu viņa pamestu kaut šobrīd. Bet kā ar sportu, ar lielo, klusībā loloto sapni par panākumiem un slavu?

Vairākas dienas meitene staigāja kā apstulbusi, nedzirdēja, ko viņai saka. Ko darīt? Šis jautājums iesēdās Svetlanas galvā, neatstājot vietas pārējiem. Rezultātā — divnieks fizikā, divnieks matemātikā, pat vēsturē.

Grupa satraucās. Visi rādītāji viņām bija labi, varēja cerēt uz pirmo vietu ceturk­snī, bet nu pēkšņi — trīs divnieki pēc kārtas.

— Nesakiet meistarei! — Svetlana lūdzās. — Es izlabošu.

Dace nekādos kompromisos neielaidās. — Pēc darbnīcas sniegsi paskaidrojumu visai grupai!

Svetlanai pašķīda asaras. Viņa sparīgi caur degunu tās vilka uz iekšu. Darbs nekā- dīgi neveicās.

— Vai tad pati neredzi: kleitai viena mala garāka, otra īsāka, — meistare rājās.

Svetlana nopūtās un ārdīja ārā. Tās bija grūtas stundas.

— Nu, stāsti — kas ar tevi notiek? — Dace noprasīja, kad darbgaldi bija nokopti un kleitas kārtīgi sakārtotas skapjos.

— Es esmu tik vientuļa, — Svetlana šņukstēja. — Citiem ir vecāki, vecmāmiņas, krustmātes. Bet kam lai es prasu padomu?

— Tu neesi vientuļa. Tev esam mēs. Un vēl meistare Liepa, audzinātāja Jurjāne un direktore.

Svetlana izvilka no strīpainā darbatērpa kabatas saņurcīto Dēzijas mātes vēstuli. Dace ātri pārskatīja, tad izlasīja priekšā visai grupai. Meitenes klusēja. Jautājums bija nopietns. Izšķīrās cilvēka liktenis.

— Es tavā vietā nedomātu ņe mirkli, — meistare ierunājās pirmā. — Darbs tāds pats gan pilsētā, gan laukos. Te tu gadiem ilgi nīksi kopmītnē, vienā istabā ar citām, tur tev piedāvā savu dzīvokli. Mūsu laucinieki vairs nav nekādi atpalikušie. Katru nedēļu viņu autobusi rindām vien stāv pie teātriem un koncertzālēm.

— Ekskursijās, pat uz ārzemēm, viņi brauc vairāk nekā mēs, pilsētnieki, — Dace piebilda.

— Es gan Svētas vietā nebrauktu, — Ina paziņoja. — Man lauki līdz kaklam. Va­sarā vēl nekas, bet rudeņos un pavasaros dubļi līdz ceļiem. No mājām uz skolu un atpakaļ diezgan izbridos, pietiks visam mūžam. Cita lieta šeit, pilsētā.

— Es jau neko, man lauki patīk. Vienīgi basketbola dēļ, — Svetlana stostījās.

— Vai tad tur nav sporta zāles?

— Ir gan. Pat daudz labāka nekā mūsu skolā.

— Kas tev liedz sportot?

— Jā, bet… — Svetlana aprāvās. Viņa kautrējās citiem stāstīt par pašu slepenāko sapni — kļūt par slavenu basketbolisti.

— Sportista slavas laiks ir īss, — Dace, itin kā uzminējusi Svetlanas domas, turpināja. — Kamēr tu izcīnīsies līdz meistarkomandai, būs — gribi vai negribi — drīz vien jāiet prom. Citas — jaunākas, veiklākas — nāks tavā vietā.

— Kā tad Silvija Krodere spēlēja līdz divdesmit deviņiem gadiem, bet Dzidra Karamiševa pat līdz trīsdesmit četriem? Man tikai septiņpadsmit.

— Karamiševa ir izņēmums.

— Dēzij, vai tu sestdienas vakarā brauksi uz mājām? — Svetlana nākamajā dienā apjautājās. Viņa bija izlēmusi.

— Jā. Un kas tad ir?

— Es došos tev līdzi.

— Nekas nesanāks. Mašīna jau pilna. Edīte ar savu draudzeni arī pošas.

Sestdienas vakarā Svetlana piezvanīja uz Dēzijas dzīvokli. Atsaucās Edīte.

— Dēzija aizbrauca uz laukiem. Kas zvana?

— Svēta. Vai viena pati? -Jā.

Svetlana pakāra klausuli. Ir gan tā Dēzija riebekle. Aiz skaudības viņa uz visu spējīga. Svetlana sameklēja papīru un ķērās pie rakstīšanas.