ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

«Mīļā Dēzijas mamm!

Lūdzu, paziņojiet kolhoza valdei, ka esmu ļoti pateicīga un labprāt pieņemtu tās priekšlikumu. Gribēju aizbraukt un pati paziņot, diemžēl Dēzija teica, ka viņas mašīnā man neesot vietas.

Šī vasara bija pati skaistākā manā mūžā. Paldies par rūpēm un mīlestību, kuru jūs abi ar vīru man parādījāt. Sirsnīgi sveicieni fermas darbiniecēm. Manam mīļajam Negantniekam, lūdzu, iedodiet maizes riku.

Jūsu

Svetlana Sērmūkse.»

Tajā pašā vakarā Svetlana vēstuli iemeta pastkastītē.

* * *

— Kur Svēta? — māte noprasīja, kad novakarē mašīna iebrauca pagalmā.

— Nav.

— Kā — nav? Vai viņai kas noticis?

' — Ko tu uztraucies, mamm! Svētai tavi lauki pie viena gala vai otra. Viņai tagad galvā basketbols un cits nekas. Pat divniekus noķēra un nācās atskaitīties komjau­natnes komitejā.

— Neticu. Tu kaut ko slēp, Dēzij! Paskaties man acīs!

— Tev tikai Svēta tā labā, es vairs neesmu nekas! — Dēzija dusmās kliedza un ieskrēja mājā.

— Kur viņa mums, tēv, tāda radusies? Ļauna, nenovīdīga, slinka, izlaidīga.

— Izlutinājuši esam, māt, pie darba neesam radinājuši. Savā vaļā auga, ko gribēja, to darīja.

— Bet kā tad Edīte?

— Edīti pieskatīja vecāmamma. No mazotnes abas kopā strādāja.

— Tūkstošiem teļu esmu izaudzējusi pa šiem gadiem, — māte sarūgtināta notei­ca, — bet pašas meitu neesmu pratusi kā nākas pieskatīt.

— Nebēdā, māt! Vēl jau viss nav zaudēts, varbūt nav par vēlu.

— Baidos, ka ir gan. — Māte ar priekšauta stūri izslaucīja asaras.

***

Meitenes, galvas noliekušas, rakstīja sacerējumu «Trūcīgā zemnieka tēls Andreja Upīša darbos». Temats pietiekami plašs, lai ikviens spētu kaut ko uzrakstīt. Upīts garajā un darbīgajā mūžā sarakstījis vai veselu bibliotēku. Bet mūsdienu jaunieši ne­grib lasīt. Kā ieinteresēt?

Skolotāja Jurjāne ar savu grupu aizbrauca uz Skrīveriem, izstaigāja «Zaļās zemes» takas, apskatīja Andreja Upīša muzeju, paša stādīto dārzu.

— Palasiet, cik grūti dzīvoja lauku cilvēki vēl pirms simts gadiem. Zarēnu Kārlis zemes un māju dēļ upurēja Lienas mīlestību, Liena par naudu pārdeva savu jaunību vecajam, pretīgajam Sveķāmuram.

Jurāte Jurjāne sēdēja zem nosārtušas kļavas Upīša dārzā un lasīja «Zaļās zemes» fragmentus. Meitenes, apkārt satupušās, domīgi klausījās.

— Liena bija mūsu vecumā,^

— Es gan pie tāda pretīga veča neparko neietu.

— Toreiz bija pavisam citi laiki. Viņai nebija citas izejas.

— Vienalga, brauktu uz Rīgu kā Ošu Anna.

— Mūsdienu meitenes nav tādas aitiņas kā Anna, zina, kā bērni rodas.

— Un zina arī, kā tikt no tiem vaļā, — Dēzija piebilda pietiekami skaļi, lai citi sadzirdētu.

— Labi, ka tie laiki pagājuši uz neatgriešanos.

— Tā jau ir, skolotāj, bet Upīša grāmatas ir tik bezcerīgi biezas un par sen pagā­jušiem laikiem. Skujiņa, Dripes darbi — cita lieta. Tos izraujam vienā paņēmienā. Lieciet, skolotāj, to grāmatu nost, labāk uzspēlēsim bumbu.

«Žēl, ka mīlestību uz literatūru nevar iedēstīt kā puķi. Bet puķei arī vajag labas augsnes un rūpīgas kopšanas, tikai tad tā krāšņi ziedēs. Vai esmu bijusi uzmanīga un pacietīga dārzniece?» jaunā skolotāja domāja.

— Skolotāj, nāciet spēlēt mūsu pusē, citādi Svētas komanda mūs sasitīs lupatās.

Jurātei tikai divdesmit pieci, viņai arī patika izkustēties. «Piedod, Upīt!» viņa

saudzīgi uzklāja «Zaļās zemes» sējumam savu lakatiņu un pievienojās spēlētājām.

Zibenīgā gremde gandrīz vertikāli paralēli tīklam vēl nebija aizmirsusies. Pre­tinieces noelsās vien. Tikai tagad viņas uzzināja, ka Jurāte Jurjāne spēlējusi republikas studentu izlasē.

***

Trešajā kursā audzēkņi izpildīja vienīgi pasūtījuma darbus. Tas bija daudz in­teresantāk nekā vienveidīgā masu produkcija.

Skolas šūšanas darbnīcām bija sava pastāvīgā ilggadīgā klientūra, iecietīga, ja meitenēm kaut kas nepadevās, kā iecerēts. Pasūtījumus pieņēma meistares, kuras labi pazina savas pasūtītājas.

— Žēl, ka mēs neredzam sievietes, kurām šujam šis kleitas, — Baiba ieminējās blakus sēdošajai Dacei.

— Apmēram jau var iztēloties pēc izmēra, pēc izvēlētā fasona. Piemēram, manējā noteikti ir pusmūža sieviete, jo fasons atturīgs, liela auguma, padrukna. Nopietna — par to liecina pelēcīgā krāsa, vecmodīga — tagad tādas krādziņas vairs neizvēlas. Viņa varētu būt skolotāja.

— Toties manējā vieglprātīga jauniete, tieviņa, droši vien blondiem matiem. Tā­dām piestāv zila krāsa. Paskaties — kleita vienos volānos, esmu gluži nomocījusies.

— Aiziesim pie meistares, pajautāsim, vai esam uzminējušas.

— Tu domā, viņa teiks?

— Kādēļ ne?

— Baibai gandrīz taisnība, tā ir kādas meitenes izlaiduma kleita. Bet Dacei tikai daļēja patiesība. Pasūtītāja strādā ministrijā.

Brīdi abas draudzenes šuva klusēdamas. Baiba cīnījās ar nepaklausīgajiem vo- lāniem, kas negribēja un negribēja veidot vienādus viļņus. Dace rūpīgi piestrādāja apkakli. Drāna bija irstoša, tādēļ nācās ļoti uzmanīties.

— Žēl, ka mūs sagatavo tikai par izpildītājām. Cits izvēlas fasonu, cits piegriež, mums atliek vienīgi sašūt. Pats svarīgākais un interesantākais ir izvēlēties katra cil­vēka augumam, vecumam un raksturam vispiemērotāko modeli. Man gribētos visu darbu no sākuma līdz beigām veikt pašai. Tev ne?

— Nezinu, neesmu par to domājusi.

— Mamma saka — tad jābraucot uz Tallinu, tur mācot modelēšanu.

— Meistari Liepu lūdz uz pieņemšanu, — kāda meitene, durvis pavērusi, sauca.

Pasūtījumu noformēšanas telpā sēdēja vecākā meistare un sveša sieviete.

— Importa trikotāža. — Kliente pabīdīja uz meistares pusi spilgtu, puķotu audu­mu. — Es gribu šito, — atšķirusi biezā itāļu modes žurnāla Linea jaunāko numuru, viņa ar smailu, tumšsarkanu nagu norādīja uz ekstravagantu modeli.

Liepa kritiski novērtēja klientes pakuplo augumu, gadus, kas tuvojās pusmūžam, un nezināja, ko iesākt.

— Vai drīkstu paskatīties? — viņa palūdza žurnālu.

— Taisnā ceļā no Itālijas. Vīrs atveda.

— Šis arī ir ļoti glīts modelis.

— Nē, tas ir pārāk vienkāršs un prasts. Man vajag šikāku.

Liepa paslepus nopūtās, noņēma mēru un nozīmēja uzlaikošanas dienu.

— Vai ātrāk nevar? — Kliente bija neapmierināta.

— Meitenes ir ļoti noslogotas. Un viņām vēl ari tik veikli nevedas.

— Kam tad esat jūs?

Vecākā meistare klusēja. Nebija vērts klāstīt, ka viņai jāseko divdesmit astoņām audzēknēm, kurām galva tāpat pilna ar jaunību, dziesmām, mīlestību, dejām un ci­tam par šūšanu daudz interesantākām nodarbībām.

— Man citi pienākumi, — viņa atteica.

— Es iedošu pa virsu.

Liepa nosarka.

— Es neesmu restorāna šveicars. Pie mums dzeramnaudas neņem.

Dāma izbrīnā sacēla uz augšu uzacu lokus.

— Kāda dzeramnauda? Piemaksa par ātrumu pie mums ir gluži normāla parādī­ba: ātrā veļas mazgāšana un ķīmiskā tīrīšana. Viss maksā dārgāk.

— Te ir skola.

— Ja ne — ne. — Dāma paraustīja plecus un cēli izgāja no pielaikošanas kabīnes.

Meistare negribīgi ķērās pie piegrieztņu izgatavošanas. Parasti darbs viņai ritēt

ritēja, bet šoreiz nevedās.

«Kādi tik cilvēki nav mūsu mīļajā zemītē. Lielum lielais vairums godīgi strādā un dažreiz ar pūlēm savelk galus kopā, bet dažiem kā pasakā zelta dālderi no debesīm krīt.»