ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Čau, Baiba! Es tevi gaidīju.

— Čau, Daumant!

— Pārākais laiciņš, vai ne?

— Kad iedomājos par eksāmeniem, man stingst kājas.

— Ko nu tu ar saviem četriniekiem un piecniekiem. Man gan drūmi. Sabiedrības mācībā trulis, latenē ari. Ak, gan jau kaut kā izgrozīšos.

— Gribi, mācīsimies kopā? Tāpat kā agrāk.

— Nevajag, tavs Naikovskis mani pirmajā dienā nolidinās pa trepēm lejā. Viņam uz mani baigais zobs.

— Nav tik traki. Pa dienu viņš strādā.

— Gan jau es pats kaut kā… Būsim nolauzuši šos trīs gadus. Tu nenožēlo?

— Nē. Skolotāja Jurjāne cenšas pierunāt mani iet uz filologiem un strādāt par skolotāju. Kaut kā nevelk. Tad jau labāk šūt. Ko tur tik daudz prātot — vispirms jāno­liek eksāmeni un jāatstrādā gadiņi.

— Tas jau gan.

-

* * *

Pēdējā zvana diena skolā lieli svētki. Bundzinieces savos skaistajos tērpos, uz trepēm līdz pat zāles durvīm sastājušās, tāpat kā pirms turpat trim gadiem pirmā zvana dienā, dārdināja savas bundžiņas. Zālē gar vienu malu blīvējās pirmais kurss — saposušies, ar ziediem rokā.

— Daudz visādu zvanu jūs dzirdēsit savā dzīvē. Tie aicinās uz darbu, uz teātri, uz satikšanos ar mīļoto cilvēku, bet pēdējais skolas zvans neskanēs vairs nekad, — direktore uzrunāja absolventus. — Atcerieties, es jums pirmā zvana dienā novēlēju čaklas rokas, gudras galvas, pacietību, neatlaidību. Jūs esat labi mācījušies un krietni strādājuši. Diemžēl pirmo reizi mūsu skolas vēsturē viens zēns nav pielaists pie gala eksāmeniem. Tas ir septītās grupas audzēknis Leons Lācis. Meistars Krauklis gan slavē Lāci par viņa veiklajām rokām un nevainojamo darbu, bet gandrīz visos galve­najos mācību priekšmetos viņam ir divnieki.

— Ļaujiet man nolikt tos eksāmenus rudenī. Es mācīšos tā, ka galva kūpēs. Es pierādīšu, ka varu! — Leonam izlauzās.

— Tagad jau par vēlu. Pēc gada — lūdzu. Gaidīsim.

Kā jau parasts, svinību reizēs bāzes uzņēmumu pārstāvji neskopojās ar ziediem un labiem novēlējumiem.

— Mēs gaidīt gaidām jūsu čaklās rokas. Ceram, ka saņemsiet visus spēkus, lai sekmīgi noliktu eksāmenus.

Pirmais kurss beidzējiem bija sagatavojis pārsteiguma balvas — ziedus, nelielus suvenīrus.

Septītās grupas puiši saņēma pieclitru pudeli ar duļķainu šķidrumu un klāt pie­liktu garu recepti.

«Tikai absolventiem! Iekšķīgi. Gudrības dzēriens, sastādīts pēc slavenā viduslaiku ārsta Velkundziedē receptes, kuru arhīvā no putekļiem un pīšļiem dienas gaismā izrakuši divpadsmitā grupa. Iedarbojas uz labo smadzeņu puslodi, kurā, kā to var izlasīt žurnālā «Veselība», atrodas atmiņas centri. Ieņemamo pilienu skaitam jāatbilst attiecīgās personas krūšu apkārtmēram centimetros. Iedarbība momentāna. Cilvēks iegūst neapturamu vēlēšanos pēc zināšanām, īpaši algebrā, fizikā un sabiedrības mācībā. Garastāvoklis pacilāts. Atmiņa fenomenāla. Pirms lietošanas sakratīt!»

Laba vēlējumi mijās ar dziesmām.

«Skolas gadiņi nolauzti,» Daumants prātoja. «Labi vien ir. Pārnākšu no armijas, tūlīt robā iekšā, nebūs lieki galva jālauza. Kas vainas skroderim? Tāds pats amats kā citi. Zināmā mērā pat radošs. Jāapgūst piegriezēja darbs arī, tikai tad var parādīt klasi.»

«Lai viņi iesāla savu vidusskolas apliecību,» Leons sevi mierināja. «Darba tāpat, ka ne atkauties. Un tomēr kaut kur kremt. Citi var, bet es ne. Vecais visu ziemu no- plostoja, tagad — bez darba, bez rubļa. Un tad vēl Ilona. Vispār jau skuķis uz goda. Mājās vismaz kārtība un kaut kas, ko likt uz zoba. Vasarā sareģistrēsimies. Dzīvosim, kā kārtīgiem cilvēkiem pienākas. Pašam sevi nav ko mānīt. Tomēr, ja labi gribēja, varēja piespiesties, izvilkt kaut vai uz trijniekiem. Neesmu jau nekāds defektīvais. Tikpat darbā neliks miera. Ilona ari tā saka. Neko darīt, gads zaudēts.»

Toms, iespraudis žaketes pogcaurumā pirmkursnieku pasniegto ciklamenas zie­du, ar ironisku smīniņu vēroja notiekošo. Eksāmeni viņu nebaidīja. Arī diplom­darbs — fraka kādam konservatorijas beidzējam — raizes nesagādāja. Ceļojuma do­kumenti uz Angliju kārtojās veiksmīgi. Viņam nākotne bija pilnīgi skaidra.

Svetlanai pēdējais skolas zvans neizsauca nekādu saviļņojumu. Gluži otrādi, viņa priecājās, ka mācības beigušās. Daudz labprātāk Svetlana sēdēja darbnīcā un šuva, nekā dzina galvā algebras formulas. Tuvie eksāmeni viņai uzdzina šausmas.

— Nebaidies, mēs tev palīdzēsim, — grupas biedrenes piedāvājās. Kopš Svetlana bija kļuvusi par visas skolas atzītu basketbola zvaigzni, meitenes pārstāja par viņu zoboties.

Fizkultūras skolotāja Ziediņa vienmēr kā piemēru minēja Svetlanu — lūk, kādus brīnumus var vgjķt, ja ir stipra griba un neatlaidība. Sports bija pārvērtis Svetlanas raksturu. Viņa vairs nekautrējās par savu izskatu un augumu, nemocījās ar mazvērtī­bas sajūtu.

Visgrūtākā pēdējā zvana diena bija slavenajam meiteņu ansamblim un tā vadī­tājām. Koncertceļojumi, kopīgi prieki, pārdzīvojumi un uztraukumi viņas bija satu­vinājuši kā vienu ģimeni. Barbarai Osei un Aldonai Kļavai meitenes bija tuvas kā pašu bērni.

— Atcerieties, kā viena tante Sibīrijā mums atnesa pilnu kannu ar tikko slauktu pienu. Un kā Inga un Inta apmaldījās taigā. Vai atkal kā Ērika aizmirsa uz televīzijas koncertu paņemt līdzi baltās kurpes. Šausmas! Labi vēl, ka meitenes no Cēsīm aizdeva savējās.

— Es jums nekā neteicu, bet man toreiz tik drausmīgi spieda, domāju, goda vārds, nolikšos garšļaukus. Tās kurpes bija vismaz desmit numurus par mazām.

Šodien meitenes uzstājās pēdējoreiz. Rudenī atnāks citas dziedātājas, papildinās ansambli, bet nekad tas nebūs vairs tāds kā šis. Bez Baibas un Intas skanīgajiem soprāniem, Ingrīdas un Ērikas sulīgajiem altiem dziesmai pietrūka lidojuma. Aiz klavierēm aizslēpušās, meitenes izraudāja atvadu asaras.

Pa visiem skolas stāviem, aicinādams uz stundu, atskanēja zvans, trešajam kur­sam pēdējais. Aplausiem skanot, absolventi izsoļoja no zāles.

Otrajai grupai pēdējā mācību stunda notika pie Jurātes Jurjānes. Šo skolotāju mei­tenes bija iemīlējušas vairāk p^r citām viņas labestības, atsaucības un sirsnības dēļ.

Skolotāja brīdi klusēdama vēroja savu audzināmo grupu. Trijos gados no izstī­dzējušām pusaudzēm izveidojušās jaunietes, katra ar savu skaistumu, individualitāti, pievilcību. Pēdējā kursā sākušas pievērst uzmanību izskatam. Baiba nenēsā bizi vienkārši sapītu uz muguras, bet cenšas veidot frizūru. Dace ielikusi ilgviļņus, pat Svetlana vairs nestaigā lācīgajās skolas kurpēs, bet smailpapēžu zābaciņos, kas viņai droši vien par šauriem.

— Žēl šķirties? Man arī. Vēl jau mēs redzēsimies eksāmenā.

Kā teica skolotājs Kadiķis? Skolotājam jābūt kā mūžam neizsīkstošam avotam — ik brīdi gatavam sniegt spirdzinošu malku. Bērni ir kā sūklis — tie uzņem visu: gan labo, gan ļauno. Jāgādā, lai labā būtu vairāk. No Kadiķa vienmēr staroja labestība kā no saules siltums. Tā nebija akla, visu piedodoša, bet gudra, prasoša. Man tas ir pir­mais izlaidums. Vai esmu bijusi avots vai sīka tērcīte, kas pamazām izsīkst?

— Skolotāj, vai jūs kaut aptuveni nenojaušat, par ko būs jāraksta? — Elitas jautājums viņu atgrieza īstenībā.

— Sacerējuma tematus saņemsim eksāmena dienas rītā slēgtā aploksnē. Zinu tikai, ka būs trīs temati, viens brīvais.

— Žēl gan, tad varētu iepriekš sagatavoties.