ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Dace un Pēteris, uz priekšu aizsteigušies, par kaut ko strīdējās. Pēteris satrauku­mā mēdza strauji žestikulēt.

— Tev nav vēsi? N em manu šalli! To māsa uzadīja. Brīnumsilta.

Baiba, redzēdama, ka Daumantam tas sagādā prieku, ļāva aptīt šalli ap kaklu.

«Kādēļ man kopā ar viņu ir tik labi?» Baiba prātoja. «Vai tā būtu mīlestība? Pa­visam citādi kā ar Tagilu. Muļķības! Toreiz es vēl biju tīrais bērns.»

Vējš plivināja izirušos matus. Pa debesīm traucās pavasarīgi mākoņi, brīžiem at­segdami spilgti zilas debesis.

— Uz izlaiduma balli ņemšu un nogriezīšu, — Baiba, pīdama atirušo bizi, teica.

— I nedomā! Bize tevi padara vienreizēju, tādu, kādas nav citas.

— Es tev uzdāvināšu to bizi. Varēsi nolikt blakus manai bildei uz galda un priecāties.

— Es labāk dodu priekšroku tev pašai.

— Apkaunies!

— Kādēļ? Neesam vairs maziņie. Bez piecām minūtēm pieauguši.

— Dace, pagaidiet! Kur jūs tā steidzaties?

Daumants pārmetoši pavērās Baibā.

Bija nemīlīgs, vēls aprīļa vakars. Ārā uz palodzes bungoja lietus. Vējš raustīja kai­los ābeļu zarus. Lampas gaismā šķita, ka tie dejotu. Daumanta vecākais brālis Kri­staps, ieracies biezā angļu grāmatā, lūpas kustinādams un klusi bubinādams, lasīja. Daumants ar mātes veco rokas šujmašīnu kaut ko cītīgi šuva. Uz grīdas un gultas at­radās velveta drānas atgriezumi.

— Nesaprotu tavu piegājienu, — Kristaps, brīdi viņu vērojis, ieteicās. — Kāda velna pēc tu līdi tajā proftehskolā?

— Piegājiens ir skaidrāks par skaidru — pēc dažiem mēnešiem stāvēšu pats uz savām kājām. Bet tu vēl gadu sēdēsi večiem uz kakla.

— Es arī saņemu honorārus.

— Kapeikas. Atradis, ar ko lielīties. Es pa nakti uzrauju velvetenes — un cēneris kabatā. Mātei pulētājas darbs par smagu. Kolīdz sākšu pelnīt, viņai jāiet prom no fabrikas. Lai padzīvo pa māju, paārstējas. Brīžiem viņa vairs nav savā ģīmī.

— Es gan neesmu pamanījis.

— Ko tu vispār bez savas apbrīnojamās personas redzi?

Strīdēties ar jaunāku un dumjāku Kristaps uzskatīja par nevajadzīgu.

Brīdi valdīja klusums. Vecais sienas pulkstenis tēva istabā, aizelsdamies kā ast- matiķis, noklepoja divpadsmit. Vecāki un māsa ar bērnu sen jau gulēja.

Daumantam pēkšņi šķita, ka pie ārdurvīm kāds klauvē. Saimnieces suns sāka riet. Tumšajā loga četrstūrī parādījās kaimiņienes izbijusies seja.

Iekšā ievesta, večiņa visa trīcēja un no bailēm krietnu brīdi nespēja sakarīgi parunāt. Daumanta māte uz cukura uzpilināja baldriāna pilienus.

— Pie mums bija bandīti! Vecajam slikti… — viņa beidzot izdvesa.

— Kādi tie izskatījās? — Daumants apvaicājās.

— Visiem melnas brilles uz acīm, motociklistu kaskas galvā, ādas cimdi rokās. Vienam liecoties noripoja cepure, tam bija tādi gaiši, sprogaini mati.

— Un kumpains deguns?

— Ko nemanīju, to nemanīju.

— Droši vien Čirkainais. Mamm, es aizskriešu līdz milicijai un pie viena pie­zvanīšu ari ātrajai palīdzībai.

— Vai nu prāts: to gaisa gabalu tagad naktī, — māte atgaiņājās. — Bandīti droši vien tepat tuvumā glūn.

— Lai tik panāk priekšā! Neesmu vairs vakarējais. Kā nekā — boksa čempions.

— Vienu nelaidīšu. Lai Kristaps iet līdzi, — māte cieti noteica.

— Prātīgāk pagaidīt līdz rītam. — Varēja redzēt, ka vecākajam brālim negribas rausties ārā no siltās guļvietas un doties aukstajā, lietainajā naktī.

— Lieciet viņu mierā! Vai neredzat, ka brālītim svina pakaļa, grūti piecelties?

Daumants uzrāva vējjaku, noklaudzēja ārdurvis, un prom viņš bija.

Vienģimeņu mājiņu rajons grima tumsā. Uz ielas dega tikai reta spuldzīte. Dau­mants atcerējās, ka vēl pirms gadiem četriem pieciem viņš kopā ar citiem tādiem pašiem puišeļiem bija uzjautrinājies, metot uz spuldzēm akmeņus. Toreiz tā šķita esam milzīga varonība. Nemanīja neviena paša gājēja. Daumants mēģināja apturēt pāris vieglo mašīnu, bet tās, apšļākdamas zēnu ar dubļiem, aizdrāzās garām. Pie pār­tikas veikala durvīm Daumants apstājās ievilkt elpu. Te bija aizvējš un lietus nelija aiz apkakles.

Ko darīt? Čirkainais dzīvoja tepat netālu. Vienam riskanti iet, bet paskatīties nebūtu par nāvi. Savilcis kapuci ciešāk ap kaklu, Daumants rikšoja tālāk. Pamatīgā Didriķu dzīvojamā māja bija tumša. Vienīgi pa kādu otrā stāva rūpīgi ar tumšu aizkaru aizvilktu logu spiedās cauri gaismas stari. No turienes atskanēja mūzika. Pieskrēja suns. Atslējis kājas pret augsto drāšu sētu, tas sāka skaļi riet. Otrā stāva logs pavērās, kāda balss uzkliedza: — Kas tur, velns parāvis, dauzās? Kārav, sē, būdā!

Daumants skriešus metās prom. Beidzot parādījās jaunceltņu rajona ugunis. Tur blakus universālveikalam atradās milicija.

Dežurējošais milicis pašreiz pieņēma ziņojumu: — Nozieguma pazīmju nav? Dokumenti, pulkstenis, nauda ir klāt? Uz atskurbtuvi!

— Pazīstams rokraksts, — milicijas leitnants, noklausījies Daumantu, teica. — Banda uzdarbojas galvenokārt pa nomalēm.

Daumants ieminējās arī par Čirkaino.

— Zinām, — leitnants atbildēja. — Tas ir mūsu sens kadrs. Sīkais huligāns.

— Ātro palīdzību uz Silavas ielu 9!

— Operatīvā grupa, sedlos!

Pavērās blakusistabas durvis. Vairāki miliči, ap galdu sasēdušies, spēlēja šahu.

— Pagaidi brītiņu! Tūlīt beigsim partiju.

— Nevar. Lietus aizskalos pēdas.

— Vai pilnā sastāvā?

— Pilnā. Ar suni.

Kinologs ar savu četrkājaino palīgu — vācu aitu suni Rēksi — atsēdās blakus šoferim. Kriminālmeklēšanas inspektors, eksperts kriminologs un Daumants saspie­dās aizmugurē.

Iekaucās sirēna. Zilganus zibšņus mezdama, operatīvā mašīna traucās pa dubļai­najām nomales ieliņām. Savu rajonu milicijas šoferis pazina teicami.

Daumanta māte un aplaupītā kaimiņiene jau bija paguvušas večuku apkopt un iecelt gultā. Istabā virmoja validola smarža. Daumanta māte, bijusī frontes sanitāre, šo to saprata medicīnā. Pašreiz viņas abas piekopa zagļu izvandīto istabu.

— Kādēļ jūs aiztikāt? — eksperts novaidējās. — Pagalam visas pēdas un pirkstu nospiedumi.

Tik ļauni tomēr nebija. Uz bēniņu trepju pakāpieniem varēja skaidri redzēt dubļainu zābaku pēdas. Arī pie šķūnīša mīkstajā, samirkušajā zemē manīja vīriešu kedu nospiedumus. Kinologs nezaudēja laiku. Suns, brīdi ošņājis, metās uz vārtiņiem.

Kriminālmeklēšanas inspektors lika sīki jo sīki izstāstīt, kā viss noticis.

— Mēs ar vīru jau gulējām. Dzirdam — suns tā kā ierejas, tā kā iekaucas, bet tad atkal apklust. Dzirdam — pie durvīm klauvē! Domājām — dēls atbraucis vai kāds cits pazīstams, ja jau Duksis nerej. Vecais vēra vaļā durvis. Trīs bandīti tumšās brillēs iegāzās iekšā un aizslēdza durvis no iekšpuses. Vienam rokā revolveris, lai nedomājot kliegt un saukt palīgā, tad uz vietas pataisīšot mūs aukstus. Taujāja, kur esot nauda, kur zeltlietas. Bet mēs vairāk par simtiņu skaidrā naudā mājās neturam, pārējais uz grāmatiņas. Šie tincināja, kur esot nauda, kuru mēs esot ieņēmuši par puķītēm. At­bildēju, ka atdevām dēlam, kas krāj mašīnai.

Bandīti pievāca visu, kas vērtīgāks: sudraba biķerišus, kristāla vāzes un bļodas, manu veco karakula kažociņu, vīra uzvalku. Viens bēniņos uzlīda, visas pažobeles izlodāja. Pat grīdas tepiķi gribēja paņemt, sarullēja, uzlika uz pleca, bet tad nometa zemē, esot par smagu. Pieteica līdz rītam no mājas nespert ne soli un citiem ne vārda, citādi lode ribās un dziesma nodziedāta.