ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Boksa treneris Roberts Strauts apliecināja, ka jaunieši ar iesaukām Rižiks un Hro­nists tajā vakarā cītīgi trenējušies, bet pēc tam kopā ar brīvprātīgajiem kārtības sar­giem devušies apgaitā pa savu rajonu. Neko aizdomīgu viņi netika manījuši.

— Kādēļ Fēlikss nosauca tieši jūs? — kriminālmeklēšanas inspektors, atnācis uz «Asā cimda» boksa nodarbībām, zēniem apjautājās.

— Kādreiz mēs bijām vienā kompānijā, klārs? — Rižiks paskaidroja. — Un tagad viņš grib iezāģēt.

— Vai jūs nevarētu uzzināt, ar ko Fēlikss pēdējā laikā turējās kopā?

— Paprasiet viņam pašam!

— Nesaka. Klusē kā ūdeni mutē ieņēmis. Mēģinājām iztaujāt vecos Didriķus, bet tie apgalvo, ka nekā nezinot.

— Jāaprunājas ar čaļiem. Piekāpšu pēc pāris dienām, — Daumants apsolīja.

Tas, ko uzzināja Daumants, izrādījās pārsteigums — Fēlikss visbiežāk pēdējā

laikā saticies ar Alfonu, astoņgadīgās skolas direktora dēlu. Tajā vakarā, kad notika ielaušanās, Alfons teicies iet uz divsēriju filmas «Viens pret pieciem» pēdējo seansu.

Daumants nākošajās dienās dzivoja itin kā divējādu dzīvi. Labi, ka eksāmeni bija beigušies. Rokas darīja savu: sadiedza, šuva, gludināja, bet domas visu laiku vērpās ap notikušo ielaušanos.

«Kas tas tāds par Rētaino, ar kuru man piedraudēja Čirkainais?» Daumants pie sevis prātoja. «Teikt vai neteikt, ka Alfons kopā ar to kretīnu Rudo Rūdi zaguši vērtī­gus sugas suņus un pārdevuši Čiekurkalna tirgū?»

Puišeļi būdami, viņi čiepa kaimiņu dārzos ābolus. Rūdis bija viņu barvedis. Visi trīs mācījās vienā skolā. Par saimnieces takšeļa nozagšanu Alfons no Daumanta pa­matīgi norāvās. Tiesa, Daumantu par to izmeta no skolas. Šķita neticami, ka tādam nolaizītam glumiķim, īstam paraugpaipuisītim, pietiktu drosmes ielauzties svešos dzīvokļos. No Rudā gan visu varēja sagaidīt.

«Nosūdzēt? Aiziet uz miliciju un nodot kādreizējos biedrus?» Daumants nosku­rinājās.

Nekāda saldā dzīve Rudajam nebija. Tēvs par nagu palaišanu darbavietā sēdēja cietumā, māte galīgi nodzērusies. Pats Rūdis, nesen ieguvis šofera tiesības, izvadāja pa nomales veikaliņiem maizi, braukāja pa smilšainajām ieliņām, baididams vistas, kaitinādams suņus un apšļākdams ar dubļiem tantiņas.

Kļūt par stukaču? Nebūtu saticis toreiz Strautu, ari viņš, Daumants, tagad kopā ar Rūdi droši vien klīstu vakaros pa ielām un, lēta vīna iedrošināti, aizskartu garāmgājējus.

— Kas ar tevi notiek? — Baiba satraucās. — Es trešo reizi jautāju vienu un to pašu, kurlmēms, vai, esi kļuvis?

— Ir viena tāda lietiņa. Nekādi nespēju izšķirties. Vēlāk izstāstīšu.

— Atradis īstos, ko žēlot, — Rižiks izsmēja savu boksa partneri. — Nav ko filo­zofēt, jāklāj viss, ko uzzinājām, galdā. Varbūt tu notrusījies?

Pārvarējis šaubas, Daumants devās uz miliciju.

Izmeklētāja darbu tēlaini var pielīdzināt vitrāžista darbam. Tāpat kā mākslinieks no sīkiem stikla gabaliņiem izveido lielu gleznu, izmeklētājs no rūpīgi savāktiem, dažkārt pat šķietami nenozīmīgiem faktiem rada nozieguma kopainu.

Alfons vēl mierīgi mācījās pēdējā vidusskolas klasē, Rudais Rūdis izvadāja maizi, bet viņiem jau sekoja vērīgas acis.

Pensionētā grāmatvede Matilde Caune nezināja, kā tikt vaļā no īrnieces Minnas Rudās. Kādreiz tik kārtīgā sieviete, bijusī operāciju māsa, bija gaļīgi nolaidusies. Pēc vīra notiesāšanas viņa grima arvien dziļāk zaņķī un, kas pats ļaunākais, vilka līdzi arī savu dēlu Rūdi. Caune rakstīja vēstules gan izpildu komitejas dzīvokļu daļai, gan avīžu redakcijām, bet bez rezultātiem. Paaudzies Rūdis vairs ābelēs nekāpa un puķes no dobēm neplūca, bet kopā ar mātes drauģeļiem dzēra, ālējās, kāvās, traucēja kaimiņus.

Turpretī ar otru īrnieku kluso, mierīgo kara invalīdu Jāni Zariņu Caune bija loti āpmierināta. Smagais ievainojums galvā vēl vienmēr lika sevi just, tādēļ Zariņš gan ziemā, gan vasarā nēsāja cepuri, īrniekam bija invalīdu mašīna. Viņš neatteicās saim­niecei reizēm aizvest izaudzētās puķes un saknes uz tirgu, salabot elektrību. Minna Rudā no Zariņa baidījās kā no uguns — pietika Jānim uzkliegt, lai cik piedzērusi bija, viņa tūlīt pierima.

Zariņš īrēja palielu istabu ar atsevišķu ieeju caur verandu. īres naudu, kas nebija no mazajām, maksāja kārtīgi katru mēnesi. Matilde Caune nebūt vēl nejutās veca, un Jānis Zariņš bija izskatīgs vīrietis: gara auguma, platiem pleciem. Tomēr ikvienu viņas tuvināšanāwnēģinājumu īrnieks pieklājīgi, bet noteikti atraidīja: viņš pats esot pieradis sevi apkopt un par sevi rūpēties. Dažreiz, paņēmis lidzi makšķerēšanas piederumus, viņš pazuda uz vairākām dienām, bet citādi rosījās pa māju, salaboja šķūnīti un ievietoja tur savu vāģi, labprāt strādāja pa dārzu, palīdzēja saimniecei.

«Rētainais, Rētainais atzāģēs! Ko Fēlikss ar šiem vārdiem gribēja pateikt? Un kas tas par Rētaino?» Daumantam neizgāja no prāta. Pamanījis pie veikala maizes mašīnu, viņš nolēma riskēt: — Kur Rētainais, jāaprunājas.

— Aizbrauca, būs pēc trim dienām, — Rūdis, kraudams kastes ar bulciņām, at­bildēja. — Tinies ātrāk prom, jasno? — viņš, pamanījis, ka tas ir Daumants, steidzīgi uzkliedza. — Es nekādu Rētaino nezinu, un tu nekā neesi dzirdējis, jasno?

Rūdis izskatījās izbijies.

***

Daumants pa šauro Silavas ieliņu lēnām soļoja mājās. Gaiss bija pilns krāsu un smaržu. Kokiem raisījās lapas, svaigi zaļas un lipīgas. Pirmās pienenes, kas bija saplaukušas gar žogmalēm, aizvēra ziedlapiņas. Ielas galā rietēja saule.

«Cik žēl, ka ar krāsām nevar parādīt mirdzumu,» Daumants prātoja, «šo zaigo­jošo, sarkano, vai zvaigznes naktī.»

Aizmugurē dzirdēja mašīnas rūkoņu. Daumants pievirzījās tuvāk žogam.

— Tas čalis tur priekšā saostās ar miličiem, — Rūdis teica. — Viņš aizveda kruķus pie Cirkainā. Nesen apjautājās par tevi.

— Paskaties, vai aizmugurē gaiss tīrs!

— Nevienas dvēseles.

Vīrietis pie stūres piedeva gāzi un trieca mašīnu tieši virsū Daumantam.

— Nē! — Rūdis skaļi iekliedzās. Mašīna parāvās sānis, viegli aizskardama Dau­mantu, un strauji piebremzēja. Rētainais! Pie stūres sēdēja cilvēks ar rētu pār pieri.

Nedomādams Daumants atrāva mašīnas durvis un satvēra stūres ratu. Mašīna sa­griezās šķērsām ielai.

— Laid vaļā!

— Nelaidīšu!

Rētainais pieliecās. Viņam rokā kaut kas iezibējās. Vakara klusumu pāršķēla sāpju kliedziens. Durvis aizcirtās, un invalīdu vāģis pazuda nākamajā šķērsielā. Kad pie­steidzās tuvējo māju iedzīvotāji, Daumants viss asinīs gulēja zemē. Tās tecēja no ro­kas un lēnām sūcās zemē.

Tik zibenīgi kā tagad, lai izsauktu ātro palīdzību, Kristaps savā mūžā nebija skrējis.

— Ko gaidāt? Ienesiet istabā, ielieciet gultā! Nāciet palīgā! — Daumanta mājas saimniece sarosījās.

— Neaiztieciet! Nedrīkst aiztikt! — māte, uz ceļiem nometusies, atkārtoja nemaņā.

Kaimiņi samulsuši un bezpalīdzīgi raudzījās uz ievainoto.

— Celies augšā! — mazais māsas dēliņš Andris sauca.

— Labā roka. Un viņš sapņoja kļūt par mākslinieku. Nu viss pagalam.

Dežurējošais ķirurgs Vilnis Grava, ērtā atpūtas krēslā atlaidies, malkoja kafiju.

Magnetofons atskaņoja Mocarta «Mazo nakts mūziku». Pa atvērto logu no dārza plūda valgas zemes un plaukstošu lapu aromāts. Ārsts uzlika kājas uz ķeblīša un pie­vēra acis. Mūzika aiznesa uz astoņpadsmito gadsimtu, kad reaktīvās lidmašīnas vēl netraucēja klausīties putnu dziesmas, kad…