ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

Pie Minnas nākot visādi, dzerot, trokšņojot, kaujoties, diemžēl neko citu saimnie­ce nezināja, Minna neatrodot par vajadzīgu viņu ar saviem viesiem iepazīstināt.

Mājā vēl dzīvojot ļoti solīds īrnieks jau gados, Tēvijas kara invalīds, kaujā smagi ievainots galvā un kontuzēts. Vēl tagad saglabājusies rēta pāri visai pierei. Pašreiz īrnieks esot aizbraucis pie kāda drauga. Valsts viņam piešķīrusi invalīdu vāģi.

— Ļoti solīds un pieklājīgs cilvēks, — saimniece vēlreiz uzsvēra.

Nākot atpakaļ, inspektors domāja: «Ļaudis godīgi strādā, bet turpat netālu kā zvērs alā slēpjas noziedznieks, kuram uz sirdsapziņas ne viens vien noziegums. No prāta neizgāja divi vārdi: «rēta pāri pierei» un «invalīdu vāģis».

— Ar ko velns reizēm nejoko, — viņš sacīja ekspertam. — Aizej un nofotografē tā vāģa riepu nospiedumus, grantētajā ceļā tie labi redzami.

Riepu raksts sīkumos atbilda tam, ko atstāja mašīna, no kuras tika izdarīts uz­brukums Daumantam.

Nākamajā dienā Matildei Caunei parādijās vēl viens solīds īrnieks. Viņu pilnā mērā apmierināja neapkurināmā un sen neapdzīvotā bēniņu istabiņa.

— Tikai pa vasaru, — viņš teica, samaksādams mēnesi uz priekšu. — Te pie jums gluži kā uz laukiem — zaļumi, puķes. Pierakstīt nevajag. Aizbēgu no ģimenes, lai pabeigtu iesākto romānu. Mājās bērni trokšņodami skraida pa istabām, sieva liek stāvēt rindās pēc gaļas. Te pie jums būs ilgotais miers un klusums.

— Ooo! — saimniece izdvesa. — Jūs esat rakstnieks?

— Varbūt saimniece neatteiktos uzvārīt viņam rītos un vakaros tasīti tējas?

— Un pusdienas ari, ja vēlaties, — Caune piesolīja.

Nākamais īrnieks galanti noskūpstīja viņai roku. — Tad man būs viss, kas ne­pieciešams raženam darbam.

No rītiem un vakaros jaunais īrnieks, sporta tērpā izmeties, skraidīja pa dārzu, pēc pusdienām skaldīja malku, pārējā laikā cītīgi strādāja. Tā tas turpinājās nedēļu.

Nākamās pirmdienas nakti 0.57 ieskanējās radiotelefons: — Centrs! Centrs? Te Rakstnieks! Medījums atradies.

— Rakstniek, būsim pēc piecpadsmit minūtēm. Viens nekā neuzsāc, dzirdi? Pār­raidi beidzu.

Matildes Caunes «solīdais» īrnieks Jānis Zariņš novietoja vāģi šķūnītī un cauri verandai iegāja savā istabā. «Rakstnieks» klusītiņām nokāpa pa stāvajām bēniņu kāp­nēm lejā. Aiz durvīm varēja dzirdēt, kā atbraucējs mazgājas, tad iečīkstējās gultas atsperes un nodzisa gaisma. Izdzirdis neatlaidīgos klauvējienus, Rētainais metās ārā pa logu un nokļuva tieši miliču rokās.

Galvenais noziedznieks nu bija aiz restēm, bet izmeklēšana turpinājās, kamēr nebija atmudžināti visi pavedieni. Izrādījās, ka Rētainais izbēdzis no kolonijas, kur bija sēdējis kopā ar Rūda Rudā tēvu.

* * *

Jau otro nedēļu Daumants gulēja dziļā nemaņā. Māte neatgāja no viņa ne soli. Bridi pa brīdim viņa saslapināja dēla karstumā sasprēgājušās lūpas. Sāpīgie vaidi, kas izlauzās no guļošā, kā nazis griezās mātes sirdī.

— Vai viņš izčGfivos? — ik reizes, kad palātā ienāca ārsts, ar asarām acīs viņa jautāja.

Bija nepieciešamas četras asins pārliešanas. Piecpadsmit reizes Daumantu ievie­toja speciālajā reanimācijas barokamerā, līdz ārsti varēja apgalvot, ka dzīvībai bries­mas vairs nedraud.

Pagāja kādas desmit dienas, kamēr Daumants nāca pie samaņas. Bridi viņš ne­izpratnē raudzījās uz svešajām sejām, vienīgi, māti pazinis, mazliet pasmaidīja. Ārstu neatlaidība un zināšanas, jaunība un spēcīgais organisms bija paveikuši brīnumu.

Kad Daumants sāka atcerēties, viena no viņa pirmajām domām bija — kas ar roku? Roka bija rūpīgi pārsieta un piestiprināta pie ģipša paplātes, pirksti — piepampuši un nekustīgi. Ja nebūtu bijis boksa mačā iešķeltā īkšķa naga, Daumants būtu pārliecināts, ka tā nav viņējā, bet kāda cita, daudz lielāka cilvēka plauksta. Reizēm delnas iekšpusē kņudēja, itin kā tur skraidītu miljons skudru. Brīžiem atkal pirksti kļuva pavisam nejūtīgi.

— Tu pakustini, pavingrini! — ārsts pamācīja.

— Velti jūs pūlējāties, kroplis nevienam nav vajadzīgs.

— Vai labāk būtu bijis, ja tev plaukstas vietā rēgotos stumbenis? — Vilnis Grava no tiesas noskaitās, atceroties to sasprindzināto operācijas nakti, kad vesels kolektīvs strādāja, lai šis puisis nekļūtu invalīds.

Daumants klusēja. Vai viņš darīja pareizi, iejaucoties šajā lietā? Galva sāpēja, par to domājot. Toreiz, kad tas notika, viņš neprātoja, bet rīkojās, kā lika sirdsapziņa. Un nu — vienrocis, kroplis. Kāds nejauks vārds. Kā vārnas ķērciens. Bet kas būs ar Baibu? Viņa sapņi un cerības…

Nu tam ir krusts pāri, beigas un āmen! Māsiņa, zāles atnesusi, velti izrunājās, puisis, galvu pret sienu pagriezis, pat neatbildēja.

— Lai ātrāk atveseļotos, pašas galvenās zāles ir dzīvotgriba, — Vilnis Grava teica Daumanta mātei. — Jūsu dēls jāizrauj no apātijas.

Māte piezvanīja uz skolu. Grupas biedri sarosījās. Skolā Daumanta pietrūka: deju kolektīvā — dejotāja, sienasavīzei — paša galvenā mākslinieka. Daumants bija savs puika, bez liekām runām aizdeva naudu, ja pašam turējās, sadiedza biedra vietā bikses pirmajai uzlaikošanai.

Pirmās pie Daumanta ieradās Baiba un Dace.

— Tu tagad esi mūsu asinsbrālis, — Dace, piemetusies uz gultas malas, pazi­ņoja. — Tevī rit daudzu asinis. Un mēs esam atbildīgi par tevi.

— Kam es tāds kroplis esmu vajadzīgs?

Baiba, rīdama asaras un nespēdama izteikt ne vārda, skatījās Daumantā.

— Apkaunies! Vari būt laimīgs, ka nepazaudēji galvu. To tev neviens brīnum- dakteris nepiešūtu.

— Tā visiem būtu bijis labāk.

— Kādiem visiem? — Dace aizsvilās. — Mātei, tēvam? Tu vienmēr esi peldējis viegli kā pludiņš dzīvei pa virsu. Un tagad, kad tev dzīve uzliek pārbaudījumus, tu uzreiz plinti krūmos… Vārdu sakot, skola tev jābeidz reizē ar mums. Te būs «Ap­ģērbu izgatavošanas tehnoloģija» un «Ražošanas apmācība».

— Ejiet jūs visi dillēs! — Daumants pagriezās pret sienu. — Kas es par skroderi ar vienu roku?

Māte deva zīmi, lai viešņas iet prom.

— Neraudi, Baiba! — viņa, koridorā iznākusi, mierināja uztraukto meiteni. — Gan būs labi. Nu jau visas briesmas pāri. Daumants ieņēmis galvā, ka roka paliks nekustīga uz visiem laikiem, un ļoti to pārdzīvo.

Beidzot pienāca ilgi cerētā un gaidītā diena, kad ārsts noņēma ģipša paplāti. Dau­mants skatījās uz savu roku kā uz svešķermeni: sapampuši, nekustīgi pirksti, sāpoša locītava. Ārsts saudzīgiem pirkstiem iztaustīja katru kauliņu.

— Paloki delnu!

— Sāp.

— Gluži dabiski, ja tik ilgi stāvējusi nekustīga. Un tagad sasveicināsimies. Spied stiprāk! Vēl stiprāk! Labi. Vari uzskatīt, ka mums abiem paveicies, — ārsts pasmaidīja.

— Vai es patiešām nebūšu kroplis?

— Nē, tagad to varu droši apgalvot.

— Un drīkstēšu atkal nodarboties ar boksu?

— To nu gan nāksies atlikt. Vismaz pagaidām uz kādu gadiņu.

— Paldies, dakter! Jūs mani atgriezāt dzīvē. Gads paies ātri. Es jau varu trenēties ar kreiso.

* * *

Todien sabiedrības mācības pārrunas, kuras trešajam kursam vadīja milicijas vecākais leitnants Sams, aizgāja pa neparedzētām sliedēm.

— Gan viņi vēlāk dabūs Daumantu ciet un noklapēs, točno!

— Paši galvenie jau sēd drošā vietā aiz restēm, — Leons izrādījās vislabāk infor­mēts.