ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Kur tu to izrāvi?

— Sievas veikalā tērgāja.

— Visus tāpat nedabūs rokās.

— Dabūs. Paši cits citu nodos. Drebēs par savu ādu, uzgrūdis vainu otram, — Sams apgalvoja. — Ikviens noziedznieks atstāj pēdas. Ja nebūtu Daumanta drosmes un uzņēmibas, iespējams, zagļi vēl šodien apdraudētu iedzīvotājus. Daumants izpil­dīja savu godīga cilvēka pienākumu.

— Vai Daumants izpildīja tikai pienākumu vai veica varoņdarbu?

— Kas ir varoņdarbs? Tas ir kā zibens uzliesmojums. Cilvēks sakoncentrē visus savus spēkus un gribu, nedomā par sevi, bet par citiem. Kāds ogļracis kailām rokām savienoja pārtrūkušos augstsprieguma vadus un novērsa šahtā eksploziju, kaut arī pats zaudēja abas plaukstas.

— Nu, bet mūsu dienās? Vai ik dienas labi veikts darbs arī nav varonība?

— Nav. Tas ir ikviena pienākums.

— Daumants svešas bēdas izjuta kā savējās, — sarunā iesaistījās Dace. — Viņš nebija vienaldzīgs kā daudzi no mums. Bet vienaldzība ir pati lielākā mūsu nelaime. Vienaldzība pret mācībām — gan jau skolotājs ieliks bezizmēra trijnieku, pret dar­bu — meistars izlabos nepareizi sašūto, pret sabiedriskiem pienākumiem — cits paveiks tavā vietā, pret līdzcilvēkiem. Bet dzīvē nāksies ķepuroties pašam: bez skolotājiem, bez atlaides.

— Labi, ka pateici, — kāda balss aizmugurē noņirdza. — Citādi mēs tā arī no­mirtu, to neuzzinājuši.

— Tu, Leon, labāk aizveries! Atradies gudrais!

— Pagājušonedēļ mēs ar Svētu devāmies mājās. Uz trotuāra gulēja pavecāks vī­rietis. Visi gāja viņam apkārt. «Guļ jau labu laiku. Droši vien piedzēries. Sākumā krāca, bet tad apklusa,» sētniece ziņkārīgajiem skaidroja. Kāda sieviete noliecās, pa­taustīja pulsu un konstatēja, ka viņš ir miris. Mēs ar Svētu visu vakaru pārdzīvojām. Tas bija tik šausmīgi! Varbūt viņu varētu izglābt, ja laikus izsauktu ātro palīdzību, — Elita stāstīja.

— Darīt labu nav nemaz tik vienkārši un viegli. Saviem tuvākajiem: mātei, sievai, bērniem, jā. Bet svešiem? Jūs domājat: Daumantam milzīgi gribējās lietū nakts laikā skriet uz miliciju? Bet cilvēkiem vajadzēja palīdzēt, un viņš ne mirkli nešaubījās. Viss atkarigs no labestības sliekšņa. Cilvēkiem, kuriem tas ir augsts, darīt labu citiem ir norma. Turpretī tiem, kuri paraduši rūpēties tikai par sevi, vispirms jāpārvar savs egoisms. Un to ne visi var izdarīt.

* * *

Cik vien Daumants atcerējās, dienas bija pagājušas vienā steigā, īpaši pēdējos gados profesionāli tehniskajā skolā: mācības, deju kolektīvs, sienasavīze, bokss, reizēm pa kādai haltūrai. Tik vien pārskrēja mājās, lai pārlaistu nakts melnumu. Pirmo reizi viņa astoņpadsmit gados laika bija gana izgulēties un izprātoties līdz ap­nikumam.

— Māt, kādēļ tu aizgāji strādāt uz mēbeļu rūpnīcu par vienkāršu pulētāju? Tēvs teica, tu esot sapņojusi par medicīnu.

— Ne katrreiz dzīve piepilda mūsu sapņus. Sākumā gribējās būt blakus tēvam, palīdzēt, atbalstīt. Viņam ar vienu roku nebija viegli. Tad piedzima Zanīte, pēc tam Kristaps un visbeidzot tu. Darbs rūpnīcā, veikali, plīts, bērni, griezies kā vāvere ritenī. Ko vairs prātot par mācīšanos. Nebūtu tēvs sācis dzert, tad varbūt. Bet es jau nežēlojos. Ikviena māte priecātos par tādiem bērniem, kādi jūs mān. Meistars Krauklis tevi slavēt slavē. Nu jau vieglāk. Nebūtu tēvs palaidies… — Māte ar lakatiņu noslaucīja asaras.

— Neraudi, mamm! Rudenī sākšu pelnīt, un tad tev jāiet prom no rūpnīcas.

— Vai nu prāts! Tos divus gadus līdz pensijai kaut kā izvilkšu. Tev vēl priekšā armija.

— Armija, — Daumants rūgti nosacīja. — Tur tādi kropļi kā es nav vajadzīgi.

***

Kodīdams lūpas aiz sāpēm, viņš ar kreiso roku locīja un spaidīja labās stīvos pirk­stus, kuros tikai mazpamazām atgriezās dzīvība.

— Viss kārtībā, — dakteris Grava teica Daumanta mātei. — Depresija pārvarēta, sākusies atveseļošanās, ja tā turpināsies, pēc pāris nedēļām izrakstīsim.

Visgrūtāk bija naktīs. Šķita, ka katra slimās rokas pirksta galā pukstētu sāpīga sirds.

— Tas labi, ka sāp. Tas nozīmē, ka asinis cirkulē, tu pagriez roku citā stāvoklī, ja tā notirpusi, pamasē! — ārsts pamācīja.

Palātas biedri gulēja smagā slimnieku miegā, brīžiem iekrākdamies, reizēm sāpīgi kunkstēdami. Pa atvērto logu plūda rūgtenā ievu smarža.

«Kādēļ tā Dace vienmēr velkas līdzi? Bet varbūt Baiba negrib palikt ar viņu vie­natnē?» Sirds sāka sist spēcīgāk no šīs domas. «Man jau ir astoņpadsmit, un viņai paliks vasarā. Nākošreiz es viņai noprasīšu skaidri un gaiši: jā vai nē? Mēs esam pieauguši. Kādēļ mums neapprecēties? Patēvs un māte negribēs? Sūti viņus… piedod, es gribēju teikt, ka mēs esam neatkarīgi no viņiem. Mana māte gan priecāsies bez gala. Tu viņai ļoti patīc. Mēs vēl esam par jauniem? Nepavisam, tieši pašā laikā. Nav jēgas precēties vecumā. Mums vēl jāmācās tālāk, tu saki? Kāda velna pēc? Arods friums ir labu labais. Tas ir, tu, protams, ja gribēsi, varēsi mācīties dziedāt. Bet es pel­nīšu iztiku mums abiem.»

«Muļķis! Sapņo velns zina ko!» Daumants atjēdzies pats sev pārmeta. «Bet var­būt viņa mani nemaz… ka no viņas puses tā ir vienkārši draudzība?»

— Dace, izej uz brīdī ārā! — Daumants nākamajā viesu dienā palūdza.

— Es jau arī steidzos. Kā tu šodien jūties?

— Normāli.

— Nu tad sveiks līdz nākamai reizei!

— Tu gribi, laies ātrāk izveseļotos? — Daumants noprasīja, kad durvis bija aiz­vērušās.

— Mēs visi to gribam — tava grupa, vecāki.

— Un tu?

— Es arī, protams.

— Tad noskūpsti mani!

— Te, kur visi redz?

-Jā!

— Aizver acis!

Uz mirkli viņa lūpām pieskārās kaut kas bezgala maigs. Kad viņš atjēdzās, Baibas bize noplivoja durvīs.

— Mani rīt izraksta uz mājām, dzirdi?

Kas tā bija: mīlestība vai vienkārši līdzjūtība? Daumantam pirmo reizi slimības laikā gribējās skaļi smieties.

Otrās grupas meitenes ilgi strīdējās, kādas izlaiduma kleitas šūt.

— Tikai garās! Tajās sievietes izskatās cēlas un neikdienišķas, kā īstas dāmas.

— Garie brunči pīsies pa kājām,'tie padejot, ne palēkāt. Ar īso kleitu var iet visur: uz teātri, uz sarīkojumu, ciemos, — bet ar garo?

— Iekārsim skapī, būs līgavas tērpi.

— Vai tev jau ir ņēmējs?

— Mūsu manekenes izskatījās tik skaistas modes skatēs vakartērpos, atceraties? Man nekad vēl nav bijusi mugurā garā kleita, — Baiba sapņaini noteica.

Meistare Liepa neiejaucās šajos strīdos. Vienu gan piekodināja: parastās vai garās, bet visai grupai vienādas. Un, izvēloties fasonu, neaizmirst, ka gandrīz visām šis tērps būs arī diplomdarbs.

Dace, kurai grupā bija vislielākā autoritāte, bez liekas domāšanas izšķīrās par īso izlaiduma kleitu.

Strīds no jauna iedegās par materiālu un krāsu.

— Visām vajag vienādu krāsu.

— Kādēļ? Baibai labāk piestāv zaļganie, Elitai sārtie, man zilie toņi.

— Zināt, ko es izdomāju? Uzšujam speciāli izlaiduma ballei garās kleitas. No puķota marikas auduma. Tas nav dārgs un pašreiz īsti modīgs.

— Kādēļ gan ne? Laika vēl diezgan.

— Bet meistarei nekā neteiksim. Tas būs pārsteigums.

— Elita! Tu esi vienreizēja!

Vienojās, ka svinīgajam aktam visas šūs baltas parasta garuma kleitas, bet vakarā ieradīsies garajās.