ZENTA ĒRGLE - Bez piecām minūtēm pieauguši

— Mēs būsim laimīgi, tu redzēsi! Vienmēr visur kopā. Priekos un bēdās. Es tev palīdzēšu mājas darbos. Es visu protu — kartupeļus mizot, ēdienu gatavot, pat veļu mazgāt.

— Un atvaļinājumu laikā ceļosim. Tik daudz ko gribas redzēt.

— Beigsim skolu — un prom uz dienvidiem, uz Melno jūru.

— Negudrais!

— Kādēļ? Brauksim ar gadījuma mašīnām. Ēšanai aizdos manējie. Telti dabūšu no kluba. Ar mieru? Saki, ka piekriti! Kas tevi vairāk velk: kalni vai jūra?

-Abi.

— Laižam uz Krimu!

Baiba ar pirkstiem virpināja Daumanta matu sprogas un klusēja.

— Kādēļ tu neatbildi?

— Man šķiet, ka sapņoju, un bail pamosties.

— Nebaidies! Neviens tevi nekad vairs nepazemos un neizkalpinās. Pats galve­nais, ka esam kopā, ka mīlam viens otru. Es raušos kā zvērs, lai tev nekā netrūktu. Tu redzēsi, mums būs viss: dzīvoklis, mašīnā. Tev meita, man dēls. Ne jau tūlīt, vēlāk, mums nav, ko steigties.

— Fantazētājs. Mums taču nav pat jumta virs galvas. Pie manis nevar, patēvs un māte būs ar rokām un kājām pretī. Pie tevis arī nav kur.

— Kaimiņu vecenīte — tā pati, kurai uzbruka bandīti, — meklē īrnieku. Viņas vīrs nupat aizgāja pie senčiem, un večiņai vienai bail. Kā būtu, ja mēs abi…

— Cik tu esi labs! — Baiba paņēma drauga roku un pieglauda sev pie vaiga. Tā būtu liela laime tikt vaļā no patēva. Pēdējā laikā viņš tik pretīgi viņu nopēta, itin kā izģērbj un apveltī ar divdomīgām piezīmēm. Vakaros, kad mātes nav mājās, mudina meiteni izģērbties un likties gultā, bet pats neiet ārā no istabas, šķirsta grāmatu, izliekas lasām. Vairākas reizes viņa aizmigusi ar visām drēbēm. Reiz viņa pamodās no sēcošas, tabakas smakas piesātinātas elpas un skaļi iekliedzās.

«Ko tu bļauj, muļķe? Uzmodināsi Rolandiņu!» Naikovskis atrāvās no viņas sejas. «Kas tā par modi gulēt ar visām drēbēm.»

Mātei par savām aizdomām Baiba nav teikusi ne vārda. Viņai jau tā ir grūti. Patēvs pēdējā laikā kļuvis neiecietīgs, viņu viss kaitina, ēdiens, ko māte vāra, viņas izskats un apģērbs.

— Kādēļ tu klusē? Vai tu negribi? — Daumants satraucās.

— Es nezinu… Tas ir tik negaidīti. Kur gan mums jāsteidzas? Pabeigsim skolu, iekārtosimies darbā…

— Skolu pabeigsim pēc divām nedēļām. Un darbā faktiski jau esam iekārtoti. Tu baidies?

Baiba pamāja ar galvu.

— No kā? No manis?

— Nē, drīzāk no sevis pašas. Vai es spēšu būt tev laba sieva?

— Par to nebēdā. Es tev palīdzēšu.

— Ne jau par to. Vai tev… vai tev jau kādreiz bija kāda sieviete?

Daumants nodūra galvu un brīdi klusēja.

— Bija. Pagājušo vasaru. Tu tajā laikā atradies koncertceļojumā Sibīrijā. Tieši tajā brīdī uzkūlās Leons no mūsu kursa, tu viņu zini. Lai ejot līdzi pie baigi foršajiem skuķiem. Paņēmām divus traukus, lai būtu vairāk drosmes. Tās skuķenes bija ar pieredzi, zināja, kas un kā jādara. Viena no tām jau pusgadu dzīvo pie Leona. Tu dusmojies?

Daumants paskatījās uz Baibu un aprāvās. Baiba klusēja. Daumants aplika roku viņai ap pleciem un pievilka cieši sev klāt.

— Nevajag! — Baiba viņu atgrūda un piegāja pie loga. — Kā tu spēji, mīlot mani, glāstīt citu meiteni?

— Redzi, vairums zēnu to neuzņem tik traģiski. Citi lien gultā pie skuķiem, lai pamēģinātu, kā tas ir, un vēlāk izlielās, lai viņus nenoturētu par zaļiem.

— Un tu?

— Es jau teicu: tu biji prom. Kopā ar Gomeļas puišiem, par kuriem tu tā jūsmoji. Un tad es iedomājos, ka tu… ko tur taisnoties. Leons teica, ka skuķu pilna pasaule, nav ko bēdāt vienas dēļ… Nu, un tad… Pēc tam jutos kā apspļaudīts. Es nekad vairs…

— Labāk būtu, ja tu tagad ietu.

— Nekur es neiešu. Saki, ka piedod! Nu, lūdzu! Kopš tās reizes pagājis vesels gads, un es to skuķi pat redzējis neesmu.

— Zini, Daumant, tagad es nevaru. Parunāsimies citreiz.

— Labi, es mājās uzzīmēšu to tavu modeli.

Nākamajā dienā Daumants ar uzzīmēto kleitas modeli bija klāt.

— Es pa nakti daudz pārdomāju un sapratu, ko tu tagad jūti pret mani. Bet, ja tu man nepiedosi, bez tevis man dzīves nebūs.

' — Daumant! Nekad, nekad vairs nestrīdēsimies. Norunāts?

Daumants iedeva Baibai zīmējumu: — Tā esi tu, kāzu tērpā. Trūkst tikai līgavas plīvura.

— Tik skaista, kādu tu esi uzzīmējis, es neesmu.

— Esi gan un vēl tūkstošreiz skaistāka.

— Atjauj man uz kāzām nogriezt bizi!

— Tikai pār manu līķi.

— Tu esi tikpat vecmodīgs kā mana mamma. Matu dēļ man katru rītu jāceļas pusstundu agrāk, ^

— Es pats sasukāšu un sapīšu. Bet pa nakti tavi mati pārklās mani kā sega.

***

No Baibas dienasgrāmatas:

«Es mīlu, mīlu, mīlu! Droši vien es viņu iemīlēju jau sen, tikai pati to neap­jautu. Daumants ir drošsirdīgs, stiprs un maigs. Vai skaists? Nezinu. Toms Sūna ir skaistāks, bet Daumantu pret viņu es nekad nemainītu. Meitenes mani apskauž Daumanta dē(.»

«Cik dažādas mēdz būt mīlestības. Katram savādāka. Kādēļ precējās Dēzija? Droši vien seksa un daļēji arī aprēķina dēļ. Apmainīt savu jaunību pret nodro­šinātu dzīvi un īgnu, piekasīgu vīramāti, nu nē! Mums ar Daumantu nepieder nekas, bet mēs tomēr esam daudz bagātāki un laimīgāki par Dēziju. Mēs paši vei­dosim savu dzīvi, kā būs, tā iztiksim. Mūsu mājās skanēs smiekli un dziesmas, ne­saticību un asaras atstāsim aiz durvīm.»

— Vai noticis kaut kas labs? Tu šodien staro kā saulīte, — Dace otrā rītā, brīdi vērojusi draudzeni, nenocietās.

— Apsoli, ka nevienam neteiksi! Mēs ar Daumantu vakar…

— Beidzot! Apsveicu! Par kāzām arī runājāt?

— Šonedēļ ejam iesniegt dokumentus.

— Laimīgā! Mēs ar Pēteri arī kaut tūlīt. Bet viņa māte domā, ka Pēterim vispirms jāpabeidz universitāte un jākļūst patstāvīgam. Tas nozīmē gaidīt vēl piecus garus gadus.

Pamanījušas meistares nosodošo skatienu, meitenes apklusa un sāka cītīgi strādāt. Meistare bija gadījusies prasīga. Katru dienu viņa stingri novērtēja padarīto un atzīmēja žurnālā. Šos ierakstus ņemšot vērā, piešķirot kvalifikāciju, bet no tās savukārt būs atkarīga izpeļņa.

«Vecā labā formene. Trīs gadus mēs esam bijušas kopā, sākot no pirmā līdz pēdē­jam skolas zvanam, ikdienā un svētku reizēs, un nu es tevi uzvelku pēdējo reizi.» Baiba, šūdama balto apkaklīti, domās sarunājās. «Šodien pēdējais eksāmens.»

Daumants Baibu gaidīja lejā pie ieejas durvīm.

— Kādēļ atnāci? Tev eksāmens pēcpusdienā, — Baiba pārmeta.

— Gribējās redzēt tevi. Sirsniņa trīc?

, — Drusciņ, — Baiba atzinās.

Otrās grupas meitenes pulcējās trepju telpā pie darbnīcas durvīm, rādīja cita citai pašdarinātos suvenīrus, kurus atstās skolai. Dace uzmezglojusi smalku kaklā karamu rotājumu, Baiba izšuvusi salvetes.

— Bet es aizgāju uz veikalu un nopirku, — Ina atzinās. — Kas tad zinās? Ja prasīs, teikšu, ka pati. Cik labi, meitenes, ka skola pabeigta. Es visas tās algebras un gra­matikas krāsnī iekšā un uguni klāt! Tagad tik sāksies īstā dzīve! Ko gribēšu, to darīšu. Senči uz laukiem, es pa Rīgu.

No direktores kabineta iznāca eksaminācijas komisija: pati direktore, vecākā meistare, bāzes užīTĒmumu pārstāves, kāda sveša, pēc izskata barga sieviete ar tum­šām brillēm uz acīm.

— Kas tā tāda? — Dace pajautāja meistarei Liepai.

— No proftehpārvaldes.