ZENTA ĒRGLE: Bez piecām minūtēm pieauguši

Noteikumi prasīja, lai katra diplomande savu tērpu-darinātu atšķirīgu no citām. Meitenes šķirstīja modes žurnālus, zīmēja modeļus, apspriedās, prasīja padomu māk­sliniecei modelētājai.

— Jūsu vecumā tērpam jābūt vieglam un romantiskam. Iesaku plānu zīdu. To var viegli sakrokot, savilkt, tā padarot tērpu interesantāku.

Diplomdarba izgatavošanai bija paredzēta viena vieniga nedēļa. Katrai meitenei nācās strādāt pilnīgi patstāvīgi, bez ierastā meistares Liepas padoma un aizrādīju­miem. Visas centās, jo zināja — no tā, cik labi pašūta kleita, atkarīga nākamā kvali­fikācija un alga.

* * *

Pirmsdiploma praksi audzēkņi pavadīja katrs savā nākamajā darbavietā. Uzvalku šuvēji, galvenokārt puiši, lauztin lauzās uz bāzes uzņēmuma «Tēvija» otro cehu. Tā priekšniece Mieze, pati kādreizējā šīs skolas absolvente, raudzījās, lai jaunajiem nenodara pāri, ierādīja piemērotu darbu, iesaistīja viņus uzņēmuma sabiedriskajā dzīvē. Ne mazu lomu spēlēja arī labā izpeļņa, divreiz augstāka nekā nelielajos modes ateljē.

Meitenes izklīda pa dažādiem ateljē un firmas «Tēvija» cehiem. Pirmo reizi Baiba kopā ar Daci iegāja milzīgajā «Rigas tērpu» namā pa darbinieku durvīm ne kā sveši­nieces, bet kā savējās. Lifts ātri viņas pacēla desmitajā stāvā.

Plaša, gaiša telpa. Garas galdu rindas. Pie tiem strādāja gan padzīvojušas sievie­tes, gan ari tāda vecuma kā viņas. Klusi dūca elektriskās šujmašīnas.

— Apsveicu jauno maiņu! — ceha priekšniece, Daces māte, sirsnīgi saņēma abas meitenes un ierādīja darbavietas, vienu otrai blakus. — Strādāt sāksiet ar rītdienu. Šodien, Dace, parādi Baibai mūsu valstību.

Dace no iepriekšējās vasaras prakses te gandrīz visus pazina.

— Es tūlīt nākšu. — Un viņa aizsteidzās aprunāties ar meitenēm. Baiba klusē­dama atsēdās krēslā, kas turpmāk būs viņas, tāpat kā galds un šujmašīna, tāpat kā ši plašā telpa ar puķēm gar sienām. Te būs viņas otrās mājas uz daudziem gadiem. Vai viņa spēs izpildīt to, ko no viņas prasa? Dacei labi, viņa acumirklī spēj atrast kontaktu ar cilvēkiem, bet Baiba kautrējas. Tādēļ arī viņai tik maz draugu: tikai Daumants un Dace.

— Sākumā būs pagrūti ar normu, bet, vēlākais, pēc pusgada jau tiksi līdzi. Tās meitenes, kurasauūsu skolu beidza pērngad, jau nopelna pusotra simta un vairāk, — Dace iztraucēja viņu no pārdomām. — Ejam!

No desmitā stāva Ļeņina iela izskatījās kā šaurs, garš koridors, pa kuru nepār­trauktā virknē uz vienu un otru pusi virzās mašīnas un gājēji. Uz namu jumtiem kā mežs pacēlās skursteņi un televīzijas antenas. Kādas stiklotas jumta izbūves atvērtajā logā ar pīpi zobos sēdēja bārdains vīrietis. Droši vien mākslinieks, virsvalks notraipīts ar krāsu. Meitenes viņam pamāja, bet mākslinieks, domās iegrimis, nemanīja.

— Interesanti būtu ar viņu iepazīties, paskatīties, ko viņš mālē. Es nekad neesmu bijusi mākslinieka darbnīcā, — Dace ierunājās.

— Es arī ne.

* * *

Lai paglābtos no neciešamās jūlija svelmes, Baiba strādāja virtuvē. Nācās pasteigties ar kvalifikācijas darba aprakstu. Virtuves logi izgāja uz nelielu ēnainu pa- galmiņu, šauru kā šahta. Te nekad neiespīdēja saule. Māte, patēvs un Rolandiņš apceļoja Latgali. Mātei Krāslavas pusē dzīvoja radi, patēvs bija uzaudzis Daugavpilī. Dzīvoklī valdīja neierasts klusums.

Ar gandarījumu Baiba pārlasīja sava diplomdarba recenziju: «Darbs izpildīts saskaņā ar uzdevumu, precīzi un rūpīgi. Atzīme — teicami.» Darba aprakstu vēl vaja­dzēja sacerēt.

Ievads — īss Padomju Savienības šūšanas industrijas raksturojums — grūtības nesagādāja, to varēja norakstīt no mācību grāmatas. Arī pašreizējais modes virziens daudzkārt pārrunāts. Ne tik veikli padevās izvēlētā modeļa zīmējums. Kleita iznāca tīri labi, bet meitenes seja izskatījās tāda kā debila. Sabojājusi vairākas lapas, Baiba meta zīmēšanai mieru. Žēl, ka nebija Daumanta, viņam tas būtu viens rāviens.

Pirmā prakses nedēļa bija tik noslogota, ka nekādi nesanāca laika apmeklēt draugu. Baibu pēkšņi pārņēma nemiers. Kā viņam tagad? Varbūt kas jāpalīdz, jāpār­raksta kaut kas? Un ja nu viņam atgadījies kas slikts? Kādēļ viņš tik ilgi nerādās?

Dažam mīlestība uzbrāžas pēkšņi kā negaiss, sajauc ierasto dzīves ritmu, sagriež visu kājām gaisā. Pie Baibas tā nāca lēnām, un viņa to nepamanīja, noturēja par drau­dzību. Vajadzēja notikt nelaimei ar Daumantu, lai meitene saprastu, cik dārgs viņai ir šis puisis.

«Pabeigšu materiālu aprēķinu un aizbraukšu. Bet kaut kā neērti.» Baiba šaubījās: «Māte viņam laba. Vai brālis un māsa nedomās, ka es pati karos Daumantam kaklā? Vienalga, lai…»

Pie durvīm zvanīja. Baiba satrūkās, kas gan pie viņas varētu nākt?

Daumants! Spējā jūtu uzplūdā viņa apķērās draugam ap kaklu. Daumants ar veselo roku pievilka meiteni cieši klāt un noskūpstīja.

— Es mīlu tevi, es mīlu tevi tā kā neviens uz pasaules! Un tu?

— Es nezinu, vai tā ir mīlestība. Bet man gribētos, lai mēs vienmēr būtu kopā. — Baibas lielajās, asaru pilnajās acīs Daumants izlasīja to, ko nepateica vārdi.

Daumants šo sarunu bija izdomājis neskaitāmos variantos: ko viņš teiks un ko Baiba atbildēs. Viņš bija gatavs pārliecināt, pierunāt, neatkāpties un cīnīties par savu mīlestību, gadījumā ja Baiba vilcināsies atbildēt vai tāpat kā toreiz, kad viņi vēl bija gandrīz bērni, mīlestības vietā piedāvās draudzību. Bet nu, kad Baiba pati… Domās teiktie mīļie vārdi iestrēga kaut kur kaklā.

— Zini, es tevi šurp atbūru. Patiešām. Kā īsta ragana. Es mocījos ar zīmējumu un domāju par tevi.

— Un es par tevi. Katru dienu gaidīju, kad tu atbrauksi. Beidzot nenocietos.

— Bet es nupat gribēju doties pie tevis. Ko mēs stāvam priekšnamā? Ejam iekšā! Manējie aizbrauca.

— Tad tu viena? Nav bail?

— Ir! Pirmo nakti nevarēju aizmigt. Likās, ka kāds staigātu pa istabu.

— Gribi, es palikšu? Nebaidies, es tevi neaiztikšu.

— Es zinu, — Baiba pasmaidīja. — Ko tava roka? Dod, es pamasēšu! — Apkārt delnas locītavai bija redzama šaura, iesārta šuvuma rēta. Bet pirksti, gan neveikli, jau kustējās. Daumants savilka tos dūrē.

— Boksēties tik drīz laikam nevarēšu. Zini, es pamēģināju zīmēt. Var, tikai ātri nogurstu. Bet šūt gan vēl grūti.

— Nekas, gan ar laiku varēsi.

— Ārsts arī tā saka.

— Varbūt tu gribi ēst? Man ir pankūkas. — Baiba pielēca no dīvāna.

— Paliec! — Daumants viņu novilka atpakaļ. — Parunāsimies. Es, slimnīcā gulē­dams, visu tūkstoškārt pārdomāju.

— Ko pārdomāji?

— Mūsu nākamo dzīvi. Zini, kad es tevi iemīlēju? Astotajā «b», kad mēs kopā mācījāmies. Un kopš tā brīža es domāju tikai par tevi… Bet tu jau toreiz mani…

— Nevajag!

— Labi. Kas bijis, izbijis. Kad cilvēks kaut ko ļoti vēlas un nežēlo spēkus, lai tas piepildītos, tad parasti tas arī notiek. Es visus šos trīs gadus cerēju un gaidīju, kad beidzot notiks brīnums un tu mani iemīlēsi. Un nu tas ir noticis. 10. jūlijs. Šo dienu es atcerēšos visu mūžu, līdz pat nāvei.

— Bet ja nu tu kādreiz satiksi citu meiteni — skaistāku, labāku un gudrāku par mani?

— Nekad, nemūžam. Zini ko, mēs abi esam pilngadīgi. Aiziesim jau rīt uz dzimt­sarakstu un iesniegsim dokumentus. Pēc mēneša jau būsim vīrs un sieva.

Daumants nometās ceļos un ielika galvu Baibas klēpī.